Jūras bruņurupučiem patīk plastmasas smarža, tāpēc viņi mēdz to notiesāt

Kā izrādās, plastmasas atkritumi ne vien izskatās pēc ēdiena, bet arī smaržo pēc tā, rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Current Biology”.

Pētījumā demonstrēts, kā peldošās plastmasas daļas var pārklāties ar aļģu vai citu mikroorganismu slāni, liekot tām izskatīties pēc dabiska materiāla. Kā saka pētījumā iesaistītie zinātnieki, šis ir pirmais pētījums, kas parāda, ka plastmasas smarža var iekārdināt dzīvniekus to apēst.

Pētnieku komanda laboratorijā novēroja 15 nebrīvē audzētus lielgalvas bruņurupučus, cenšoties noskaidrot to reakciju uz dažādām smaržām. Bruņurupuči bija vienaldzīgi pret tīras plastmasas smaržu, bet izrādīja interesi par ēdienu un okeāna ūdens izmērcētu plastmasu.

Pētnieki novēroja paaugstinātu bruņurupuču aktivitāti, tiem no ūdens izbāžot degunu, lai saostu attiecīgo smaržu. Kad akvārijā tika ielaista ar okeāna ūdeni piesūcināta plastmasa, bruņurupuču deguni bija virs ūdens trīs reizes ilgāka nekā citu smaržu gadījumā.

“Šī plastmasa, tā sakot, ir “marinējusies” okeānā, un uz tās izauguši dažādi sīki organismi, piemēram, aļģes, vēžveidīgie un moluski. Šie organismi izdala dimetilsulfīdu, kas bruņurupučiem ož pēc ēdiena. No iepriekšējiem pētījumiem mēs zinām, ka bruņurupuči var saost dimetilsulfīdu un izmantot to kā pavedienu ēdiena meklējumos,” izdevumam “Newsweek” skaidroja bioloģe Kaila Goforte.

Viena no vadošajām teorijām par to, kāpēc bruņurupuču un citu jūras dzīvnieku organismā ir tik daudz plastmasas, ir tāda, ka tie to sajauc ar ēdienu, piemēram, plastmasas maisiņu var viegli noturēt par medūzu. Savukārt jaunais pētījums liecina, ka nozīmīgu lomu tajā varētu spēlēt arī smarža.

Tomēr pētnieki uzsver, ka runa nav tikai par bruņurupučiem, proti, pastāv teju 700 jūras dzīvnieku sugu – to skaitā arī apdraudētu sugu – kurus apdraud plastmasas daļiņu norīšana.

“Vajadzīgs tikai pusgrams plastmasas, lai nogalinātu jaunu jūras bruņurupuci,” teica eksperts Niks Malloss.

Labākais veids, kā risināt šo problēmu, protams, ir novērst plastmasas nonākšanu okeānos. Pastāv hipotēze: ja nekas netiks darīts, okeānos līdz 2050. gadam būs vairāk plastmasas atkritumu nekā zivju.