SARS-CoV-2 vīruss jeb sarunvalodā Uhaņas koronavīruss pasaulei apliecināja - mēs katru dienu staigājam pa kraujas malu un, lai aizietu bojā, nav vajadzīgs ne milzu asteroīds, ne kodolakarš. Maskas, ko redzam uz cilvēku sejām, neaizsargā - tās drīzāk apliecina mūsu bezspēcību. Par to, ko mēs vispār zinām par vīrusiem - šo seno, neredzamo, daudzveidīgo “civilizāciju”, kas periodiski met izaicinājumu cilvēcei, saruna ar Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes Molekulārās bioloģijas katedras vadītāju, profesoru Kasparu Tāru.
Jāsāk ar to, ka Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki līdztekus ar citiem pasaules zinātniekiem ir iesaistījušies jaunā koronavīrusa vakcīnas izstrādē. Konkurence ir milzīga, un darbs notiek lielā tempā. Ikdienā centra laboratorijā notiek bakteriofāgu - vīrusu, kas vairojas tikai baktēriju šūnās, - izpēte un to apvalku izmantošana vakcīnu radīšanai.
Ko mēs zinām par vīrusiem - kā tie radušies un vai var teikt, ka tā ir dzīvības forma?
Kā radušies, neviens īsti nevar atbildēt - teorijas ir vairākas, piemēram, ka šūnas regresijas ceļā atmeta vairākas komponentes, kļūstot par vīrusiem. Domāju, ka tā nav pareiza teorija. Otra: šūnu komponentes ieguva papildu īpašības un pārvērtās par vīrusiem. Vēl ir koevolūcijas teorija, kas saka, ka vīrusi ir bijuši vienmēr - kopš radusies dzīvība. Ar dzīvību mēs klasiski saprotam šūnas.
Daudzi pētnieki vīrusus uzskata par nedzīviem, bet es uzskatu, ka tie ir dzīvi, jo pati galvenā dzīvības pazīme ir spēja vairoties.
Jā, vīrusi nevar pastāvēt ārpus šūnām, bet šūnās tie spēj vairoties, mainīties, turklāt tie sastāv no tiem pašiem “ķieģelīšiem”, no kā viss pārējais dzīvais. Piemēram, jebkurai dzīvības formai ir genoms – molekula, kura satur informācijas kodu. Cilvēka šūnas genoms sastāv no DNS (dezoksiribonukleīnskābes), bet vīrusam var būt arī citi koda paveidi – dažādas DNS vai RNS (ribonukleīnskābe), tomēr princips ir tāds pats. Tālāk vīrusa genoms tiek izmantots, lai iegūtu proteīnus, kas veic svarīgākās dzīvības funkcijas, tostarp pavairo genomu ievietošanai jaunajās vīrusu daļiņās. Lai aizsargātu genomu, vīrusi to “ieģērbj” proteīna apvalkā. Tātad no uzbūves viedokļa visu vīrusu kopīga pazīme ir genoms proteīna apvalkā. Papildus tam dažiem vīrusiem ir vēl viens apvalks, kuru tas ir aizguvis no šūnām, kurās tas vairojas.