TVNET pēta: kā īres maksas izģērbj rīdziniekus (57)

Statistikas dati liecina, ka tiem, kuriem nav sava īpašuma, ir lielāks risks nokļūt nabadzībā, it īpaši vecumdienās. Turklāt Rīgā faktiskās mājokļu īres cenas ir pat vairākas reizes augstākas nekā laukos.

Īrēt vai pirkt?

Īrēt vai pirkt ir individuāls jautājums, tomēr, raugoties no finansiālā izdevīguma, šobrīd kredītā iegādāts mājoklis ikdienā var izmaksāt mazāk nekā tā īrēšana.

“Salīdzinot ar iegādes cenām, relatīvās īres cenas Rīgā šķiet salīdzinoši augstas, tādēļ, vispārīgi skatoties, īrēt šobrīd, visticamāk, ir dārgāk, nekā iegādāties īpašumu,”

atzīst bankas „Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Mājokļu cenas Rīgā aug salīdzinoši strauji  un atsevišķos segmentos to līmenis sāk tuvoties pirmskrīzes līmenim, taču vienlaikus vidējā alga Latvijā iepriekšējos 10 gados ir augusi par aptuveni 70%. Tādējādi, salīdzinot ar ienākumiem, mājokļu cenas Rīgā ir zemākās pēdējos vismaz 15 gados, komentē ekonomists.

Savukārt īres cenas Rīgā varētu būt varētu būt vienas no augstākajām starp visām Eiropas galvaspilsētām, jo, lai arī eiro izteiksmē īres cenas Rīgā nav augstas, algas ir zemas, bet dzīves izmaksas - gana lielas. Tiesa, arī šajā gadījumā algas pēdējos gados augušas nedaudz straujāk par īrēta mājokļa izmaksām.

Ne visiem sapnis par savu mājokli ir sasniedzams

Iemesli, kāpēc cilvēki dzīvo īrētā mājoklī, ir dažādi, taču kopumā īrniekus var iedalīt divās kategorijās – tādi, kuri negrib pirkt, un tādi, kuri nevar nopirkt savu mājokli. Brīvprātīgo īrnieku vidū ir tie, kuri vēl nav izlēmuši, kur vēlas dzīvot, vai dod priekšroku īrētam mājoklim, jo nepieciešamības gadījumā dzīvesvietu nomainīt var ātrāk un lētāk, turklāt atkrīt izdevumi īpašuma iegādei un uzturēšanai.

Daļa īrē “treniņam”, lai pirms ilgtermiņa saistību uzņemšanās pārbaudītu savu spēju tikt galā ar regulāriem maksājumiem,

bet daļai vienkārši ir citas prioritātes, skaidro ekonomisti. Jauniešu vidū mēdz būt populāra arī tā sauktā co-living jeb kopdzīvošanas prakse, kad vairāki gados jauni cilvēki, kuriem nav ilgtermiņa saistību, īrē dzīvokli kopīgi: katram ir sava istaba, bet dzīvokļa īre un komunālie pakalpojumi tiek apmaksāti kopā.

Otra īrnieku grupa ir tie, kuri vēlētos iegādāties savu mājokli, bet viņiem tas nav iespējams.

Izteiktākie piemēri ir nepietiekams līdzekļu apmērs pirmajai iemaksai, vai arī iedzīvotājiem ir neoficiāli ienākumi, kas netiek ņemti vērā finansējuma piešķiršanā, min „Swedbank” Hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Latvijā Normunds Dūcis. Par šķērsli var kļūt arī sabojāta kredītvēsture vai jau esošās saistības, kas ir pārāk lielas.

Āboliņš uzsver, ka ne mazāka nozīme ir arī izvēlētā īpašuma veidam un atrašanās vietai: „Pirmās iemaksas jautājuma risināšanai šobrīd pieejamas vairākas „Altum” programmas, taču

no valsts puses šobrīd nav stratēģiska redzējuma par vēsturiskā dzīvojamā fonda renovāciju un uzturēšanu, un tas arī bankām liek ļoti piesardzīgi izturēties pret atsevišķa veida īpašumu kreditēšanu.”

Arī Dūcis atzīmē, ka mājokļu pircēji biežāk izvēlas jaunos projektus, bet samazinās darījumu īpatsvars ar tipveida dzīvokļiem, kuru ilgtspējas jautājumi pēdējā laikā arī raisījuši plašas diskusijas. Tādējādi var gadīties, ka pieticīgu mājokli, ko pircējs varētu atļauties, bankas nekreditē, bet to, kam bankas kredītu dotu, nevar atļauties.

 Īrniekiem lielāks risks nonākt nabadzībā

Raksturot „vidējo īrnieku” pēc vecuma, dzimuma, ģimenes stāvokļa un citiem parametriem nav iespējams, jo šāda informācija netiek vākta. Taču īrnieki kļūst „redzami” statistikā par mājokļa izdevumiem valstī, nevienlīdzību un nabadzību. Lai arī kādi būtu iemesli, kāpēc cilvēki mājokli īrē,

ilgtermiņā, it īpaši vecumdienās, īrniekiem draud ievērojami lielāks nabadzības risks,

liecina Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) apkopotā informācija. Dati par aizvadīto gadu vēl nav pieejami, taču 2018.gadā ceturtdaļa jeb 24,5% īrnieku 18-64 gadu vecumā bija pakļauti nabadzības riskam, salīdzinot ar 16,2% mājokļu īpašnieku. Pensijas vecuma grupā nabadzības risks kopumā ir daudz augstāks, taču arī senioru vidū īrnieki izceļas.  Nabadzības riska indekss īrnieku vidū pēc 65 gadu vecuma pārsniedz 61%, bet pēc 75 gadu vecuma sasniegšanas – 68%. Ja īre nav jāmaksā, nabadzības risks vecuma grupā no 18 līdz 64 gadiem ir par trešdaļu zemāks, bet pensijas vecumā – par aptuveni 22% zemāks, liecina CSP dati.

Zem minimālā ienākumu līmeņa 2018.gadā dzīvoja 7,4% iedzīvotāju, kas dzīvoja mājoklī, par kuru īre nav jāmaksā, savukārt 11,5% bija īrnieki.

Augot dzīves līmenim, protams, norēķināties par mājokli kļūst vieglāk – kaut arī valstī kopumā gandrīz puse mājsaimniecību gadu no gada nemainīgi norāda, ka segt mājokļa izdevumus ir „nedaudz apgrūtinoši”, sarūk mājsaimniecību skaits, kurām tas ir ļoti apgrūtinošs slogs (Rīgā 22,3%, valstī kopumā – 28%), un arvien vairāk ir mājsaimniecību, kam tas grūtības nesagādā (Rīgā 29,5%, valstī kopumā – 24,4%).

Rīdziniekiem mājoklis „apēd” lielāku ienākumu daļu

Rīgā ne tikai algas ir lielākas, bet arī izdevumi. CSP dati liecina, ka rīdzinieku izdevumi par īri var būt pat vairākas reizes lielāki nekā lauku iedzīvotājiem, un kopumā rīdzinieku izdevumi par mājokli veido procentuāli lielāku daļu no ienākumiem, nekā tas ir laukos.

Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC pētījums) liecina, ka kopš 2014.gada Latvijā kopumā vidējie ikmēneša izdevumi par īrētu mājokli pieauguši par 50 eiro, sasniedzot 182 eiro 2019.gadā, savukārt tieši Rīgā tie pieauguši par 67 eiro un sasnieguši 260 eiro mēnesī. Valstī kopumā ikmēneša mājokļa uzturēšanas izdevumi veidoja 17,7% no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem, bet Rīgā – 19,3%.

CSP eksperti uzsver, ka šajā pētījumā cilvēks pats nosaka mājokļa piederības statusu un ar mājokļa uzturēšanu saistītu izdevumu lielumu.

Turklāt īres tirgu ietekmē tādi faktori kā mājokļa labiekārtotība, apkārtējā infrastruktūra, atrašanās vieta, mājsaimniecības locekļu skaits, mājokļa tips,

piederības statuss (tiek īrēts atbilstoši tirgus cenai vai par samazinātu vai administratīvi regulētu īres maksu) u.c. faktori. Visus šos faktorus pētījuma ietvaros nav iespējams vienmērīgi ņemt vērā – arī tāpēc, ka īres tirgus valstī nav vienmērīgi attīstīts.

Pētot detalizētus mājsaimniecības patēriņa izdevumus vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli gadā, atklājas, ka

faktiskās īres maksas Rīgā un laukos var atšķirties pat vairākas reizes. Piemēram, 2015.gadā mājokļa faktiskā īres maksa laukos bija 17,7 eiro uz mājsaimniecības locekli gadā, bet Rīgā – četras reizes lielāka jeb 74,78 eiro.

Gadu vēlāk laukos īres maksa sasniegusi 26,57 eiro, bet Rīgā – jau 94,8 eiro gadā uz vienu mājsaimniecības locekli. Šie gan ir jau novecojuši dati par 2016.gadu; jaunāki dati par pērno gadu gaidāmi šovasar, jo šo pētījumu CSP turpmāk veiks tikai reizi trijos gados, TVNET skaidroja CSP sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Bērziņa.

Pieci miljoni dzīvokļa pabalstos

Vēl jāņem vērā, ka statistikas skaitļus ietekmē arī pašvaldību atbalsts trūcīgākajai sabiedrības daļai. Kā TVNET uzzināja Rīgas domes Labklājības departamentā,

2018. gadā Rīgā dzīvokļa pabalstu saņēma 11 024 personas, kurām kopumā izmaksāti 5,5 miljoni eiro,

turklāt vidēji vienai personai izmaksātā dzīvokļa pabalsta apmērs turpina pieaugt. 2018. gadā izmaksātā dzīvokļa pabalsta apmērs Rīgā gadā kopumā bija vidēji 503 eiro personai vai 720 eiro ģimenei, kas ir attiecīgi par 77 un 98 eiro vairāk nekā 2016.gadā. Pabalsta apmēra pieaugums saistīts ne tikai ar komunālo pakalpojumu cenu kāpumu, bet arī ar to, ka

arvien biežāk rēķinos par īri un apsaimniekošanu tiek iekļauta maksa par mājas remontdarbiem,

skaidro departamenta pārstāve Lita Brice. Kopējais dzīvokļa pabalstu saņēmēju skaits arvien samazinās, un to vidū pakāpeniski kļūst mazāk ģimeņu ar bērniem un ģimeņu bez bērniem, kurās ir personas darbspējas vecumā. Savukārt atsevišķi dzīvojošu pensijas vecuma personu un personu ar invaliditāti skaits ir gandrīz nemainīgs, tādējādi 2018.gadā no kopējā dzīvokļa pabalsta nodrošināšanai izlietotā finansējuma 60% finanšu līdzekļu izlietots tieši šai iedzīvotāju kategorijai. „Analizējot sociālo pabalstu saņēmēju portretu, jāsecina, ka sociālos pabalstus arvien biežāk saņem personas ar ļoti zemiem ienākumiem, līdz ar to, samazinoties sociālo pabalstu saņēmēju skaitam, pieaug vidējā izmaksātā sociālā pabalsta apmērs,” rezumē Brice.

TVNET jau rakstīja, ka situācija īres tirgū Rīgā, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc ģimenes no laukiem labākas dzīves meklējumos pārceļas nevis uz Rīgu, bet gan uzreiz emigrē.