"Šeit pulcējas tie, kuriem sen vajadzēja būt zem zemes". Viņi vairs nedzer (11)

Sestdiena. Janvāra beigas. Netālo no Rīgas TEC-2, pie pagrieziena uz ciematu “Rūķīši”, var redzēt nelielu norādi, uz kuras ir burti “AA” un bultiņa. 

Ja dosieties norādītajā virzienā aptuveni kilometru, ieraudzīsiet grupiņu dažādu vecumu un tautību cilvēku. Viņi sarunājas un joko. 

Tas viss vairāk izskatās pēc piknika pie dabas - kāds ēd zupu no plastmasas bļodiņas, citi maliņā smēķē, vēl kāds cits, dvielī ietinies, sāk aicināt pārējos pirtī. Viss kā parastā atpūtā pie dabas, ir tikai viena atšķirība - nekur nav redzams nekāds alkohols. Glāzēs tiek lieta sula. 

Šeit esošie cilvēki ir ieradušies no dažādām Latvijas pilsētām. Viņus vieno tas, ka viņi apmeklē Anonīmo Alkoholiķu grupu sanāksmes. Visā Latvijā ir vairāk nekā 60 šādu grupu. 

“Šeit ir sapulcējušies tie, kam jau sen būtu bijis jābūt zem zemes, ja vien viņi nebūtu beiguši dzert,” norāda tumsnējs vīrietis ar spēcīgu miesasbūvi. Viņš ir “tīrs” jau ilgāk nekā desmit gadus. 

***

Kā liecina Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja “Eurostat” dati, Latvija, Lietuva un Igaunija ES ieņem vadošās pozīcijas attiecībā uz mājsaimniecību izdevumiem alkohola iegādei. Savukārt saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem 13,5% no visiem nāves gadījumiem vecuma grupā no 20 līdz 39 gadiem ir saistīti ar alkoholu. 

Latvijas Slimību kontroles un profilakses centra informācija liecina, ka Latvijā katru gadu no alkohola atkarīgo uzskaitē pirmo reizi tiek reģistrēti vairāk nekā 1500 cilvēku. Tomēr tie ir oficiālie dati. Vēl simtiem cilvēku apmeklē privātus narkologus vai psihoterapeitus, bet tūkstošiem citu cilvēku turpina “kost”, neatzīstot, ka viņiem ir problēmas ar atkarību. Daļa atkarīgo palīdzību atrod atbalsta grupās, tostarp arī Anonīmajos Alkoholiķos. 

Kas ir alkoholisms? Vai tas ir tad, kad dažas glāzes vīna viesībās vairs nav patīkams rituāls, bet gan sākums cilvēku sagraujošai atkarībai?  

“Kādreiz mēs bijām pārliecināti: lai kontrolētu alkohola lietošanu, mums vienkārši vajag iemācīties apstāties pēc noteikta daudzuma – pēc otrās vai piektās glāzes. Tomēr tikai vēlāk sapratām, ka piedzeramies ne jau piektās vai desmitās glāzītes, bet gan pašas pirmās dēļ!” tā saka cilvēki, kuri nedzer pat ilgāk nekā 20 gadus, bet joprojām sevi uzskata par alkoholiķiem. 

Daudzi Anonīmo Alkoholiķu biedri stāsta, ka apkārtējie ieteikuši viņiem attīstīt gribasspēku vai atrast jaunu vaļasprieku. Visi šie cilvēki kādā brīdī ir sapratuši, ka alkohols ir viņus uzveicis, un, lai atbrīvotos no atkarības, viņi ir bijuši gatavi izmēģināt visu. 

Daļa no šiem cilvēkiem ir izgājusi smagus pārbaudījumus, pilnīgi nolaidušies. Alkohols ir viņus ir novedis pie nemitīgiem meliem, ģimenes un sociālā stāvokļa zaudēšanas, un reizēm pat pie slepkavībām. 

Viņi ir vieglprātīgi izturējušies pret saviem pienākumiem gan darbā, gan attiecībās ar tuviniekiem. Viņi ir pievīluši un iztukšojuši gan sevi, gan citus. 

***

Cilvēki, kas sapulcējušies pirtī, Anonīmo Alkoholiķu sanāksmes apmeklē dažādās Latvijas pilsētās. Pēc neformālām sarunām, zupas un pirts sākas lielā sanāksme - tā ir veltīta otrajai gadadienai, kopš pastāv viena no Rīgas grupām. 

“Alkoholiķim var palīdzēt tikai alkoholiķis,” man skaidro klātesošie. 

Sanāksme sākas pēc trīs zvaniem - gluži kā teātrī. 

Mēs sēžam uz koka soliem pirts atpūtas telpā. Virs galvas ir diskobumba un rotājumi, kuri, visticamāk, palikuši kopš Jaungada sagaidīšanas svinībām. 

Sanāksme sākas ar nelielu “orgkomitejas” pārstāvju uzrunu. Anonīmo Alkoholiķu administrācija un visu grupu organizatori arī ir bijušie alkoholiķi. “Bijušo alkoholiķu nav, ir tikai esošie,” man norāda Marina (šeit un turpmāk visu cilvēku vārdi ir mainīti). 

Marina nedzer jau astoņus gadus. Viņas ceļš pretī alkoholismam sākās studiju laikā - uz svētkiem viņai vecāki kopā ar cienastu veda arī vairākas pudeles, lai viņai būtu ar ko “izcelties” kursabiedru vidū. 

“Vecāki vienmēr veda ko garšīgu - ne tikai kotletes, bet arī pudeli. Es pēc tam ar draudzenēm - vīns, šampanietis. Toreiz bija deviņdesmitie, kad sāka parādīties dažādība. “Tādas etiķetes, šādas etiķetes” - sākumā tas viss likās smieklīgi,” atceras sieviete. 

Vēlāk dažas glāzes vīna darba pasākumā, 50 grami stiprā alkohola, lai būtu vieglāk pabeigt darba projektu, ko viņa bija paņēmusi uz mājām. Vēl vēlāk - mātes nāve un “plosts”, kurš turpinājās astoņus mēnešus. To, ka viņa ir slima, Marina saprata tikai tad, kad pamodās slimnīcā. 

Tieši Marina atbild uz telefonu, kura numurs norādīts Anonīmo Alkoholiķu tīmekļa vietnē. Tāpat viņa organizē sanāksmes tajā grupā, kas pirtī atzīmē divus gadus kopš tās izveidošanas. 

“Mūsu grupas mērķis - smaidīt, esot skaidrā. Būt laimīgiem un justies pilnvērtīgiem,” uzrunas laikā norāda “orgkomitejas” pārstāvis. 

“Es bez degvīna iepriekš vispār nemācēju kontaktēties ar cilvēkiem,” piebilst blakus sēdošais vīrietis. 

“Jā, jā, kādreiz bija tā - ierauj un uzreiz drošāks paliec,” piebilst kāds no zālē sēdošajiem. 

Sanāksme sākas ar to, ka klātesošie pēc kārtas no lapas skaļi nolasa vienu 12 Anonīmo Alkoholiķu soļiem un 12 tradīcijām. 

“Mēs esam atzinuši savu bezspēcību alkohola priekšā, atzinuši, ka esam zaudējuši kontroli pār sevi”, “mēs esam izveidojuši sarakstu ar tiem, kuriem mēs esam nodarījuši pāri un mums ir vēlme viņiem atvainoties” - tie ir divi no 12 Anonīmo alkoholiķu “soļiem”. 

“Vienīgais noteikums tam, lai kļūtu par Anonīmo Alkoholiķu biedru, ir vēlme atmest dzeršanu”, “katrai grupai ir tikai viens galvenais mērķis - iepazīstināt ar mūsu idejām tos alkoholiķus, kas joprojām cieš”, “Anonīmajiem Alkoholiķiem nav viedokļa par jautājumiem, kas nav saistīti ar mūsu darbību, tāpēc mūs nevajag iesaistīt jebkādās sabiedriskās diskusijās” - šie ir daži no Anonīmo Alkoholiķu principiem. 

Savu uzrunu katrs sāk ar īsu stādīšanos priekšā, piemēram “Diāna, alkoholiķe”, “Sveiki, mani sauc Andris un es esmu alkoholiķis”. Visi pārējie atbild ar sveicienu – tas ir tieši tā, kā tiek rādīts filmās. 

Man pretī sēž jauns pāris. Viņa - simpātiska blondīne rozā kažokā. Viņš - gludi skūts un atlētiskas miesasbūves. 

“Šodien es biju cietumā. Apciemoju draugu. Kad nācu ārā no teritorijas, atcerējos, kā no “zonas” atbrīvojos pats. Tas, ka tu nedzer, arī līdzinās iznākšanai brīvībā,” stāsta atlētiskais vīrietis. 

“Pateicoties visiem jums, man uz šodienu ir viens gads, desmit mēneši un 14 dienas,” stāstu nobeidz priekšā sēdošais. Zāle aplaudē. 

“Mans smaids ir pateicoties ikvienam no jums. Es sapratu, ka dzēru tāpēc, ka man trūka prieka. Es nemācēju priecāties. Es baidījos, ka beigsies alkohols. Es baidījos, ka tad, kad beigsies visas šīs pudeles, beigsies arī alkohols. Kad  pirmo reizi izjutu šo kaifu, ka varu dejot un smieties arī bez alkohola, es sapratu, cik ļoti man tas patīk,” stāsta aptuveni 40 gadus veca sieviete, kura vairāk līdzinās, piemēram, skolotājai, nevis cilvēkam, kam bijušas nopietnas problēmas ar alkoholu. 

Katram no sanākušajiem ir savs stāsts. Kāds nolaidies līdz pašai lejai - zaudējis darbu un gājis zagt, lai būtu par ko iedzert, kā rezultātā vairāki gadi pavadīti cietumā. Kāds cits dzēris tikai dārgus dzērienus un ilgu laiku nav apzinājies problēmas esamību. 

Pēc pusotru stundu ilgušas sanāksmes tās vadītājs skaļi nosauc skaitli, kas atbilst konkrētam skaidrā būšanas periodam, un tie, kuriem ir šāds pats skaitlis, ceļas kājās. Pārējie aplaudē.  

- 30 gadi! 

Klusums.

- 29 gadi! 

No savas vietas pieceļas 50 līdz 60 gadus vecs vīrietis.

Cilvēks, kurš tik ilgus gadus nodzīvojis skaidrā, joprojām sevi uzskata par alkoholiķi. Un tā domā arī pārējie klātesošie. 

“Lai cik ilgs laiks būtu pagājis, kopš atmetām dzeršanu, mēs vienmēr būsim alkoholiķi, bet alkoholiķi, cik mums ir zināms, vairs nekad nevarēs dzert maz vai dzert kā veseli cilvēki”. 

Kā norāda Anonīmo Alkoholiķu biedri, ir tikai alkoholiķi un nealkoholiķi. “Mērens alkoholiķis” - tā ir ilūzija. Viņi ir pārliecināti, ka tikai cilvēks pats var noteikt, ir viņš atkarīgs no alkohola vai nav. 

- 28 gadi!

Atkal klusums.

- 27 gadi!

Pieceļas daži cilvēki.

Sanāksmes vadītājs turpina. Skaitlim tuvojoties diviem un vienam gadam, arvien lielāks kļūst to cilvēku skaits, kuri ceļas kājās. 

Vadītājs turpina: “Divpadsmit. Vienpadsmit. Desmit. Deviņi mēneši...” 

- Astoņi mēneši. 

Pieceļas jauna sieviete un pavisam jauns vīrietis. Viņi apskaujas un smaida. 

- Trīsdesmit dienas. 

No savām vietām pieceļas vēl vairāki cilvēki. 

Skaitļu saukšana beidzas ar lūgumu piecelties visiem, kuri nedzer šodien, - no savām vietām pieceļas visi klātesošie. Viens no Anonīmo Alkoholiķu noteikumiem, kas palīdz biedriem cīnīties ar savu atkarību, ir nevis zvērēt nekad mūžā vairs nelietot alkoholu, bet gan nedzert konkrētajā dienā, un tā katru dienu. 

“Alkoholiķi paši pārliecinās, ka šie zvēresti attiecībā uz nākotni, lai cik patiesi tie arī būtu izteikti, ļoti bieži mēdz beigties ar piedzeršanos,” man stāsta klātesošie. 

Šādas pieejas būtība slēpjas tajā, ka ikviens, kam uznāk kāre iedzert, to var atlikt līdz rītdienai.  

Ideālā gadījumā šī “rītdiena” tā arī nekad nepienāk, jo tā pārvēršas par jaunu “šodienu” bez alkohola.