Kā es, klīstot pa Pļavnieku kapsētu, gandrīz aizgāju smiltājā pats (27)

Tagad, iestājoties pirmajām īsti siltajām pavasara dienām, es kāpu virsū velosipēdam un no Rīgas centra devos uz Pļavnieku kapsētu, lai sameklētu izcilās latviešu rokgrupas "Katedrāle" bundzinieka, pāragri mūžībā aizgājušā Eināra Raibā kapu. 

Ja kāds nav dzirdējis "Katedrāli", tad man jūsu ir žēl. Nē, drīzāk es gribētu būt jūsu vietā, jo, kad pirmo reizi klausījos pēc notīm un atmiņām 2013. gadā rekonstruēto skaņdarbu "Avots", es domāju: hei, vēl nedzirdēts "Pink Floyd" gabals, vai? Vēlreiz piedzīvot šo pirmatklāšanas prieku būtu debesu dāvana. Lūk, bet kopš tās dienas es "Avotu" klausos emocionāli un fiziski grūtos brīžos, piemēram, paģirās vai kad kaut kas ir drausmīgi izbesījis. Savukārt otrs rekonstruētais gabals "Tas trakais kavalieru gads" ir tas pats, kas "Bītli", tikai krietni labāks.  

Tas gan diemžēl arī viss, jo oriģinālie "Katedrāles" ieraksti saglabājušies nav. Kā rakstīts Nacionālajā enciklopēdijā, "dziesmas “Avots” un “Kavalieru gads” restaurētas 1969. gada oriģinālam maksimāli tuvā skanējumā Latvijas rokmūzikas vēsturei veltītās dokumentālās filmas "Savējie sapratīs” pirmajā daļā “Savējie sapratīs. Sešdesmitie. Sākums" (režisori  Kristians Luhaers, Mareks Bērents, Igors Linga, 2015) ietvaros." 

NOKLAUSIES: KATEDRĀLE - AVOTS

Bundzinieks Einārs Raibais, kura kapu nolēmu sameklēt, pirms "Katedrāles" darbojās ansamblī "Eolika", bija Tallinas džeza festivāla laureāts un viens no labākajiem PSRS bundziniekiem. Diemžēl ap 1970. gadu Raibais sāka strauji nodzerties un grupu pameta. 1972. gada pavasarī viņš tika atrasts miris kādā Grīziņkalna kāpņutelpā. Lai arī oficiālais nāves iemesls ir alkohols, tomēr daudzi joprojām uzskata, ka Raibo novāca VDK. 

Kad nejauši uzzināju, ka Einārs Raibais guļ Pļavnieku kapsētas smiltājā, es sapratu - man ir jādodas meklēt viņa kapu. Pats arī niekojos ar mūziku, tāpēc vēl jo vairāk uzskatīju par savu pienākumu apmeklēt Raibā kapu gan sevis, gan citu dēļ, kuriem tāds Raibais nav zināms. Uzskatu šo rakstu par savu nodevu un pateicību Raibajam un "Katedrālei" par rokmūzikas attīstīšanu Latvijā.

Caur deviņiem elles lokiem

Tātad, bija silta aprīļa diena, kad es caur Grīziņkalnu minos Deglava tilta virzienā, lai nonāktu Pļavniekos - rajonā, kas man ir ļoti svešs un nepazīstams. Kā man par pārsteigumu izrādījās, Pļavniekos neviens par kaut kādu koronavīrusu, distancēšanos un pašizolāciju dzirdējis nav, jo pensionāri pulkiem vien pulcējās sabiedriskā transporta pieturās, pie veikaliem un skvēros. Lai nu kā, kad biju no Saharova ielas nonācis uz Lubānas ielas, es jau varēju samanīt vietu, kur vajadzēja sākties kapiem. 

Pļavnieku kapsēta ir trešā lielākā kapsēta Rīgā - fakts, ko es pirms nonākšanas kapsētā neuztvēru pietiekami nopietni. Tomēr pirmajā mirklī, kad tajā iegāju, es sapratu - uzdevums būs grūtāks, nekā domāju. Tātad, manā rīcībā bija viens meklējamā pieminekļa attēls no mūsdienām un daži miglaini pieminekļa un tuvākās apkārtnes attēli no 70. vai 80. gadiem. Mana stratēģija savukārt bija vienkārša - nekādas stratēģijas nebija. Es cerēju, ka man pēc pieminekļa attēliem ātri vien izdosies diezgan apjomīgo pieminekli atrast. Es maldījos. 

Pirms komentāros sākat mani izsmiet, atgādināšu - esmu topogrāfiskais idiots un joprojām mēdzu apmaldīties Vecrīgā un pat Berga bazārā. Pļavnieku kapos es, piemēram, biju neglābjami apmaldījies jau pirmajās divpadsmit sekundēs, tomēr tas mani tikai uzmundrināja. Sajutos kā slavenais vlogeris "Bald and Bankrupt", kurš kādā Krievijas vai Ukrainas ciematā meklē piedzīvojumus. Sajutu sevī atklājēja garu, kuram, vadoties pēc vārgiem pavedieniem, ir jāatrod Svētais Grāls. Laiciņš bija jauks, putniņi čirčināja, saulīte spīdēja. Ūdens? Phe, nieki, man tādas vārguļu muļķības kā ūdens nav vajadzīgas, es pie sevis domāju. Piecās minūtēs atradīšu kapu un laidīšos tālāk pasaulē. 

Citādāk par ūdeni sāku domāt pēc kādām četrdesmit minūtēm, kuras biju pavadījis, krustu šķērsu klīstot gar kapu kopiņām, grozot galvu kā flamings uz visām pusēm, nespēdams ieraudzīt kaut ko pat attāli līdzīgu Raibā pieminekļa aprisēm.

Visas acis izskatīju, pētīdams pieejamo pieminekļa attēlu un meklēdams pavedienus, kas varētu norādīt uz tā atrašanās vietu. Savas divdesmit minūtes pavadīju, meklējot papardes, jo attēlā ir skaidri redzams, ka pie pieminekļa tādas aug. Labi, ka pēc tam sapratu, ka papardēm aprīlis vēl nav mīļš mēnesis, kad spraukties ārā no zemes un ziedēt par prieku zēnu un meiteņu sirdīm. Šerloks Holmss vai komisārs Reksis noteikti tajā brīdī ar mani būtu lepojušies. 

Pēc vēl četrdesmit minūtēm, kad jau biju paspējis piedalīties četrās bērēs, vienā bēru procesijā un desmit minūtes vērojis, kā kapracis vienā mierā pēc bērēm lāpsto ciet svaigu kapu, es nonācu vietā, kur soļot tālāk man liedza drāšu žogs. Pie sevis domāju, ka nu gan esmu apzinājis jau savus 0,2 procentus no kopējās Pļavnieku kapu teritorijas. Nepienāks ne ārkārtas stāvokļa beigas, kad būšu atradis meklēto, es cerīgi spriedu, tikmēr šķielēdams uz kapu ūdens "kolonku". 

Tad manī kā uz burvju mājiena ieslēdzās kartogrāfa, orientēšanās eksperta un pēddziņa gēns, tāpēc es nolēmu kapus pārstaigāt sistemātiski pa sektoriem. Kad biju kādu pusstundu izokšķerējis kādus desmit sektorus, es sazin kādā veidā atkal atdūros pret to pašu žogu, kur pirmīt. Piesēdis uz kāda ciņa un saķēris galvu rokās, es piesaucu Eināra Raibā garu, pavēlēdams tam tūliņ uz vietas iznirt manā priekšā, jo mūziķiem ir jābūt solidāriem. Es taču vairāk nekā stundu minos šurp un nu jau stundas divas klaiņāju, aiz cieņas meklēdams diženā bundzinieka kapu. Kājas jau bija kā no vates, un es ar šausmām domāju par to, kā uzmīšos Deglava tiltā, ja man izdosies izkļūt no šiem Dantes elles deviņiem lokiem. 

Raibais nekādi man negribēja atbildēt un rādīt, kur viņš guļ, tāpēc es jau sāku cierēt pēc klusākas vietiņas, kur gulties smiltājā pašam.

Es negribēju padoties, tomēr man sāka likties, ka Pļavnieku kapi man ir pārāk brangs kumoss. Tik milzīgus kapus vēl nebiju redzējis. Metropole gatavā, ne kapi, goda vārds. Kad, slāpēs sēkdams, tomēr biju aizklamzājis līdz vienai no kapu izejām, nolēmu likt visam punktu. Kamēr mēģināju atminēties, kurā vietā esmu pieslēdzis savu velosipēdu, notika "deus ex machina" un no tuvējā egļu pudura cerīgi pavīdēja akmens smaile. Sakopojis pēdējos spēkus, es metos pudurim klāt un, pašķīris zarus, savā priekšā ieraudzīju Eināra Raibā akmenī cirsto, skumjo vaigu.

Atradu. Varens gandarījums pārņēma manus gurušos kaulus, varena lepnība piepildīja sirdi un prātu. Es, Rolands Virks, esmu atradis Atlantīdu! Dodiet tik šurp siena kaudzi, es tajā atradīšu kaut piecas adatas! Sirsnīgā un brālīgā tuvībā pastāvējis pie Raibā kapa, es devos atpakaļ uz vietu, kur atradās mans velosipēds, un kur es biju sācis savu gājienu, proti, sešus metrus viņpus piemineklim. 

Kad pusdzīvs atgriezos mājās, es ieslēdzu "Avotu" un, atgūlies dīvānā, izbaudīju to jau citā līmenī. Es to biju nopelnījis.