Paliec mājās un skaties ārā pa logu (9)

Lasīšu grāmatas

Beidzot man būs laiks pārlasīt savas mīļākās grāmatas! Bērnībā man, piemēram, nebija interneta un datora. Televizoru ieslēgt nemācēju, tāpēc laikā, kad neskatījos pa logu, es ar varenu aizrautību lasīju grāmatas. Es izlasīju visas grāmatas bērnu bibliotēkā, to skaitā arī mācību grāmatas, Bībeli un daudzos skaistos un iedvesmojošos stāstus par oktobrēniem un Ļeņinu. Tagad, pašizolācijas laikā, atkal ar tādu pašu sparu ķeršos klāt grāmatu lasīšanai. Pirmajās pašizolācijas dienās es, šermuļiem skrienot pār muguru, izlasīju Albēra Kamī "Mēri", par ko arī uzrakstīju šeit, bet tagad vēlos jau sazin kuru reizi pārlasīt vienu no savām mīļākajām grāmatām - izcilā rakstnieka Kingslija Eimisa monumentālo darbu "Everyday Drinking" (1983). Šī ir viena no grāmatām, kas lieliski palīdz uzturēt možu garu un nepadoties grūtību priekšā. Iesaku.

Skumšu un atklāšu sevī jaunas prasmes

Lielu daļu brīvā laika pašizolācijā plānoju veltīt skumjām un šo skumju enerģijas konvertēšanai radošā darbā. Jā, ir arī plāns atklāt sevī jaunus talantus un prasmes. Kā redzams attēlā, izšūšana varētu būt viens no šiem talantiem. Un kas tad ir? Iet makšķerēt ar vīriem taču nav ļauts, ģitāru grupā zāģēt ne tik, automašīnas labot neprotu, bet svaru zālē - nelaiž. Vienmēr ir prātā jāpatur alternatīvas jeb ārkārtas plāns. Ir svarīgi domāt divus soļus uz priekšu, tāpēc, ja plīsīs visi gali, es vismaz būšu izkopis izšūšanas prasmi.

Savā pirmajā meistardarbā, kā noprotams, esmu iemiesojis ilgas pēc došanās uz darbu. Strādāt no mājām nav slikti, tomēr pietrūkst 20 minūšu gājiena uz biroju rīta agrumā, bezmaksas kafijas rūgtenās garšas un puķes podā uz mana galda, kurai mana pārcelšanās strādāt no mājām, visticamāk, nozīmēja mokošu nāvi no slāpēm.

Ar šķērēm griezīšu papīru

Bērnībā, kad paliku mājās viens, man bija pieejams stacionārais telefons - lillā, ar baltu ripu. Piezvanīt es pratu tikai un vienīgi mammai uz darbu. Reiz, garlaicības mākts, uzgriezu vajadzīgo numuru un pretējā vada galā sadabūju mammu. "Ko man darīt?" es jautāju. "Paskaties pa logu," atbildēja mamma. "Es jau paskatījos," teicu es. "Nu tad palasi grāmatu," ieteica mamma. "Es jau palasīju," atbildēju es. "Nu tad pagriez papīru ar šķērēm," pēc pauzes teica mamma. Ahā! Varena ideja, kas ievadīja jaunu ēru manā izklaides dzīvē. Es sagriezu visas avīzes, kas mums bija mājās, visus žurnālus, burtnīcas un pusmetru biezos "OTTO" katalogus. Tā bija pārsteidzoši meditatīva nodarbe. Tieši tāpēc pie papīra griešanas mēģināju ķerties arī tagad. Izrādījās, ka tā joprojām ir ārkārtīgi nomierinoša nodarbe, kas laikam liek joņot uz priekšu kā stirnai. Es sagriezu avīzi, tad ķēros klāt parastajām A4 papīra loksnēm, kad tās bija sagrieztas strēmeļu strēmelēs, es sagriezu visu cepamo papīru virtuvē un tikai ar ārkārtīgi spēcīgu gribasspēku nepakļāvu šķēru asmeņiem tualetes papīra ruļļus.

Veltīšu laiku bērniem

Šis laiks ir lielisks, lai nodarbotos ar bērniem, mācītu tiem lietas, veidotu ciešākas saiknes ar tiem un vienkārši baudītu kopābūšanas laimi. Man ir divas atvases - Ulrihs un Odrija. Baisi razbainieki. Bet kā nu ne? Neviens no tiem nav pat skolā gājis. Posts un negals reizēm jau ar tām atvasēm. Kad pa darbiem pilsētā, tad tā tikai vien laika pietiek kā palaist pa parku vakarā izskrieties, nokārtoties. Bet tagad gan, tagad gan ir īstais laiks bērniem. Tieši tāpēc starp skatīšanos ārā pa logu un papīra griešanu esmu atvēlējis dažas stundas nodarbībām ar maniem mīļajiem. Goda vārds, viņi man iemāca daudz vairāk nekā es viņiem. Rau, pagājušajās brīvdienās spēlējām šahu. Es šahu vispār nesaprotu. Dambrete? Jā, to protu, bet šahs man tumša bilde. Lai nu kā, pēc pāris spraigiem mačiem man sanāca gan šahs, gan mats, gan šahs un mats. Paldies bērniem.