Karš ar Covid-19 notiek ārpus slimnīcām (6)

Tomēr daudzi cilvēki saka – ja, piemēram, Spānija un Itālija būtu izlēmīgi rīkojusies ātrāk, tad epidēmija šajās vietās nebūtu kļuvusi nekontrolējama.

Nē, es nedomāju, ka mēs to varam apgalvot. Es domāju, ka šajā gadījumā mums ir jārunā par iedzīvotāju dinamiku atsevišķās Eiropas vietās, kura ļauj vīrusam izplatīties daudz veiksmīgāk. Piemēram, Itālija (īpaši Itālijas ziemeļi) ir ļoti blīvi apdzīvoti. Šajās vietās iedzīvotāji daudz pārvietojas. Pārvietojas arī iedzīvotāji noteiktā vecumā. Šie ir faktori, kas sekmē vīrusu replicēšanu. Es to drīzāk skatītu šādā kontekstā.

Ir ļoti svarīgi piebilst, ka šo pandēmiju (Ķīna mums to ir teikusi) neapkaro slimnīcās. Pandēmiju apkaro pirms tam. PVO to jau ir teikusi, un Latvijas valdība ir to sapratusi ļoti labi – cīņas pret Covid-19 fundaments ir cilvēku identificēšana, analīžu paņemšana, inficētā kontaktu apzināšana un izolēšana.

Paziņojumi sabiedrībai – mazgājiet rokas, ievērojiet klepošanas noteikumus, ievērojiet distanci - ir principā dimensijas, kurās notiek cīņa pret vīrusu.

Cīņa pret vīrusu nenotiek slimnīcās. Slimnīcas ir domātas tiem gadījumiem, kuri ir īpaši nopietni, un tam, lai mīkstinātu vīrusa triecienu sabiedrībai.

Runājot par Latviju, kā jūs vērtējat pašreizējo mūsu valdības rīcību vīrusa apkarošanai? Vai šī taktika ir pietiekama, vai arī varētu tikt uzlabota?

Es šeit esmu novērojis relatīvi lēnu vīrusa attīstības progresiju. Latvija nebūtu varējusi izbēgt no vīrusa klātbūtnes. Es domāju, ka valdība to ir zinājusi jau mēnešiem (iespējams, nedēļām). Pagaidām ierobežojošie pasākumi ir bijuši ļoti proporcionāli. Nav bijis nekāda iemesla, lai darītu vairāk, nekā patiešām ir vajadzīgs. Ja valdība būtu ieviesusi šādus aizliegumus, teiksim, pirms diviem mēnešiem, mēs atrastos izolācijā jau diezgan ilgu laiku. Tam arī ir ietekme uz valsti un tās sabiedrību. Tāpēc proporcionalitāte ir kaut kas, kam valdība ir pievērsusi lielu uzmanību.

Tas nenozīmē, ka Latvija ir bijusi vieglprātīga Covid-19 risināšanā, – tā nepavisam nav. Kā jau es iepriekš minēju, valdība ir sapratusi, ka ir pasākumi, no kuriem gluži vienkārši nav iespējams izvairīties. Tie nozīmē, ka visi resursi tiek novirzīti analīžu veikšanai ar mērķi pārbaudīt pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Es šeit nerunāju par analīžu veikšanu masām, taču pārliecināšanos, ka mēs preventīvi uzbrūkam vīrusam. Ja to nedarīsim, tad vīruss uzbruks mums. Iespējams, ka analīžu veikšanas politika dažās Eiropas daļās nebija pietiekami spēcīga vai nebija pietiekami saprasta.

Mums Eiropā ir labas slimnīcas. Nav labākas vietas, kur būt ar sarežģītu slimību, kā Eiropas slimnīca. Tomēr, ja paskatāmies uz Āfriku, Latīņameriku, Āziju un citām vietām, tur šādas epidēmijas tiek apkarotas fundamentāli – uzbrūkot pašam vīrusam ar inficēto izsekošanu, identificēšanu un izolēšanu.

Pastāv arī viedoklis, ka sociālā distancēšanās un jūsu minētie apkarošanas pasākumi nav efektīvākais veids cīņā pret Covid-19. Daudzi ir piedāvājuši arī tā saucamo kolektīvās imunitātes (herd immunity) pieeju. Vai uzskatāt, ka tas ir labs paņēmiens?

Tas ir koncepts, kurš uzsver, ka ir nepieciešams upurēt dažus cilvēkus šodien, lai pasargātu daudzus rīt. Vai tas ir ētiski?

Mēs varam pateikt – nedarīsim neko un vienkārši aicināsim cilvēkus mazgāt rokas, veiksim dažas analīzes un ļausim vīrusam izplatīties, lai iegūtu kolektīvo imunitāti, tomēr saistītie zaudējumi ir milzīgi. Teorētiski tas, protams, skan brīnišķīgi – mums nevajag nevienu traucēt. Tomēr mums jebkurā gadījumā būtu jāupurē daļa iedzīvotāju, lai līdz šim punktam nokļūtu.

Es uzskatu, ka pagaidām ietais ceļš – proporcionāli piemērota apkarošana - ir labākais iespējamais variants. Tas ir daudz labāk, nekā pateikt – liksim vājajiem maksāt par stiprajiem. Es nedomāju, ka tā ir pareizā attieksme. Teorētiski, uz papīra tas, protams, izklausās prātīgi, bet praktiski ir ļoti riskanti. Tas nav ētiski. Turklāt visas valstis, kuras ir pieturējušās pie šīs pieejas, ir beigās izvēlējušās klasisko pieeju Covid-19 risināšanā.

Protams, pastāv atšķirības starp valstīm. Piemēram, dažas no tām (arī Latvija) ir spējušas izvairīties no drakoniskiem sociālās distancēšanās pasākumiem. Tas ir tāpēc, ka tās augstu vērtē proporcionalitāti un pacientu analīžu, identificēšanas un izolēšanas fundamentus. Ir arī valstis, kur slimnīcas ir veselības aprūpes centrs, un tā, manuprāt, nav pareizā pieeja. Kā jau teicu, es nedomāju, ka tā ir pareizā pieeja. Cīņa pret vīrusu norisinās ārpus slimnīcu sienām.

Saistībā ar šo dimensiju, cik ilgi Latvijas valdībai būtu nepieciešams uzturēt ārkārtas stāvokli? Kad mēs, līdzīgi kā tagad Ķīnā, piedzīvosim saslimušo skaita kritumu?

Es zinu, ka ir kārdinoši mēģināt ieskicēt nākotnes scenārijus, bet to ir ļoti grūti paredzēt.

Ārkārtas stāvoklis nenozīmē, ka visi esam panikā un esam iesprostoti savās mājās. Ārkārtas stāvoklis daudzās valstīs ir juridisks rāmis, caur kuru var efektīvāk nodrošināt nepieciešamo resursu pārdali un caur kuru iespējams aktivizēt nepieciešamos ārkārtas plānus.

Piemēram, ārsti var pārvietoties, lai veiktu efektīvāku intervenci pandēmijas novēršanai. Tieši tā mēs (PVO) saprotam ārkārtas stāvokli. Mēs to neuztveram kā paziņojumu par Latvijas beigām.

Ja valdība ir izlēmusi šo stāvokli ieviest, tad tas ir tāpēc, ka valdībai ir nepieciešams juridiskais rāmis, lai rīkotos. Ja mēs runājam par ārkārtas stāvokļa ilgumu, tad valstu pieredze atšķiras. Uhaņā bija izolācija divus mēnešus, un ārkārtas stāvokļa termiņš ir pagarināts Beļģijā, Francijā, Šveicē un Itālijā, vienlaikus skaidrojot sabiedrībai, ka ārkārtas stāvoklis var būt arī ilgāks. Ir ļoti grūti pateikt, vai 2 vai 3 mēneši ir par daudz vai arī par maz. Mēs varam izmantot matemātiskus modeļus prognozēšanai, bet beigu beigās uzzinām jaunu informāciju katru dienu. Tas ir grūti, bet mums nāksies pieņemt to, ka katra diena nes jaunas zināšanas.

Vai mēs varētu arī sagaidīt otru Covid-19 pandēmijas vilni?

Jebkurā gadījumā baumām, ka vīruss varētu būt mutējies, nav pamata. Visi pētījumi norāda, ka SARS-CoV-2 vīruss ir tāds pats, kāds tas bija pirms 2-3 mēnešiem. Mums pagaidām nav iemeslu uzskatīt, ka vīruss varētu mutēties citā vīrusā. Mēs pagaidām cīnāmies tikai pret Covid-19 slimību, kuru izraisa SARS-CoV-2 vīruss. Apcerēt otro vilni ir par agru. Mums pagaidām ir jāpieņem tas, ka šis vīruss izplatās globāli, un tad mums ir jācenšas būt tik protektīviem, cik vien iespējams, un būt soli priekšā vīrusam jebkur pasaulē.

Vai varam uzskatīt, ka pēc vīrusa izslimošanas veidojas imunitāte, vai arī ir iespējams saslimt ar to pašu slimību atkārtoti?

Pēdējās divās nedēļās esmu izlasījis apmēram 200-300 zinātniskos rakstus un sapratis, ka vēl ir pagājis pārāk īss laiks, lai atbildētu uz šādiem jautājumiem. Mums nav bijis laika ko tādu izpētīt – līdz ar to mēs nevaram atbildēt uz jautājumu, vai pret šo vīrusu veidojas imunitāte un cik ilgu laiku tā var saglabāties. Mums nav gadījumu "pirms sešiem mēnešiem man bija Covid-19 un ļaušos izpētei, lai noskaidrotu, vai varu inficēties vēlreiz". Šādu cilvēku uz planētas pagaidām nav. Iespējams, ka imunitāte ir izveidojusies, un ļoti agri novērojumi rāda, ka pēc izslimošanas tā tomēr pastāv. Taču ir arī gadījumi, kad  tikusi novērota atkārtota saslimšana. Mēs absolūti neesam vēl nonākuši pie konsensa Covid-19 zināšanu jautājumā.

Labi. Kā tad būtu ar vakcīnu? Vai mums ir apmēram zināms laiks, kad to varētu iegūt patērētāji? Tāpat – vai šī vakcīna būs cenas ziņā pieejama visiem, vai arī kļūs par bagāto privilēģiju?

Pirmkārt, pagaidām mums ir divas kandidātvakcīnas, kuras atrodas klīniskās izvērtēšanas fāzē. Tas nozīmē to, ka norisinās pirmie testi uz cilvēkiem. Mums ir 52 kandidāti pirmsklīniskos izmeklējumos, kuros vakcīnu saturošie elementi tiek izmēģināti uz lietām ārpus cilvēka ķermeņa. Esmu lasījis divu kandidātu protokolus, un neviens no tiem nenorāda nevienu datumu pirms 2021. gada 21. jūnija. Pēc tam vēl ir nepieciešami daži mēneši, lai apskatītu rezultātu un to interpretētu. Tam tālāk seko arī citi līmeņi. Mēs šeit runājam par ļoti ilgu procesu un noteikti nevaram apgalvot, ka vakcīna būs pieejama trīs mēnešu laikā.

Runājot par cenu, pasaulē eksistē cenu kontroles mehānismi, un parasti tik svarīgas vakcīnas būs komercializētas ar mērķi nodrošināt piekļuvi visiem. Mums tam ir vairāki mehānismi.

Ja atgriežamies pie Latvijas, ko jūs domājat par to, ka daudzi cilvēki mūsu valstī nolēmuši izolēties pie dabas, nevis mājās? Viņi tehniski neplāno būt citu cilvēku tuvumā, bet tik un tā var nejauši ar tiem saskarties. Gluži vienkārši tāpēc, ka daudzi vēlas izolēties tieši šādi.

Es domāju, ka tas ir jautājums, kuru valdība pagaidām cenšas atrisināt. Daudzās Eiropas valstīs nevajadzīga iekšējā ceļošana, kura ietver piknikus vai dienas pludmalē, nu tiek kontrolēta. Dažās valstīs par to pat soda. Latvijā pagaidām ir vairāk nekā 400 saslimušo, bet lielākā daļa no tiem atrodas urbānās vietās. Mēs nevēlamies, lai tie parādītos visās Latvijas vietās, jo tad kļūst daudz grūtāk atbildēt. Valdība uz to lūkojas ļoti piesardzīgi un pastāvīgi izvērtē iespējamos riskus.

Kad valdība uzskatīja, ka iekšējā pārvietošanās ir pārāk riskanta, tā centās būt vienu soli priekšā vīrusa izplatībai. Drošības pasākumi, protams, cilvēkus pārsteidz un liek jautāt – kāpēc jūs mums to liekat darīt? Mums taču nav tik liela problēma. Tas diemžēl ir vienīgais veids, kā mēs varam to novērst. Mēs nekad neuzzināsim, vai ierobežojumi ieviesti laikus un ir bijuši efektīvi. Mēs neredzēsim tam pierādāmu rezultātu. Drošības pasākumi ir pierādījuši savu efektivitāti citviet, un šajā fāzē Latvijas epidemiologu vidū norisinās diskusijas par tālākajiem soļiem Covid-19 apkarošanai.

Ja mēs runājam par epidēmijas globālo izplatību, vai piekrītat tam, ka nākamais šīs pandēmijas  epicentrs varētu būt ASV? Ja piekrītat, vai ASV valdība pietiekami tam gatavojas?

Ir ļoti grūti runāt Amerikas Savienoto Valstu valdības vārdā. Es neesmu nedz amerikānis, nedz arī tur dzīvoju.

Nedomāju, ka mums vajadzētu tik daudz runāt par epicentriem. Tā ir pandēmija, un tās centrs ir visur.

Mēs arī vēl arvien neesam tikuši galā ar situāciju Eiropā. Mēs redzam nelielu mierinājumu Itālijas un citu valstu gadījumā. Tomēr tas ir minimāli. Mēs vēl arvien atrodamies cīņā. ASV būs atsevišķs kaujas lauks, tāpat atsevišķs kaujas lauks būs arī Āfrikai, kura realizēs savus apkarošanas pasākumus. Eiropas reģionālais direktors Dr. Klūge ir vairākas reizes teicis, ka divās valstīs nebūs identiski izplatības scenāriji. Transmisija būs visur atšķirīga. Tādēļ es nedomāju, ka apgalvot, ka ASV būs nākamā, ir pareizi. Eiropai ir pašai sava cilvēku un slimnīcu ekoloģija un savas pieejas šādu situāciju risināšanai. ASV ir savas pieejas, un tai būs jāatrod savi ieroči. Tas varētu būt citādi, nekā mēs to darām šeit. Tomēr es domāju, ka pagaidām ASV izplatās apziņa par situācijas nopietnību un viņi šo situāciju risinās.

Kādas būtu galvenās iegūstamās mācības valdībām no krīzes risināšanas? Vai lielais politiskās intervences modelis būtu jāizmanto, lai tiktu galā arī ar citām līdzīgām krīzēm nākotnē?

Es turpinu atkārtot, ka lielā mācība ir neuzskatīt, ka slimnīcas visu atrisinās pašas. Šī krīze parāda to, cik svarīgi tomēr ir ģimenes ārsti, preventīvie medikamenti, primārā veselības aprūpe (roku mazgāšana, klepošanas etiķete u.c.) – viss, kas notiek ārpus slimnīcām. Primārā veselības aprūpe nav kaut kas tāds, kas ir ticis veidots valstīm ārpus Eiropas. Tā ir tikai normāla, proporcionāla pieeja veselībai, kuras ietvaros mēs slimnīcas redzam kā vienīgās institūcijas, kuras ir spējīgas tikt galā tieši ar smagiem saslimšanas gadījumiem. Tajā pašā laikā mēs tik daudz ko varam darīt arī ārpus veselības aprūpes iestādēm, un pandēmija to ir parādījusi.

Informēšana par roku mazgāšanu, klepošanas etiķeti, preventīvi ziņojumi, analīžu veikšana, novērošana, izolēšana, kontaktu apzināšana Eiropā nav bijuši veselības aprūpes prioritāšu augšgalā. Mums šo situāciju vajadzētu pārdomāt. Visu to, kas notiek ārpus slimnīcām, ir nepieciešams vērtēt līdzvērtīgi tam, kas notiek slimnīcās, – ja ne pat augstāk.

Kādu jūs redzat PVO lomu Covid-19 risināšanā? Kādu pienesumu jūs varat sniegt pasaulei?

Ir ļoti daudzas lietas. Tomēr kopumā mēs cenšamies uzkrāt zināšanas un pieredzi, lai sniegtu vajadzīgos padomus saistībā ar prevenciju. Tāpat cenšamies fokusēt resursus, sniedzam informāciju par vietām, kuras ir vājākas cīņā pret vīrusa izplatību (piemēram, Āfriku). Āfrikā vīruss pagaidām arī atradis nedaudz auglīgu augsni.

Mēs apzināmies to, ka Āfrikā nebūs spēcīgu sociālās distancēšanās mehānismu. Tāpat nebūs ekonomiskās palīdzības mehānismu, lai palīdzētu cietušajām ekonomikām. Mums būs nepieciešams izrādīt globālu solidaritāti.

Viens no mūsu uzdevumiem ir arī aicināt uz šādu solidaritāti. Globālā solidaritāte ir sinerģija, kuras ietvaros pasaules valstis mobilizē resursus vājākajiem. Tāpat PVO arī mēģina veicināt medicīniskus pētījumus, taču neatsakoties no standartiem, uz kuru pamata šādus pētījumus būtu nepieciešams veikt. Mēģinām arī sniegt loģistisku atbalstu un loģistisku platformu, caur kuru varētu piegādāt tiešu humāno palīdzību, kā arī esam saziņā ar valdībām un citiem iesaistītajiem spēlētājiem. Ja kāda no valstīm sauks pēc palīdzības, tad mēs iesaistīsimies. Principā tā ir globālās līderības loma, kuras mērķis ir kalpot dalībvalstīm un panākt to, lai pandēmija beigtos.

Paldies par interviju!

Paldies!