Labdien, mani sauc Andrejs un es esmu alkoholiķis (3)

Ar Andreju (vārds mainīts) es iepazinos Anonīmo Alkoholiķu grupas sanāksmē. Kopumā Latvijā ir aptuveni 60 šādas grupas. Šo grupu apmeklētāju stāsti ir dažādi, tāpat kā apstākļi, kas cilvēku noveduši pie atkarības. 

- Labdien, mani sauc Andrejs un es esmu alkoholiķis. 

- Sveiks, Andrej!

- Es šajā tēmā esmu jau sen - ilgāk nekā desmit gadus. Lai saprastu, kas tas ir, jābūt, minimums, alkoholiķim, bet maksimums - anonīmajam alkoholiķim. Alkohols man nepatika, bet dzēra mans tēvs. Lai viņš dus mierā, tēvs no alkohola nomira. Divas augstākās izglītības, vajadzēja būt labai karjerai, bet alkohols viņam visu sabojāja. 

Es nekad nedomāju, ka pats lietošu alkoholu, jo visa mana bērnība bija saistīta ar šo atkarību - lietoja tēvs, reizēm arī māte. Klasisks stāsts. Man tas viss bija briesmīgi. 

Pats pamēģināju kādu 12 gadu vecumā. Bija tā, kā daudzi stāsta - pirmā alkohola lietošanas pieredze ļāva izjust zināmu brīvību. Pēc tam ar sportu nodarbojos, nedzēru. Pēc tam bija mācības... Tikai tagad, būdams anonīmais alkoholiķis, es saprotu, cik jocīgi, ka tolaik tas viss man šķita pilnīgi normāls - stundu laikā iedzert, sēžot pēdējā solā. Toreiz es to uzskatīju par kaut kādu delverību, protestu. Pēc armijas sāku alkoholu lietot vēl aktīvāk. 

Tomēr tas man nepalīdzēja. 

No armijas es atnācu ar divām traumām - bija kaudze kompleksu, kaudze nesaprotamu lietu, es nezināju, kā dzīvot tālāk. Es ārstējos, operācijas, atveseļošanās. Bet pēc tam – pudele, kas deva man iespēju saprast, ka es nevaru nedz dejot, nedz pat kauties! 

Tā tas turpinājās līdz kādam 27 gadu vecumam, līdz es... bet toreiz es neko nesapratu. Deviņdesmitie gadi, jautras kompānijas. Toreiz, manuprāt, dzēra visi. Bet saprast es sāku tikai tad, kad apprecējos, - kļuva vienkārši neizturami. 

Man tas jau bija apnicis, es vienmēr devu sev solījumus, ka piektdien un sestdien es “atlaidīšu”, bet no pirmdienas – viss. Pievilkšanās stienis, sports. 

Alkoholisms – tas ir kā ķīmisks process, atkarība tevī iekšā. Tu negribi dzert, tomēr nedzert nevari, bet arī dzert tu nevari. Dzert es negribu, bet vienalga dzeru. Lūk, kur slēpjas alkoholisma neprāts! 

Cilvēks var iedzert 50 vai 150 gramu un apstāties. Bet, kad alkohols nonāk manās asinīs, tas iedarbina kaut kādu mehānismu un viss - sākas trakums un vairs nevaru apstāties. 

Alkoholisms – tas ir dzīvesveids. Attiecīgas kompānijas, draugi, intereses. Citi cilvēki man nešķita interesanti. “Kāpēc man cilvēkus, kuri nedzer?” - tā es domāju. “Svētkos sēž skaidrā. Kā? Par ko ar tādu runāt? Garlaicīgi.” Tā es dzīvoju. 

Man bija draugi, kuri izgāja “Minesotas programmu”. Tur jābūt 28 dienas, ar atkarību strādā psihoterapeiti. Viņi izgāja veiksmīgi, sāka atveseļoties. Tomēr es turpināju lietot. Viņi man teica: “Nedzer!” Pēc tam nokļuvu pie terapeita – pie cilvēka no “mūsējiem”, viņš ir tēmā, ar izglītību. Viņš man visu izstāstīja, es sapratu. Tomēr atkarība joprojām bija stiprāka par mani. 

Beigu beigās es aizgāju uz “Minesotu”. Tur sākumā vajadzēja atbildēt uz testa jautājumiem. Laikam tikai tajā brīdī sev atzinu, ka esmu alkoholiķis. Man vienkārši bija vajadzīga pierādījumu bāze - tie jautājumi nostrādāja. 

Tas, ka nomira tētis, ka gāja bojā draugi, – tas necik nestrādāja. 

Būšana skaidrā sākas ar to, ka cilvēks apzinās, ka ir atkarīgs. Mēs, anonīmie alkoholiķi, esam atzinuši savu bezspēcību alkohola priekšā. Ar to arī sākas lūzuma brīdis. Dīvaina lieta – es padodos, bet no tā arī iegūstu spēku. 

Uz pirmo sanāksmi gāju... Man galvā bija doma: “Nu kā, es strādāju prestižā uzņēmumā, kā es iešu?” Man bija tāds priekšstats, ka tur tikai kaut kādi “bomži” iet, krāsns silda, visi smirdīgi. Kad atnācu, ieraudzīju - cilvēki arī ar mašīnām atbraukuši, dažādi cilvēki.  

Sāku iepazīties ar programmu, pieņēmu. Es esmu norāvies - četrus gadus biju skaidrā, bet pēc tam man tas viss apnika. Apnika iet uz sanāksmēm - man likās, ka visu zinu. Toļiks izstāstīs tieši to pašu, Oļa - tādu pašu savu stāstu. “Apnikuši man tie “alkaši”,” domāju es. “Man viss ir skaidrs, alkoholisms – tas ir slikti. Tāpēc atsākšu ar “mazliet un dažreiz” - tā es domāju. 

Es tiešām sāku ar “mazliet”, bet tas beidzās ar “paldies dievam, ka dzīvs paliku”. Savas “alkohola domāšanas” dēļ es sāku darīt lietas, kas maina visu dzīvi, - attiecības, darba izvēle, uzvedība, nu “vāks”, īsumā! Tā es atgriezos grupā. 

Man alkohols nekad nav paticis – nedz smarža, nedz garša. Tomēr man pastāvīgi bija tāda alku un vientulības sajūta. 

Es jutos kā citplanētietis, kurš sazin kāpēc šeit ieradies. Tāds nesaprastais dzejnieks Jeseņins. Tas ir nedaudz smieklīgi, skaties, uz kuru no anonīmajiem alkoholiķiem gribi, šeit visi ir atnācēji no citām planētām.  

Par to var daudz runāt, par to uzrakstīts daudz medicīnisku pētījumu. Kāds saka, ka alkoholisms pārmantojas ģenētiskā līmenī, tomēr parasti tās ir destruktīvas ģimenes, kur ir bijis kaut kāds sūrums, vardarbība. Ir, protams, alkoholiķi arī no normālām ģimenēm. Tomēr pamatā tie ir cilvēki, kas piedzīvojuši dažādus satricinājumus. 

Cilvēks dzīvo ar alkām pēc kaut kā, tad viņš atklāj eliksīru - lūk, dažas glāzes, un tu esi labākais dejotājs! Viss jau būtu labi, ja vien būtu bremzes. 

Es daudz ko esmu meklējis - uz jogu gāju, pie šamaņiem gāju un pie budistiem arī gāju. Vienā no vietām pat varēja iedzert. Vispār forši! Uguns! Pameditē, pēc tam “ierauj” - pavisam lieliski! 

Es domāju - atnākšu, iededzināšu 600 sveces un iegūšu dvēseles mieru! Daudzi cilvēki grib dvēseles mieru. Es skatos, vēroju pasauli - cilvēkiem ir kaudze problēmu! Viņi iet uz kaut kādiem dzīves treniņiem “Kā kļūt laimīgam” un tamlīdzīgiem. 99% no mums meklē laimi citos cilvēkos, attiecībās. Tā ir tāda sarežģīta padarīšana. 

Es gāju uz Anonīmo Alkoholiķu programmu “90 dienas – 90 sanāksmes”. Es gāju katru dienu! Kādā brīdī sapratu, ka man ir izveidojies paradums. 67. sanāksmē, piektdienā, man pieleca - es to visu daru tāpēc, lai iegūtu ieradumu. Lai piektdienā nevis dirnētu klubā, bet būtu skaidrā. 

Mūsu sanāksmēs viens runā, bet visi klausās. Kur vēl tā ir? Slēgtajās sanāksmēs var dzirdēt daudz ko tādu, ko cilvēki baidās stāstīt viens otram. Te tā ir – bezmaksas terapija. Un izrādās, ka nav kauns stāstīt par saviem izlēcieniem. 

Tālāk ir 12 soļu programma, cilvēks “aizbildņa” vadībā sāk meklēt sava rakstura defektus, saprast, kas viņš ir. Izrādās, ir vesela sajūtu gamma! Nevis tikai “es gribu ēst” vai “man sāp galva”. Alkoholiķi ir egocentriski un egoisti. Kā lielākā daļa sabiedrības, principā. “Es pacēlu glāzi” - tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Bet zem tās glāzes bija tāds sūrums - emocijas, alkoholiķa apziņa. Ja tu tiec ar to galā, vari kļūt par normālu cilvēku. 

[Zvana taimeris, kas bija uzlikts uz desmit minūtēm.] 

Tūlīt, tūlīt pabeigšu! 

Tu ar visu tiec skaidrībā soli pa solim – tev neviens galvaskausu vaļā never. Jebkurā brīdī var pārtraukt, kā to darīju es. Es četras reizes vai piecas reizes mēģināju šo programmu iziet. Tas ir darbs - lasīt literatūru, tikt skaidrībā ar sevi. Lai arī tas izklausās pēc fanātisma, bet manas dzīves jēga ir tikt vaļā no atkarības, jo tas man dod pavisam citu dzīves kvalitāti. Paldies!