Stambulas konvencija ir ES jaunās dzimumu līdztiesības stratēģijas kodols (118)

Stambulas konvencija - jaunās stratēģijas prioritāte

Par prioritāti dzimumu līdztiesības veicināšanā tiek uzskatīta Stambulas konvencija. Uz tām valstīm, kas konvenciju vēl nav ratificējušas, tiks vērsts spiediens to tomēr izdarīt, norāda EK komisāre Helēna Dalli. 

Līdz šim Stambulas konvenciju (pilnais nosaukums - Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu) ir parakstījušas visas ES dalībvalstis, bet sešas to vēl nav ratificējušas: Latvija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Lietuva un Slovākija. 

Jautāta, par kāda veida spiedienu ir runa, Dalli skaidro - ar to domāti dažādi pārliecināšanas mehānismi.

EK eksperti strādā pie iespējamajiem jautājumiem, kas varētu rasties dalībvalstu valdībām, un potenciālo problēmu apzināšanas. Eksperti gatavi konsultēt konvenciju neratificējušās valdības un skaidrot tās saturu. 

EK arī apņēmusies veikt skaidrošanu sabiedrībā - atsevišķās valstīs nepamatoti demonizētā konvencija runā par palīdzību vardarbības upuriem un atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu. Konvencijas īstermiņa mērķis ir mazināt noziedzību, bet ilgtermiņa - mainīt sabiedrības domāšanu, ka vardarbība pret sievietēm ir kaut kas neizbēgams. "Nekāda "tradicionālā kultūra" nav attaisnojums vardarbībai," uzsver Dalli.

EK viceprezidente Vera Jourova norāda - ja mēģinājumi pārliecināt sešas dalībvalstis ratificēt konvenciju vai pieņemt tai atbilstošus likumus cietīs neveiksmi, tiks apdomāts ES līmeņa risinājums. 

Uz savulaik sabiedrībā nokaitētas diskusijas ierosinājušās konvencijas drīzu ratifikāciju cer arī sieviešu tiesību aizstāvji Latvijā. Biedrības "Centrs Marta" vadītāja Iluta Lāce norāda, ka centrs papildus Latvijā veiktajam skaidrojošajam darbam ir sarunās ar augsta līmeņa ES amatpersonām iedrošinājis tās doties uz valstīm, kuras Stambulas konvenciju vēl nav ratificējušas un kurās valda strīdīgi priekšstati par šo dokumentu. Par Stambulas konvenciju radušies daži mīti, kuru kliedēšanā vajadzētu iesaistīties gan vietējiem, gan arī ES politiķiem, uzskata Lāce.

"Paralēli jāstrādā, lai jebkurā gadījumā šie vardarbības novēršanas mehānismi būtu," saka Lāce. "ANO komiteja, kas izskata konvencijas sieviešu diskriminācijas novēršanai, pēc mūsu valdības ziņojuma izskatīšanas jau šī gada sākumā ir ieteikusi veidot atsevišķu likumu vardarbības pret sievieti novēršanai, kā arī dzimumu līdztiesības likumu. Tātad mums ir ieteikumi no dažādiem avotiem, un šajā gadījumā, protams, ir gan jāstiprina politiskā griba, gan arī jāskaidro konvencija un jālauž dažādi mīti, kas nāk no telpas, kas ieinteresēta, lai pie mums būtu dezinformācija un dažādi muļķīgi priekšstati par to."

Vardarbība pret sievietēm ir temats, kas Covid-19 pandēmijas laikā īpaši aktualizējies. Sociālās distancēšanās ēnas puse - vardarbības ģimenē upuri spiesti teju nepārtraukti būt kopā ar varmākām, turklāt darba zaudēšana vai bažas par finansiālo situāciju nākotnē rada papildu spriedzi.

Lāce stāsta, ka pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas "Centrs Marta", kas sniedz psiholoģisko, juridisko un sociālo palīdzību vardarbības upuriem, esot saņēmis mazāk zvanu nekā parasti. Tas organizācijā radījis satraukumu, ka upuriem jaunajā situācijā ir mazāk iespēju izbēgt no varmākas kontroles, lai lūgtu palīdzību. Taču šonedēļ zvanu skaits atkal sācis pieaugt.

Kā vardarbības upuriem varētu palīdzēt, ja Stambulas konvencija Latvijā būtu ratificēta un ieviesta? "Tas patiešām liktu pamatus starpinstitucionālajai sadarbībai," skaidro Lāce. "Mēs to mēģinām darīt jau šobrīd, taču ir daudz dažādu atrunu un viss notiek ļoti lēni. Piemēram, mums joprojām neveicas ar informācijas nodošanu starp policiju un sociālajiem dienestiem - tādas joprojām nav, lai gan mēs par to runājam jau daudzus gadus. [Stambulas konvencija] panāktu daudzas lietas, ko mēs prasām saistībā ar varmāku saukšanu pie atbildības. Diemžēl tagad pierādījumu bāze gulstas uz cietušā pleciem. Ir virkne mazu  praktisku lietu, ko varētu noņemt no cietušā pleciem un pārnest uz vardarbības veicēju, un vienlaikus mums būtu pamatīgs starpinstitucionālās sadarbības modelis."

Konvencija arī palīdzētu ieviest arī citus rīkus un mehānismus, kā palīdzēt vardarbības upuriem, nepārvēršot to par vēl vienu traumatisku pieredzi, un jau saknē izskaust to, ka vardarbība sabiedrībā tiek savā ziņā akceptēta kā attiecību sastāvdaļa. "Tas, kā mums Latvijā vispār vēl nav, - krīzes palīdzības seksuālās vardarbības upuriem. Piemēram, izvarošanas gadījumos sievietēm būtu iespēja nekavējoties anonīmi vērsties ar informāciju un doties uz medicīnisko ekspertīzi. Šobrīd formāli kaut kas no tā pastāv, taču mehānisms nav izveidots tā, lai būtu atbalstošs cietušajai personai - lai cietusī patiešām vērstos un saņemtu palīdzību un tiesisko aizsardzību," norāda Lāce.

"Kā arī [Stambulas konvencijas ratifikācijas gadījumā] preventatīvais darbs būtu daudz attīstītāks. Vispār tiktu runāts par dzimumu līdztiesību un dzimumu diskriminācijas novēršanu, sākot jau ar izglītības sistēmu. Tas būtu nevis brīvprātīgs pienākums - kuras skolas grib, kuras negrib -, bet tiktu attīstītas sarunas ar jauniešiem un bērniem par cieņpilnām attiecībām, dzimumu diskrimināciju un daudzām citām lietām, kas novērš vardarbību un noved pie cieņpilnu attiecību veidošanās."

Ja visas ES dalībvalstis neratificēs konvenciju, EK plāno 2021. gadā ierosināt pasākumus ES kompetences robežās, lai sasniegtu tos pašus mērķus, kuri noteikti Stambulas konvencijā. Viens no veidiem, kā to varētu panākt, - konkrētus ar dzimumu saistītas vardarbības veidus iekļaut starp tā dēvētajiem eironoziegumiem jeb nodarījumu veidiem, kas iekļauti Līguma par Eiropas Savienības darbību 83.panta 1.punktā.

ES jaunā dzimumu līdztiesības stratēģija

Līdztiesība starp sievietēm un vīriešiem ir nostiprināta kā viena no ES pamatvērtībām. Lai arī liela daļa Eiropas valstu globālajos līdztiesības indeksos ieņem augstākās vietas, tomēr šajā jomā vēl ir daudz, kur tiekties, un progress ir lēns. Dažas aplēses liecina, ka pašreizējos tempos būs nepieciešami vēl simt gadi, lai pilnībā izskaustu dzimumu nevienlīdzību. Un tā ir optimistiska prognoze - tā nemaz nepieļauj, ka spert soli var ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ.

Jourova un Dalli norāda, ka Dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.-2025.gadam cenšas aptvert visu ar dzimumu līdztiesību saistīto problēmu spektru, bet

galvenie pīlāri ir cīņa ar vardarbību, vienādu iespēju nodrošināšana un līdzvērtīgas iespējas kļūt par sabiedrības līderiem. 

Strātēģijā uzsvars likts uz dzimumu stereotipiem kā visu veidu dzimumu nevienlīdzības cēloni. Tie uzliek konkrētas gaidas kā sievietēm, tā arī vīriešiem, ierobežojot viņu turpmākās dzīves izvēles, piemēram, profesijas izvēli un pienākumu sadalījumu ģimenē.

Pēdējo pīlāru - līdzvērtīgas iespējas kļūt par sabiedrības līderiem - Urzulas fon der Leienas vadītā EK cenšas īstenot pati, komisijas sastādīšanas gaitā mudinot dalībvalstis aktīvāk izvirzīt sievietes. Lai arī Leienas komisijā ir liels skaits sieviešu, sākotnēji uzstādīto mērķi, lai sievietes veidotu vismaz pusi no komisijas, tomēr neizdevās sasniegt. Sieviešu pārstāvniecība politikā un lēmumu pieņemšanā ieņem svarīgu lomu EK dzimumu līdztiesības stratēģijā nākamajiem pieciem gadiem. Ja viena dzimuma pārsvars vadošos amatos tiek uzskatīts par normu, tas atstāj iespaidu uz lēmumiem par to, kādi kandidāti tiek pieņemti šajās pozīcijās, bet kādi - izsijāti. 

Jau tuvākajā laikā iecerēts panākt lielāku atalgojuma jautājumu caurspīdīgumu. Par iespējamajiem mehānismiem, kā to nodrošināt, tiek runāts ar partneriem un dalībvalstīm, norāda Dalli. 

Viņa arī uzsver, ka dzimumu līdztiesības dimensija būs atrodama visos svarīgākajos EK dokumentos - piemēram, Eiropas zaļajā kursā un Āfrikas stratēģijā. ES ambīcijas ir veicināt līdztiesību ne tikai savienības iekšienē, bet arī ārpus tās robežām.