Cipule: Covid-19 ne vienmēr izpaužas agrīni, radot viltus miera sajūtu (20)

Šis garais inkubācijas periods var nozīmēt, ka mēs, paņemot analīzi lidostā šim asimptomātiskajam pacientam, faktiski radām viltus miera sajūtu.

Proti, ja viņš saņem negatīvu rezultātu, viņam var likties, ka šīs saslimšanas nav. Tāpēc tas vienmēr ir ļoti [liels] jautājums: ko sabiedrība vēlētos? Lai visus pārbauda un tādā veidā iegūtu drošības sajūtu?

Bet tas pareizākais veids ir testēt simptomātiskos pacientus. Jāsaka, ka iepriekš lidostā tika testēti vairāki simti pacientu, pāri par sešiem simtiem pacientu un tikai četriem tika konstatēta lidostā šī saslimšana. Tāpēc nevajadzētu domāt, ka visi cilvēki, kas atgriežas, ir slimi un rada ļoti lielus riskus.

Vienlaikus būtu ļoti sarežģīti, ja mēs uzskatītu, ka šis tests ir jāveic obligāti. Jautājums būtu par to, kā mēs to varētu darīt piespiedu kārtā, jo visa testēšana, kas notiek Latvijā, ir brīvprātīga. Pacienti var pieteikties caur ģimenes ārstiem vai zvanot uz konkrētiem tālruņiem, bet nevienam tas netiek darīts piespiedu kārtā. Bet, ja visiem obligāti būtu jāveic tests, noteikti uzrastos kāds cilvēks, kas tomēr brīvprātīgi nevēlētos nodot analīzes. Bet vakardien visi piekrita: gan mērija temperatūru, gan arī nodeva šos paraugus.

Saistībā ar to, ka Latvijā jau pirms zināma laika sākusies vīrusa lokālā transmisija, NMPD ikdienā saņem izsaukumus ar aizdomām par Covid-19. Cik dienā apmēram ir šādu izsaukumu? 

Vidēji dienā mēs veicam apmēram desmit, citreiz vairāk, citreiz mazāk izsaukumu, kas ir saistīti vai nu ar apstiprinātu Covid pacientu, vai ar aizdomām, ka tas varētu būt Covid pacients. Un šīs aizdomas rodas vai nu no simptomātikas, kas tiek noskaidrota zvana laikā, vai no kaut kādas vietas, piemēram, ja konkrētajā patversmē, uz kurieni mūs izsauc, jau ir konstatēts pacients ar apstiprinātu Covid-19, tad mēs pieņemam, ka tur varētu būt šis Covid-19 pozitīvais pacients. Bet tas nav liels izsaukumu skaits.

Sarežģītākais tomēr ir tas, ka katrs izsaukums šajā laikā, kad ir iekšējā transmisija, ir jāvērtē, apzinoties riskus.

Proti, ka šis izsaukums var būt saistīts arī ar Covid-19 saslimšanu. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēkiem ar citu diagnozi, piemēram, infarktu vai insultu un bez Covid-19 raksturīgajiem simptomiem, nonākot stacionārā un veicot šo testu, tiek konstatēts, ka cilvēks šo vīrusu pārnēsā vai ir ar to inficējies. Un tāpēc šie piesardzības pasākumi ir jāattiecina uz visiem izsaukumiem. Tomēr dienests ir izveidojis savu gradāciju: izsaukumos ar augstu riska pakāpi mēs velkam visaugstākā aizsardzības līmeņa tērpus, tur ir arī ilgāka saģērbšanās un process sarežģītāks. Bet katru izsaukumu mēs lietojam vai nu brilles, sejas masku, vai respiratoru un cimdus. Atsevišķos izsaukumos arī halātu.

Izsaucot ātro palīdzību, cilvēki bieži ir stresa stāvoklī un ne vienmēr spēj adekvāti sagatavoties operatīvo dienestu vizītei. Kā cilvēkiem būtu jāgatavojas NMPD brigādes uzņemšanai? 

Protams, mēs varam aicināt cilvēkus padomāt par to, ka, gaidot dienestu, ir vērts atrast dokumentus un, iespējams, slimību izrakstus no stacionāriem. Bet jāsaka, ka situācijās ar augstu stresa līmeni [cilvēki] ne vienmēr spēj par to domāt.

Viens gan ir jāatceras vienmēr: jums vajadzētu uzticēties un sadarboties ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekiem.

Viņi ir apmācīti strādāt stresa situācijās. Viņi palīdzēs pieņemt pareizus lēmumus un arī, ja vajadzēs dokumentus, tad par to mierīgi atgādinās. Ticiet man, ir izsaukumi, kur dokumentiem ir otršķirīga nozīme, jo, pirmkārt, ir jāsniedz neatliekamā palīdzība un jānogādā pacients stacionārā, pat ja tur nav neviena dokumenta. Un, protams, arī [nevajadzētu] vienmēr gaidīt, ka mēs varam atrisināt visas situācijas. Lai arī dienestā strādā ļoti kompetenti profesionāļi, tomēr ir situācijas, kurās cilvēki nomirst. Šīs ir tās situācijas, ko vajadzētu saprast. 

Pieņemu, ka šis ir tas laiks, kad mediķi pārstrādājas. Vai jūs varētu pateikt, cik virsstundu šobrīd vidēji jāstrādā NMPD mediķiem? 

Ir ļoti dažāds stundu skaits, ko mediķi strādā, jo viņiem ir ļoti dažādas slodzes. Cilvēks var strādāt pusslodzi un vienlaikus tik daudz dežūru paņemt, ka beigās viņam sanāk arī virsstundas, ne tikai pilna slodze. Jāsaka, ka mēs ļoti strikti sekojam līdzi tam, cik ir atļautais stundu apjoms nedēļā. Šai ārkārtas situācijā tas ir palielināts un nedēļā var strādāt par 20 stundām vairāk.

Vidēji tas nozīmē, ka cilvēks ar slodzi, ja viņš vēl nostrādā šīs atļautās virsstundas, mēnesī strādā 9 vai 10 pilnas 24 stundu dežūras.

Tas nozīmē, ka viņš ik pēc divām dienām dodas uz pilnu diennakti strādāt, vidēji tā. Bet ir tādi darbinieki, kas nenostrādā pilnu slodzi, iespējams, viņi to savieno ar darbu citviet. Tā ka tādu vidējo stundu skaitu noteikt nevar.

Bet mēs sekojam līdzi tam, lai nepārsniegtu virsstundas. Pēdējo mēnešu laikā pie šī ir sarežģīti pieturēties, jo mums ir uzticētas vairākas papildu funkcijas. Sākotnēji strādājām teltīs un arī speciālajās brigādēs. Tāpēc iespējams, ka pēdējā laikā ir pieaudzis virsstundu skaits un varbūt kāds būs arī pārsniedzis, kas būtu ļoti nevēlami. Bet ar virsstundām vēl ir tā, ka tās aprēķina noteiktajā izlīdzināšanas periodā. Nevis vienu mēnesi, bet tas tiek ņemts par trijiem mēnešiem, un līdz ar to tur var sanākt līdzsvars. Kādu mēnesi vairāk, kādu mēnesi mazāk. 

Tad sanāk, ka tikai pēc trīs mēnešiem būs informācija, cik stundas viņi ir pārstrādājuši?

Faktiski tas tā var būt. It sevišķi šajā laikā. Turklāt tie mediķi, kam ir jādodas karantīnā piespiedu kārtā, jo viņiem ir bijis kontakts [ar inficētajiem], var nonākt situācijā, ka viņi tiešām ļoti daudzas stundas strādājuši, bet izlīdzināšanas periodā viņiem tās vairs nav virsstundas, bet kļūst par parastajām stundām. Līdz ar to neviens nav priecīgs, ja kādam nākas saslimt, sēdēt uz slimības lapas, jo tas var traucēt saņemt paaugstināto samaksu par virsstundām. 

Runājot par pašu mediķu emocionālo stāvokli. Pieņemu, tas ir ļoti liels stress, strādājot pandēmijas apstākļos. Vai ir pieejams psiholoģisks atbalsts NMPD mediķiem? 

Pirmkārt, dienestā ir psihologs, kas strādā pastāvīgi un mēģināja sniegt atbalstu arī pirms pandēmijas. Mums ir arī izveidota sistēma, ka darbinieks, ja viņam ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība, savā reģionā var doties pie psihologa un dienests to apmaksās.

Šajā laikā, kad ir pandēmija, jāsaka, ka ļoti daudzi psihologi ir atsaukušies un iedevuši savus kontaktus, ja darbiniekam ir nepieciešama saruna.

Šie kontakti darbiniekiem ir iedoti. Iespējams, vēlāk, kad krīze būs beigusies, mēs veiksim anketēšanu par to, cik daudzi ir izmantojuši šo iespēju. Tā ir tāda intīma lieta, jo, ja cilvēks vēlas runāt ar psihologu, tad darba devējs to ne vienmēr zina.  

Par ko mediji nerunā, bet par ko, jūsuprāt, būtu vairāk jārunā šobrīd? 

Par globālām lietām, nevis koncentrēties [tikai] uz analīžu paņemšanu, vīrusa izplatību un izsekošanu un to, kā cilvēki ievēro režīmu u.tml. Cilvēkiem rodas daudz vairāk psiholoģiska rakstura problēmu, piemēram, alkohola lietošana. Arī vardarbība ģimenēs var pastiprināties, jo stress ir diezgan liels. Un vēl, protams, par ekonomiskajām problēmām. Es kā dienesta direktore teikšu ļoti nepopulāru lietu:

Mēs ļoti koncentrējamies uz medicīnu un vīrusa izpausmēm un daudz mazāk uz [citām] sabiedrības problēmām, ar ko cilvēki reāli saskaras.

Noteikti gribētu, lai mēs mazāk audzētu vainas apziņu cilvēkos, kas ir inficējušies. Tas, ka viņiem tur seko, viņiem ir jāievēro režīms un tur kāds kaut ko neievēro... Bet lielākā daļa jau tomēr ievēro. Un viņi savukārt jūtas kā tādi spitālīgie savā saslimšanā un izolācijā.

Ja runājam par dienesta darbinieku veselību, cik apmēram ir saslimuši ar Covid-19? Cik ir izveseļojušies?

Lielākais saslimušo skaits mums bija Operatīvās vadības centrā (OVC). Tie bija 29 cilvēki, ieskaitot arī tos, kas saistīti ar administratīvo aparātu. No tiem divi darbinieki jau ir atgriezušies ar diviem negatīviem testiem atpakaļ darbā. Un arī pirmie cilvēki no karantīnas atgriežas tieši šajās dienās. Jāsaka, ka inficējušies tikai divi mediķi. Viņiem nav simptomu, bet ir pozitīvi testi. Un ir saslimuši daži cilvēki administrācijā, kas bija saistīti ar OVC darbu. Tas kopējais skaits nav liels.

Pašlaik mēs dienestā ļoti ātri identificējam šos cilvēkus un varam saprast, ka arī sabiedrībā tiešām varētu būt pietiekoši daudz cilvēku, kas pārnēsā koronavīrusu, bet kuriem nav nekādu simptomu.

Vai jums ir aplēses, kāds varētu būt inficēto skaits Latvijā? 

Šis būtu jautājums vairāk epidemiologiem, bet es varu pateikt, ka dienests noteikti visu laiku seko līdzi. Protams, svarīgs faktors ir testu veikšana. No veiktajiem testiem mēs stabili esam starp 2 un 3 %, kas ir pietiekoši ilustratīvi kopējai situācijai. Bet, lai spriestu par saslimstības riskiem sabiedrībā kopumā, ir jāņem vērā vairākas citas lietas. Piemēram, cik tad [pacientus ar] pneimoniju mēs hospitalizējam. Jāsaka, ka tas skaits nav pieaudzis. Tas varētu liecināt tomēr, ka šī saslimšana Latvijā nenorit ļoti agresīvi. Ja mēs paskatāmies uz citām valstīm, hospitalizāciju skaits ir ļoti liels. Gan Itālijā, gan ASV, gan Krievijā. Zinām par tām deviņām stundām rindā, ko stāv pie slimnīcām. Mums šādas situācijas nav. Un nekas neliecina, ka tuvākajās dienās kaut kas tāds varētu iestāties. Un vēl viens svarīgs faktors ir mirstības rādītāji. Arī šeit ir ļoti svarīgi skatīties ne tikai uz apstiprināto Covid-19 pacientu mirstību, bet uz kopējo mirstības rādītāju izmaiņām. Vai mirstības rādītāju izmaiņām saistībā ar pneimoniju. Arī šie rādītāji Latvijā nepieaug. Līdz ar to var teikt, ka

kopumā sabiedrībā pašlaik nevar spriest par augstu un agresīvu saslimšanas līmeni.

Gatavojoties šai intervijai, no vairākiem cilvēkiem saņēmu vienu un to pašu jautājumu: cik sāpīgs ir Covid-19 tests?

Es teikšu tā: tas ir atkarīgs no paņēmēja. Tas ir ļoti līdzīgi kā ir zobārsti ar vieglu roku vai frizieri, kuri neplēš matus. Pati esmu veikusi vairākus šos testus saistībā ar to, ka mums iekšēji bija saslimšana OVC. Un varu apliecināt: jā, sāpju līmenis atkarīgs no tā cilvēkā, kurš ņem analīzes. Ir tādi, kas diezgan sāpīgi ņem, un ir tādi, kas ņem ļoti viegli. Bet tās sāpes nav tādas, ko nevar paciest. Tas ir tiešām ļoti dziļi degunā iebāzts kociņš.

Tas nav kaut kas neizturams.

To nevar salīdzināt ar zobārsta apmeklējumu vai apdedzināšanos. Tās ir trulas, spiedošas sāpes dziļi degunā, bet nelielas. 

Paldies!