Piemēram, uz kafejnīcu “A.l.l. Cappuccino” Rīgā, Antonijas ielā Alpe aizsūtīja savu paziņu saņemt divus sūtījumus. Pirmajā reizē tā bija cigāru kaste un 500 eiro. Otrajā reizē – jau iespaidīgāks sūtījums: dāvanu maisiņš, kurā iekšā ir viskija pudele un 20 tūkstoši eiro. Nākamais solis Alpes plānā bija paziņojums, ka viņa rīcībā ir dators ar ierakstītu slepenu inkriminējošu informāciju. “ABLV Bank” viņš to solīja nodot caur veļas mazgātavu Elizabetes ielā. Dators arī tika saņemts, tikai tas tika aizsargāts ar paroli. Par tās nodošanu Alpe bankai pieprasīja 15 tūkstošus eiro.
Šajās epizodes ar Alpi, kas slēpās aiz izdomātas identitātes, Berņa uzdevumā komunicēja “ABLV Bank” Drošības departamenta vadītājs. Naudu par paroli viņi ar Berni izlēma nemaksāt, jo bija radušās aizdomas par krāpšanu.
Paralēli šīm darbībām Alpe ar Berni sazinājās arī citā lomā, e-pastos tēlodams kādu savu paziņu. Sarakstīties ar potenciālo informācijas sniedzēju Bernis uzticēja advokātam Jānim Kārkliņam. Te par ziņu sniegšanu Alpe pieprasīja 200 tūkstošu eiro atlīdzību.
“Viņš faktiski sazinājās ar mums caur Latvijas e-pasta serveriem, mobilajiem telefoniem. Tad likās, ka acīmredzot nu nevar būt krāpnieks tāds cilvēks. Tad, ja tas ir krāpnieks, viņš parasti slēpjas,” stāsta advokāts Kārkliņš. “Viņš iesniedza tātad, kā es teicu, noteiktu informāciju. Tur bija e-pastu izdrukas, tur bija audioierakstu fragmenti, kas lika domāt, ka šim cilvēkam kaut kas, iespējams, tiešām ir. (..) Nu pēc tam ātri vien kādās 2-3 dienās sapratām, ka tas ir īstenībā krāpšanas mēģinājums, jo tas audio, kas tika iesniegts, bija no publiski pieejamas 9 gadus vecas Rīgas domes sēdes, kurā runāja par administratoriem kaut kādā aspektā, bet izraujot no konteksta.”