Kā es gāju uz Anonīmo Alkoholiķu sanāksmēm (10)

***

Vai jums ir gadījies pamosties smagās paģirās ar kauna sajūtu par to, kas pastrādāts alkohola reibumā? Par sabojātām attiecībām, zaudēto uzticību un vārdiem, kas pateikti nevietā? Tagad iedomājieties, ka tas nekad nepāriet un nekad nebeidzas. Katru dienu tu pamosties ar vienu un to pašu domu - solījumu sev vairs nekad nedzert. Pēc tam pienāk vakars, bet tu jau atkal ej uz bāru, ciemos vai uz veikalu, vai vienkārši esi viens mājās ar glāzi rokā. Pēc tam atkal pienāk rīts, paģiras, nožēla un atkal tas pats solījums, kuru pildīt tev nav pa spēkam. 

Tu pabeidz darba lietas, laikā izņem bērnus no bērnudārza, gatavo vakariņas, dodies uz veikalu, kur, protams, nekad nepaej garām dzērienu stendam. Tur ir viss - dārgi dzērieni, lēti dzērieni, dzērieni visām gaumēm. 

Tu gribi ātrāk pabeigt visas lietas, lai varētu iedzert. Tev sevis ir žēl. Tu pacel pirmo glāzi, apzinoties, ka priekšā ir kārtējais nožēlas, pašpārmetumu un tukšu solījumu pilnais rīts. 

Mums reizēm šķiet, ka alkoholisms - tās ir trīcošas rokas un nepārvarama tieksme “salāpīties”, vienalga ar ko, kā arī nebeidzami “plosti”. Mums šķiet, ka alkoholiķis ir tikai tāds cilvēks, kurš vāļājas renstelē. Tomēr ļoti bieži tas tā nav. Alkoholiķus var sastapt gan “pritonā”, gan arī zinātniskā konferencē. 

Nesen es iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kuri ir sapratuši, ka paši vairs nespēj kontrolēt alkohola lietošanu. Tagad alkohols kontrolē viņus. 

***

Ceturtdiena, plkst.19. Es dodos uz sanāksmi Anonīmo Alkoholiķu grupā “Smaids”, kas bāzējas Embūtes ielā, Iļģuciemā. Pie vārtiem es satiekos ar Marinu (viens no šo sanāksmju pamatprincipiem ir tas, ka viss, kas tiek runāts sanāksmē, tur arī paliek – tāpēc visu iesaistīto cilvēku vārdi un ārējo pazīmju raksturojums ir mainīts). Patīkama, smaidīga sieviete, kura nedzer jau astoņus gadus. Šodienas sanāksmi vadīs viņa. 

Mēs kāpjam pa kāpnēm uz vecas katoļu baznīcas otro stāvu. Šeit divas reizes nedēļā pulcējas anonīmie alkoholiķi. Neskatoties uz to, ka sanāksme notiek baznīcas telpās, organizācijai nav nekāda sakara ar reliģiju - sanāksmes apmeklē gan agnostiķi, gan kaismīgi ateisti, gan pārliecināti ticīgie. “Mēs jau meklējam citas telpas,” stāsta Marina. Tad parādās gara auguma vīrietis, viņš piedāvā man kafiju. Var izvēlēties - maltu vai šķīstošo. 

Sanākušie cilvēki, kas, pēc visa spriežot, ir pazīstami ne pirmo gadu, sasveicinās apskaujoties, joko un cits citu uzrunā uz tu. 

Stalts, aptuveni 50 gadus vecs vīrietis, jauna sieviete ar pērļu krellēm, blondīne, mākslinieciska paskata vīrietis sporta jakā. Dažādu vecumu un sociālo slāņu cilvēki. 

Sanākušie vairāk atgādina kādas interešu grupas dalībniekus, nevis alkoholiķus. 

Pret žurnālistiem, tāpat kā pret reliģiju, šeit izturas dažādi - kāds saka, ka mediji par šo tēmu vēsta ar aizspriedumiem, savukārt cits uzskata, ka informācijas trūkuma dēļ daudziem cilvēkiem veidojas nepareizs priekšstats. 

“Kā mums ir sabiedrībā? Ja cilvēks “kož”, tas ir normāli. Ja cilvēks “nekož” un iet uz kaut kādiem Anonīmajiem Alkoholiķiem, uzreiz rodas jautājumi. 

Daudzi cilvēki nesaprot, kas ir alkoholisms. Kas ir tuberkuloze – to zina visi, bet kas ir alkoholisms - nē. 

Visiem parasti ir uzskats, ka alkoholiķis ir kaut kāds pavisam zudis cilvēks, bet patiesībā jau tas tā nav,” skaidro man pretī sēdošs vīrietis. 

Kopumā telpā ir desmit cilvēki. Vīriešu ir vairāk par sievietēm. Sanāksme sākas ar klusuma minūti, lai ikviens var padomāt, kāpēc viņš šeit atrodas, un lai atcerētos par tiem, kas “norāvušies” vai gājuši bojā, cīnoties ar “zaļo pūķi”. 

“Kad es pirmo reizi atnācu uz Anonīmo Alkoholiķu sanāksmi, domāju - ieraudzīšu kaut kādus asociālus tipus ar rētām, baisus un drūmus. Bet viņi visi izskatījās pilnīgi normāli. Viens pat bija baltā kreklā atnācis,” stāsta stalts, aptuveni 50 gadus vecs vīrietis. Viņam ir skaļa balss. 

“Tikai, lūdzu, anonīmi,” piebilst vēl viens vīrietis. “Bija mums gadījums - viens cilvēks publicēja bildi no Anonīmo Alkoholiķu pasākuma. Piebilda, ka esot labi pavadījis laiku. Šo bildi redzēja viņa darba devējs un par to viņu atlaida no darba.” Viņš iedzer tēju no termosa un čaukstina konfektes papīriņu. 

Anonimitāte ir obligāts šo sanāksmju noteikums. Daudzi cilvēki, kas šurp nāk, ieņem augstus amatus, viņiem ir savs bizness, viņi nedzer gadiem ilgi, bet tāpat sauc sevi par alkoholiķiem. 

“Sveiki, mani sauc Marija, es esmu alkoholiķe,” saka izskatīga jauna sieviete, kura sēž pie galda. Pārējie viņai atbild: “Sveika, Marija!” un aplaudē. 

Bijušo alkoholiķu, tāpat kā bijušo narkomānu, nav – ir pārliecināti klātesošie. 

“Cilvēks var iedzert 50 vai 150 gramu un apstāties. Bet, kad alkohols nonāk manā organismā, tas iedarbina kaut kādu mehānismu un viss - sākas trakums un tu vairs nevari apstāties,” stāsta viens no grupas “Smaids” dalībniekiem. 

Tie, kuri apzinās savu atkarību no alkohola, vairs nekad nevarēs iedzert glāzi vīna pie vakariņām vai 50 gramus viskija saviesīgā pasākumā. 

Semjons, kurš sevi sauc par alkoholiķi, stāsta: “Uz pirmo sanāksmi gāju... Nu kā, es strādāju prestižā uzņēmumā, kā es iešu? Man bija tāds priekšstats, ka tur tikai kaut kādi “bomži” iet... (..) Kad atnācu, ieraudzīju - cilvēki arī ar mašīnām atbraukuši, dažādi cilvēki. 

Sāku iepazīties ar programmu, pieņēmu. Es esmu norāvies - četrus gadus biju skaidrā, bet pēc tam man tas viss apnika. Apnika iet uz sanāksmēm - man likās, ka visu zinu. Toļiks izstāstīs tieši to pašu, Oļa - tādu pašu savu stāstu. “Man viss ir skaidrs, alkoholisms – tas ir slikti. Tāpēc atsākšu ar “mazliet un dažreiz” - tā es domāju. 

Es tiešām sāku ar “mazliet”, bet tas beidzās ar “paldies dievam, ka dzīvs paliku”. Savas “alkohola domāšanas” dēļ es sāku darīt lietas, kas maina manu dzīvi, - attiecības, darba izvēle, uzvedība, nu “vāks”, īsumā! Tā es atgriezos grupā.”

Jēga ir vienkārša - alkoholiķim var palīdzēt vien tieši tāds pats cilvēks. Amerikānis Bils Vilsons jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados izstrādāja “12 soļu” programmu. Ārsti viņu bija atzinuši par neglābjamu alkoholiķi - viņš dienā patērēja divas trīs pudeles džina. Kad no Vilsona visi novērsās, viņš nolēma sev palīdzēt pats. Šobrīd Anonīmo Alkoholiķu sadraudzībā 150 pasaules valstīs ietilpst vairāk nekā divi miljoni cilvēku. 

Latvijā šādu grupu ir vairāk nekā 60. Tās ir ne tikai Rīgā, bet arī daudzās citās valsts pilsētās. To kontaktinformāciju var atrast Anonīmo Alkoholiķu Latvijas sadraudzības tīmekļa vietnē. 

“Tas, kur mūs ir novedis alkohols, izpaužas dažādi. Kāds vēršas Anonīmajos Alkoholiķos, zaudējis īpašumus, zaudējis ģimeni, pēdējo pašcieņu, vēl kāds cits kritis tik zemu, ka dzīvo pažobelē. Vairāki no mums ir bijuši cietumā vai izgājuši piespiedu ārstēšanos slimnīcā. Mūsu uzvedība ir bijusi noziedzīga gan pret ģimenēm, gan darba devējiem, gan pašiem pret sevi un sabiedrību kopumā. 

Tomēr arī tie, kas nav nokļuvuši cietumā vai piespiedu ārstēšanā, kuru dzeršana vēl nav novedusi pie darba zaudēšanas vai ģimenes iziršanas, arī ir sapratuši, ka alkohols viņiem traucē normāli dzīvot.”

Anonīmo Alkoholiķu sanāksme turpinās ar to, ka pa apli tiek laists “12 soļu” teksts. Tā ir sadraudzības programma, kas tapusi pirms vairāk nekā pusgadsimta ASV. Katrs no klātesošajiem skaļi nolasa vairākus soļus. Pirmais solis - apzināšanās un pieņemšana. 

Vēl Anonīmajiem Alkoholiķiem svarīgs teksts ir “Diena pēc dienas”. Šī mazā zilā grāmatiņa piedāvā vairākus pārdomu tematus cilvēka ceļā uz atkarības pieveikšanu. Tēmas ir paredzētas veselam gadam - kā plānotājā. Sanāksmē gan ir iespējams apspriest arī citas tēmas - par tām sanāksmes dalībnieki vienojas vai nu iepriekš, vai sanāksmes sākumā. 

Viens runā, pārējie klausās. Neviens nepārtrauc, nekomentē un nekritizē pateikto. 

“Mūsu sanāksmēs viens runā, bet visi klausās. Kur vēl tā ir? Slēgtajās sanāksmēs var dzirdēt daudz ko tādu, ko cilvēki baidās stāstīt viens otram. Te tā ir – bezmaksas terapija. Un izrādās, ka nav kauns stāstīt par saviem izlēcieniem. 

Tālāk ir 12 soļu programma, cilvēks “aizbildņa” vadībā sāk meklēt sava rakstura defektus, saprast, kas viņš ir. Alkoholiķi ir egocentriski un egoisti. Kā lielākā daļa sabiedrības, principā. “Es pacēlu glāzi” - tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Bet zem tās glāzes bija tāds sūrums - emocijas, alkoholiķa apziņa. Ja tu tiec ar to galā, vari kļūt par normālu cilvēku,” stāsta Andrejs. Viņš nedzer aptuveni desmit gadus. 

Lielākā daļa no klātesošajiem ir uzauguši alkoholiķu ģimenēs - viens vai abi vecāki dzēra, bet viņi bērnībā nedomāja, ka paši varētu nonākt šādā situācijā. 

Uz atklātajām Anonīmo Alkoholiķu sanāksmēm var nākt ikviens. Ir iespēja dalīties savās problēmās un pārdzīvojumos, bet var arī klusēt un klausīties citos. Savukārt slēgtajās sanāksmēs drīkst piedalīties tikai tie, kas ir atzinuši savu atkarību. Nākt vai nenākt - tas ir katra brīvprātīgs lēmums.  

Sabiedrībā pastāv stereotips, ka alkoholiķis ir cilvēks, kurš ir zaudējis visu un tāpēc dzīvo uz ielas. Tomēr tā nav patiesība - daudzi dzer gadiem ilgi, iet uz darbu un saglabā savu sociālo stāvokli. 

“Es godīgi strādāju, katru dienu gāju uz darbu. Es “neplostoju”, man nevajadzēja “lāpīties”. Katru vakaru izdzēru savus 200 gramus, puspudeli vīna vai kaut ko vēl. Skaisti un lieliski. Par katru dzērienu varēju stāstīt stāstu, kur tas radies un kad. Alkohols beidzās, un tēma beigās vienmēr bija tā pati – sevis žēlošana,” stāsta tumšmatains vīrietis. 

“Alkohols nedala nodrošinātajos un maznodrošinātajos. Var kļūt par alkoholiķi, arī dzerot dārgu konjaku. Es ar neko lētu nesāku, dzēru tikai labus dzērienus. Ir arī tādi gadījumi - sāk ar dārgiem konjakiem, bet beidz ar “točku” piedāvājumu. Alkohols ir dažāds - slimība viena,” stāsta Marina. Tā pati, kuru jau satiku pie ieejas.  

Es ļoti labi atceros, kā baidījos, ka visas šīs pudeles beigsies, jo ar tām beigsies arī jautrība,” piebilst sieviete. 

Sanākušie sēž ap galdu. Uz galda ir konfektes, cepumi un sveces. Kāds no grupas dalībniekiem nāk katru reizi, kāds cits pazūd uz pusgadu. Vēl kāds noraujas, bet tad nāk atkal. Anonīmajiem Alkoholiķiem nav sponsoru vai dalības maksu, katra grupa sevi finansē pati. 

Daudzi savus stāstus stāsta ar ironiju, dažreiz stāstījuma forma noved pie tā, ka citi iesmejas. Tomēr ne visi stāsti raisa smaidu - dažus atkarība ir novedusi cietumā vai šīs atkarības dēļ viņi nonākuši pavisam tuvu nāvei. 

“Kādu dienu, kad sāku lāpīties, bandīti mani gandrīz nodūra. Tas man nekļuva ne par kādu brīdinājumu. Es “kāpu uz plosta” uzreiz uz mēnesi. Tas ir fenomens – ir dzērāji, kas dzer, bet spēj apstāties ārēju faktoru spiediena rezultātā - sieva, darbs, veselība. Kaut ar grūtībām, bet viņi spēj sevi kontrolēt. Hronisks alkoholiķis šādu izvēli zaudē. Viņš pats vairs nelemj – dzers vai nedzers. Un nekāda kaifa tur sen vairs nav – tas ir arvien straujāks un straujāks kritiens,” stāsta vēl viens sanāksmes apmeklētājs. 

Daudzi alkoholiķi precīzi zina, cik tieši gadus, mēnešus un dienas viņi ir “tīri”. “Šodien ir pusgads, kopš neko nelietoju,” stāsta kāds apmeklētājs, kurš ir gan alkoholiķis, gan narkomāns. Pārējie viņu apsveic un aplaudē.  

Daži šeit ir nonākuši kā līdzatkarīgie, kas cieš no savu tuvinieku atkarībām. Līdzatkarīgajiem ir savas grupu sanāksmes, tomēr viņiem nav liegts apmeklēt arī Anonīmo Alkoholiķu sapulces. Katrs pats nolemj, kādas grupas apmeklēt. “Cilvēkiem, kas šurp nāk, ir vienlaicīgi vairākas atkarības,” man skaidro sapulces dalībnieki. 

Man pretī sēž jauna sieviete. Viņa stāsta, ka dzēra viņas māte un visi viņas vīrieši. Iepriekšējais vīrs nomira no narkotiku pārdozēšanas. “Skatoties uz to visu, es arī sāku dzert – pirku mazo degvīnu, jaucu ar sulu, un man kļuva vieglāk.” 

Vēlāk, ap plkst.21, pēc sanāksmes beigām, kad gaidīšu uz ielas taksometru, viņa iznāks un pateiks man paldies, bet pēc tam iekāps savā melnajā automašīnā un aizbrauks. Aizbrauks dzīvē, kurā vairs nav alkohola. 

***