Šodienas redaktors:
Vita Daukste-Goba

Kļava velta skarbus vārdus "latviešu vīriem - morālajiem kropļiem" (56)

Viedoklis
Pēteris Kļava
Pēteris Kļava Foto: Ekrānuzņēmums no video

Labi zināmais bērnu reanimatologs Pēteris Kļava žurnālista Armanda Tripāna autorraidījumā "Rezervēts" velta īpaši asus, skarbus vārdus "latviešu vīriem", kuri trīs desmitgades pēc neatkarības atgūšanas brauc pa ceļiem, kāda ir Čaka iela, bet priecājas, ka ir Eiropas Savienībā un NATO.

Sižeta sākumā žurnālists Kļavam vaicā, cik daudz naudas viņam vajag, lai būtu labi. Ārsts atbild, ka pēc amerikāņu aprēķiniem 3000 dolāru ģimenē uz cilvēku ir pietiekami, bet, tiklīdz ir vairāk, sākas dažādas problēmas. Viņam pašam savukārt pietiktu, lai, pirmkārt, varētu par mammu parūpēties, jo viņai pēc vairāk nekā 40 gadiem zobārstniecības kabinetā pensija ir "trīs simti cik tur tie eiro". Tātad primāri mēnesī vajag tik daudz, lai varētu atļauties mammai zāles, dzīvokli, pašam dzīvokli, kādu mašīnīti iegādāties un benzīnu vajag, un paēst galu galā arī vajag.

"Kāds kāds tūkstotis pāri ir. Tas ir tas minimums, ko vajadzētu nopelnīt, ko es arī daru. Bet, tikko tev ir bērni, protams, ir vairāk. Un tad tu aizņemies un ko, un tāpēc tas ir pazemojoši, kā Latvijas tauta jūtas," saka Kļava, veltot īpaši skarbus vārdus vīriem, kuri ir pie varas. 

"Piedodiet, vīri, ko jūs esat izdarījuši pa 25 gadiem? Es saprotu, bija krievu laiki, bet visi jau cerēja, ka kaut kad būs labāk... Ja cilvēki ir zem nabadzības sliekšņa, tad par kādu demokrātiju, par kādu emocionālo inteliģenci, par kādu valsts vadību mēs runājam?

Rīgā kādi ir ceļi? Kādi ir ceļi, tik debili vīrieši ir valdībā. Kādi Rīgā ir ceļi?! Vai tad Latvijā kāds vīrietis ciena sevi, ka viņš brauc pa tādiem ceļiem un runā par Eiropas Savienību? Morāli kropļi jūs esat visi, paskatieties, pa kādiem ceļiem jūs braucat. Rīgā. Galvaspilsētā... NATO. Par ko mēs te vispār runājam?

Morāli kropļi visi te ir, bet uzskata, ka viņi ir kaut kas īpašs. Saņemieties, veči. Saņemieties! Ceļus uztaisiet! Kāda ir Čaka iela jums... Es tagad asi sarunāju, lūdzu, neapvainojieties. Es parasti saku tā, ja kāds uz mani ir apvainojies, tad viņa attīstība ir beigusies. Ja kāds apvainojas, tad viņa attīstība ir beigusies. Atcerieties šo teikumu vismaz pirms nāves. Iedomājieties, kā es jūtos, kā mani kolēģi jūtas. Kā mēs strādājām pirms 30 gadiem, kad nebija aparatūras, vakaros asinājām adatas, lai varētu bērniem durt. Mums nebija katetru, mēs likām barības zondes krievu, uz sirdi vadījām. Mums vienīgās šķēres bija reanimācijā, ko uz altāra turējām. Tā es sāku strādāt.

Tas bija toreiz, bet, kad es redzu, ka ir tādi ceļi, vai tad ir tie paši laiki? Un tāpēc es esmu dusmīgs, un tāpēc nevienam nav tiesību man pateikt kaut ko pretī, latviešu vīri, ja jūs te vēl vispār esat kāds!"    

Uz augšu