Tagad, pašizolācijā, kad pa pasauli kā melnā nāve ar savu izkapti klīst koronavīruss, es sēdēju un domāju: kur kaut ko tādu es jau esmu pieredzējis? Ak jā, tas bija 1947. gadā Alžīrijas pilsētā Orānā, kad tur izcēlās buboņu mēra epidēmija.
- Jūs, protams, zināt, kas tas ir, Rjē?" - viņš jautāja.
- Es gaidu analīžu rezultātu.
- Bet es zinu. Man nav vajadzīgas analīzes. Es kādu laiku praktizēju Ķīnā un redzēju arī dažus gadījumus Parīzē pirms gadiem divdesmit. Tikai šobrīd neviens neuzdrošinās saukt to vārdā. Sabiedriskā doma ir svēta: tikai bez panikas, galvenais bez panikas! Un tad, kā sacīja kāds kolēģis: "Tas ir neiespējami, visi taču zina, ka rietumos tas sen vairs nav sastopams." Jā, to zina visi, tikai ne mirušie. Un jūs, Rjē, zināt tikpat labi kā es, kas tas ir.
Tā vienā no saviem slavenākajiem darbiem "Mēris" (1947) raksta franču/alžīriešu filozofs Albērs Kamī. Grāmata vēsta par Alžīrijas pilsētu Orānu, kurā 20. gadsimta vidū pēkšņi izceļas buboņu mēris jeb melnā nāve un pilsēta tiek izolēta no ārpasaules. Šo darbu biju lasījis 18 gadu vecumā un, līdz ar Dekameronu, nolēmu pārlasīt arī tagad - koronavīrusa uzspiestās pašizolācijas laikā. Secinājums ir viens - visa pasaule ir Orāna un mēs esam trimdā paši savās mājās.