Veģetatīvā distonija - simptomi, ārstēšana un kā var palīdzēt līdzcilvēki? (3)

"[Pacienti] skaidro šo savu izpausmi tikai kā ķermenisku fenomenu – tātad man kaut kas nav kārtībā ar sirdi," stāsta Dr. Miksons. Taču, veicot analīzes, orgānos izmaiņas netiek atrastas. Tomēr ir ļoti svarīgi veikt izmeklējumus un izslēgt citus iespējamos traucējumu iemeslus, pirms tiek uzstādīta somatoformas veģetatīvas disfunkcijas diagnoze.

"Es nevaru uzreiz teikt – jums ir panika, jums ir veģetatīva distonija. Ir tiešām jāveic adekvāti izmeklējumi, lai noskaidrotu, ka pacientam nav aritmijas vai vārstuļu problēmas, vai kaut kāds miokardīts sliktākajā gadījumā. To mēs nedrīkstam palaist garām.

Ja tas viss ir veikts un problēmas nav, tad sākam domāt, ka tas ir funkcionāla rakstura traucējums, kuram, visticamāk, ir emocionāls pamats (..). Bet, kad runājam par somatoformu veģetatīvu disfunkciju, tā problēma ir, ka pacients to saskata kā fizisku problēmu, viņš neredz emocionālo jēgu tai problēmai, kurā viņš ir, – es neatpazīstu bailes, dusmas, skaudību, greizsirdību, vientulību, pamestību, vainas izjūtu, es pamanu tikai ķermenisku izpausmi šīm emocijām."

Dr. Miksons norāda, ka visām emocionālām reakcijām ir arī fiziskā komponente, piemēram, kad esam nobijušies, mums paātrinās sirdsdarbība. Savukārt veģetatīvās distonijas pacientiem trūkst spējas atpazīt šo lietu saistību.

"Līdz ar to katrā situācijā, kurā cilvēks ir pamanījis kaut kādu simptomu, būs tikai fizisks skaidrojums,” stāsta psihoterapeits. Kā piemēru speciālists min braucienu sabiedriskajā transportā, kura laikā cilvēkam paliek slikti. Tas tiek skaidrots, piemēram, ka trūkst gaisa, ir pārāk karsts.

Protams, neviens nav izslēdzis [ārēju faktoru ietekmi], bet mēs aicinām padomāt, varbūt ir vēl kas cits," Dr. Miksons rosina apsvērt, vai šādā situācijā negatīvu reakciju nevarētu būt izraisījis, piemēram, tas, uz kurieni dodamies, vai atrašanās cilvēkos pati par sevi.

"Kas ļoti bieži veģetatīvās distonijas un panikas pacientiem notiek – viņi kaut kur dodas, sēž, kaut ko iedomājas, parādās simptoms. Simptomam parādoties, momentā fokuss ir uz to, un viņi to iepriekšējo domu vairs nedomā. Un savā ziņā ir taisnība: ja viņiem prasa, vai viņi par kaut ko domājuši tajā brīdī, viņi saka – nē, es neatceros. (..) Visbiežāk viņi tiešām atceras kā milzīgu pārdzīvojumu to fizisko diskomfortu un aizmirst vispār iepriekšējo."

Diagnozi var noteikt tikai speciālists

Ja runāt tikai par fizisko simptomu pacientiem lielākoties ir samērā viegli, tad meklēt emocionālos cēloņus, kas patiesībā aiz tā slēpjas, ir krietni grūtāk, norāda psihoterapeits.

Veģetatīvās distonijas diagnosticēšanai dažādu medicīnas nozaru speciālisti var pieiet dažādi, norāda speciālists, tomēr ir "izdarāmais minimums". Nepieciešams uztaisīt vismaz asinsanalīzes, kurās var redzēt, piemēram, ka ir paaugstināti infekciju rādītāji, hormonu līmeņa izmaiņas vai mazasinība. Savukārt, ja ir sūdzības par sirdi, var uztaisīt elektrokardiogrammu.

Ja gadījumā tiek atklāti kādi traucējumi vai ir aizdomas, ka tādi var būt, var veikt papildu izmeklējumus un attiecīgi noteikt ieteicamo ārstēšanos. Savukārt tad, ja šie pamatizmeklējumi ir veikti, bet patoloģiskas atradnes tajā nav (nav novirzes no normas), var domāt par veģetatīvo distoniju. Tomēr šī diagnoze jānosaka speciālistam, norāda Dr. Miksons.

"Tas, kas man kaut kādā ziņā nepatīk, ir, ka cilvēki vispār uzliek sev diagnozi – veģetatīvā distonija, jo pēc SSK-10 kritērijiem viņi atbilst, un tur es nevaru neko iebilst, man pacients atnāk ar konkrētām sūdzībām, viņam pēc tam vajag atzinumu, man ir jāliek diagnoze pēc SSK-10 klasifikatora. Es nevaru nekādā veidā to apiet," pauž speciālists, pieminot, ka šāda pieeja neārstē emocionālos cēloņus, kas ir slimības pamatā.

"Simptomu menedžēt ir vieglāk. Uz to fokusēties nav tik sāpīgi, un par to ir daudz pieņemamāk runāt sabiedrībā," saka Dr. Miksons. "Tīri neapzināti ir tā lieta, ko mēs saucam par sekundāro slimības ieguvumu. Tas nozīmē, ka, šim simptomam esot, [pacients] gūst kaut kādu labumu." Šie ieguvumi var būt dažādi – iespēja paņemt slimības lapu, iespēja neapmeklēt pasākumus, uz kuriem cilvēks patiesībā negrib doties, utt.

"Var, protams, [būt] fizisks faktors, teiksim, cilvēks tajā dienā noskrien krosiņu vai badojas, tur tiešām ir fizisks iemesls. Viņš ir dehidratēts, un viņam sākās kaut kādi simptomi, un tur ir mazāk saistību ar emocijām. Bet, ja viņš ir normāli gulējis, viņš normāli paēdis, nav tīšām izmocījis sevi, bet viņam tajā dienā ir jādodas pie vecākiem, jādodas tikties ar draudzeni, draugu, viņam tajā brīdī jāpieskata bērni,  skaidrs, ka tā situācija viņu satrauc. Vai viņš saprot, cik ļoti satrauc vai ne, tā ir cita saruna. Viņš fokusējās tajā brīdī uz akūto simptomu."

Pastāv arī iespēja, ka pacientam galvenais ir tas, lai tiek noteikta vismaz kaut kāda diagnoze. Dr. Miksons skaidro, ka šādai vajadzībai var būt vairāki iemesli.

"Pirmkārt, ko es jau minēju – izmantot, lai citam iebāztu sejā – re, liec mieru. Otrkārt, it īpaši tiem, kuri neatpazīst savas izjūtas, (..) somatoforma veģetatīva disfunkcija ir viena no "izejām", vainīgais, kas kaut kādā ziņā pasaka, ka kaut kas te ir.

Šeit tāpat tā problēma netiek atrisināta, bet tas vismaz mazina trauksmi, jo ir kaut kāda skaidrība. Nu re, kur ir, – tev ir šī diagnoze, un tāpēc tev sirds sitas, tāpēc tev kaut kas notiek."

Taču problēma ir tāda, ka tas ir īslaicīgs mierinājums un nereti diagnoze kļūst par slimības sekundāro ieguvumu. Kā piemēru speciālists min gadījumu savā praksē, kad kāda uzņēmuma darbinieki depresijas diagnozi izmantojuši kā ieganstu neiet uz darbu, kaut gan šo cilvēku uzvedība nav atbildusi klasiskai depresijas simptomātikai. Turklāt reizēm diagnozes noteikšana arī var būt vienīgais veids, kā speciālists var palīdzēt pacientam.

"Ja es, teiksim, esmu šīs ģimenes ārsts, neirologs, kardiologs, es ar pamata metodēm, kas man ir, īsti palīdzēt nevaru. Nav organiska saslimšana, ko es uzreiz tagad varu ārstēt vai uzreiz saprast, ko ar viņu darīt. Veģetatīvā distonija? – OK, mums ir kaut kāda [slimība], kurai "šaut" ar antidepresantiem vai arī ar kaut kādiem trankvilizatoriem, ko nevajadzētu darīt," stāsta speciālists. Viņš piebilst, ka medikamenti noder, lai mazinātu akūtos fiziskos simptomus un tālāk pavērtu ceļu arī emocionālo problēmu risināšanai.

Miljons dolāru jautājums

Vaicāts par to, kā pārliecināt cilvēkus ārstēt arī emocionālos cēloņus, nevis tikai fiziskos simptomus, Dr. Miksons smejoties atbild, ka "tas ir miljons dolāru jautājums".

"Lai cik banāli tas būtu, es ļoti bieži jaunajiem kolēģiem to saku, ka vispār cilvēkam ieminēties, ka tā ir opcija," aicina speciālists. "Ļoti bieži pacients atnāk un saka – man ir somatoforma veģetatīva disfunkcija, man ir panikas lēkmes. Taču ik pa laikam pie distonijas tad es pacientiem, kuri ir bijuši pie neirologa, kardiologa, ģimenes ārsta, dziedniekiem un vēl nezin kur, prasu: "Vai jūs zināt, kā tā veidojas?" Viņi saka – nu, kaut kas nav kārtībā ar nerviem. OK, daļēji korekti tas ir. Bet es viņiem prasu tieši: "Vai jūs zināt, kā tieši veidojas jums šie simptomi?" Nu, man tur ar nerviem kaut kas. Diemžēl viņiem ir šī doma, ka viņiem ir vienkārši kaut kāds gļukains nervs, kaut kāds uzbudināts nervs, kurš pats par sevi raida impulsus, un rodas šie simptomi, viņi neizprot, kas īsti notiek. Varbūt kāds ārsts pirms tam jau ir skaidrojis. Un pacients nesaprata. Vai izskaidrojis tik ātri, ka īsti nenoķēra ideju. Vai varbūt pat nemaz nav skaidrots – ceru, ka šo gadījumu ir vismazāk."

Šādos gadījumos Dr. Miksons pacientiem ilustrē, kā smadzenēs rodas emocionālas reakcijas un tiek sūtīts ķīmisks impulss tālāk uz muguras smadzenēm, kas savukārt ietekmē nervu, endokrīno un imūno sistēmu, kas var radīt somatisku, fizisku simptomu. Kad cilvēks ir sapratis, ka emocionālais stāvoklis var ietekmēt arī fiziskos simptomus, to ir iespējams pārrunāt. Tiesa, daļa pacientu tā arī paliek nesapratuši vai netic, ka šīs divas lietas ir saistītas.

"Līdz ar to fokusam vairāk mūsu darbā vajadzētu būt uz elementāru izskaidrošanu, ka simptomiem var būt emocionāls pamats. (..) Kad pacientiem uz šo [saistību] norāda, viņiem sāk veidoties ķēdītes galvā jau."

Kā piemēru Dr. Miksons min kādu pacienti, kuras māte vēlas meitai nodot savu biznesu. Paciente to nevēlas, taču nav to mātei atklājusi. Katru reizi, kad māte aicina par to runāt, sievietei "sākas lēkme" un saruna vai nu tiek atcelta, vai arī tiek pārtraukta.

"Un viņai jau tiešām tie simptomi ir īsti, viņa netēlo. Tāpēc, ka viņai būs drīz jāpasaka – nē, es negribu. Vai arī viņa zina, ja viņa pateiks – jā, labi, es ņemšu –, viņa būs dziļi nelaimīga tajā darbā." Tas, ko simptomi dara šādā gadījumā, ir, ka tie šķietami palīdz atrisināt situāciju, grūtā lēmuma pieņemšanu atliekot.

Tas, kas būtu jādara speciālistam šādā gadījumā, ir pateikt, ka saistība ir. Un būtu labi, ja to darītu visi veselības aprūpes speciālisti, norāda Dr. Miksons, jo tad, ja palīdzību meklē skeptiķi, kuri sākotnēji netic, ka fizisku traucējumu cēlonis var būt emocionālas grūtības, vairākkārt dzirdot, ka starp šīm lietām ir saistība, ir lielāka iespēja, ka pacients ar laiku varētu pieņemt šo domu.

Simptomi nav izdomāti

Tāpat kā ar jebkuru citu saslimšanu, arī veģetatīvās distonijas gadījumā ir svarīga līdzcilvēku palīdzība.

"Pirmkārt, protams, vajag būt saprotošiem par to, ka tie simptomi nav izdomāti. Tie ir īsti. Otrkārt, brīdī, kad pirmie simptomi sākas, prasīt, kas var palīdzēt viņiem justies labāk," aicina psihoterapeits. "Viņi zina vislabāk, jo vienam, iespējams, vajadzēs paturēt roku, vienam vajadzēs distanci, vienam vajadzēs glāzi ūdens, vienam vajadzēs, lai viņu samīļo, vajadzēs kaut kādu sarunu, vienam vajadzēs iziet svaigā gaisā, katram būs savs mehānisms, kā viņi jutīsies labāk, lai tiktu ar emocionālo spriedzi galā."

Speciālists arī dalās ar ieteikumu, ko dzirdējis no kāda kolēģa, – nepiegriezt visu vērību simptomam. Iespējams, tieši to pacients neapzināti vēlas – lai viss fokuss tiek pievērsts viņa kaitei, tāpēc kādā brīdi var mēģināt parunāt par citām lietām, piemēram, kā cilvēks jūtas mājās, kā viņam veicas ar hobijiem, darbā vai attiecībās.

Pretējā gadījumā pastāv risks, ka ar laiku cilvēks sāks sevi identificēt ar simptomu vai slimību. Kā stāsta psihoterapeits, cilvēki pie tā nonāk trīs posmos – sākumā simptoms tiek uztverts kā fenomens, pēc tam simptoms tiek uztverts kā daļa no cilvēka un visbeidzot – es esmu cilvēks ar simptomu.

"Tas kļūst par galveno daļu identitātes. Apmēram tā, ka visa mana dzīve ir, lai es adaptētos simptomam. Nevis meklēt, kas īsti varbūt ierosina to, kā ar to tikt galā," skaidro Dr. Miksons. "Un šinī gadījumā ģimene var būt viena no tām, kas viegli ierosina – varbūt vajag aiziet pie terapeita. Nevis spiest, bet piedāvāt kā opciju."

Vaicāts, kas Dr. Miksona pieminēto gadījumu ar pacienti, kurai simptomi radās, runājot ar māti, atšķir no somatiskas reakcijas uz vienu konkrētu stresoru, ir tas, ka paciente nevis vērsās pēc palīdzības grūtību ar māti dēļ, bet tas, ka šis cēlonis tika konstatēts sarunas gaitā.

Sieviete pie speciālista vērsusies, jo "visu laiku bijusi tramīga", kā arī bijuši citi simptomi. Pamazām atklājies, ka mamma bijusi vienojošs faktors visdažādākajās dzīves situācijās. Pacientei "veikalā mamma regulāri zvanīja un stāstīja, kas viņiem ir jāpērk, darbā zvanīja un stāstīja, kas viņai jādara, mācīja, kā audzināt bērnus".

Šādi šķetinot pacientu grūtības, nereti iespējams nonākt pie kāda viena konkrēta notikuma, kas ir to cēlonis.

Kā pretēju piemēru Dr. Miksons min kādu pacientu, kurš sūdzējies par kuņģa problēmām. Pacients sūdzējies par žņaudzošu sajūtu kuņģa rajonā un, jo vairāk par to domājis, jo vairāk satraucies, parādījušies arī citi simptomi, piemēram, sirdsklauves. Beigu beigās noskaidrojies, ka simptomu cēlonis ir pacienta diēta un tiem nebija nekāda sakara ar ārēju emocionālu faktoru.

Diagnoze pati par sevi nepalīdzēs

Veģetatīvās distonijas simptomu plejāde ir plaša, tādēļ ir jautājums, vai tiks noteikta somotoformas veģetatīvas disfunkcijas vai somatizācijas diagnoze.

Emocionālu pārdzīvojumu dēļ radusies viegla infekcija vai citi funkcionālie traucējumi pāriet, izmantojot medikamentus, diētas maiņu vai profilaksi.

"Medikaments ir darījis savu, bet reizēm simptoms pāriet tāpēc, ka mainās emocionālais fons," skaidro speciālists. Protams, ne visiem iespējams diagnosticēt veģetatīvo distoniju, bet "tā būs pamata lieta, kas cilvēkiem parādīsies, ja viņiem ir neizpratne par savu emocionālo attīstību, par savu emocionālo pasauli, jo tad jebkuram sociālam stresoram tīri dabiski parādīsies [šāda reakcija]".

Tādēļ ir svarīgi meklēt un ārstēt slimības cēloņus un tikai diagnozes uzstādīšana pacientam nepalīdzēs, jo "tās īsti nepasaka, kur dzīvē šim cilvēkam ir problēma, tas parāda, ar ko viņš tagad fiziski saskaras".

"Ja tu paņem jebkuru citu diagnozi, tur apmēram skaidrs. Tur ir kaut kāds iekaisums, tur ir kaut kāds veidojums. Trauma, lūzums, operācija, pēcoperācijas komplikācija. Man ir vismaz skaidrs, no kurienes tas nāk. Somatoformas veģetatīvas disfunkcijas gadījumā nav skaidrs, no kurienes sākt, līdz ar to man ir jāsāk no nulles," skaidro psihoterapeits. Turklāt, viņaprāt, veģetatīvo distoniju pareizāk būtu uzstādīt kā sekundāro diagnozi, tomēr diagnostiskie kritēriji to neļauj.

Psihisko saslimšanu gadījumā nereti ir tā, ka patiesais simptomu cēlonis ir grūtības, kas nav risinātas ilgi, līdz neparādās kādi fiziski simptomi.

"Man ir bijuši pacienti, kuriem sākās šīs negatīvās reakcijas – trīs četrus gadus izvairījušies no zaudējumiem un ļoti veiksmīgi izvairījušies, nav runājuši, nav atcerējušies, nav risinājuši, kaut kādā veidā mēģinājuši apspiest," pastāsta speciālists. "Ļoti labi alkohols palīdz apspiest. Kaut kādā brīdī, iespējams, ģimenes ārsts, labu gribot, iedevis antidepresantus. Tāpēc, ka bija depresīvi, vienkārši nomākti," sacīja Dr. Miksons, atsaucoties arī uz profesora Elmāra Rancāna sacīto, ka cilvēki ļoti bieži jauc nomāktību ar depresiju. Tomēr zaudējumu gadījumā skumjas un sēras ir tikai normālas.

Visas metodes nestrādā visiem

Vaicāts, vai dažādas mūsdienās aizvien lielāku popularitāti gūstošas garīgās prakses, kuras cita starpā māca, ka sērot ir egoistiski, neveicina cilvēkos vēlmi apspiest negatīvās emocijas, Dr. Miksons saka, ka cilvēki meklē sev piemērotākos veidus, kā tikt galā ar pārdzīvojumiem. Ir labi, ja cilvēks nevis krīt izmisumā, bet meklē variantus.

"Šobrīd internets ir brīvi pieejams. Tu vari meklēt variantus, tā sakot, kura krāsa patīk labāk. (..) Biežāk cilvēki atradīs to piegājienu, kurš viņiem raisa vismazāko pretestību. Un pēkšņi parādās prakse, kura parāda, kā tu vari joprojām nejust un justies labi, kāpēc gan to neizmantot." Taču jāņem vērā, ka tiem, kas šādas prakses iesaka, patiešām pašiem konkrētās metodes palīdz, tomēr viņi "jau neizstāsta visu to ceļu", tā vietā tiek atklāts tikai rezultāts, bet, iespējams, "to metodi izmantojot, viņš nomainīja kaut ko citu, likvidēja attiecībās, pats to nenojaušot. Un beigās jūtas labāk, bet pārējie cilvēki mēģina un nonāk strupceļā."

Tādēļ tā vietā, lai akli pieņemtu kādu metodi un, piemēram, pret visu kļūtu vienaldzīgs, psihoterapeits iesaka paņemt tās lietas, kas strādā katram pašam, neaizmirstot, ka arī negatīvas izjūtas ir normāla parādība.

"Tās pašas skumjas un sēras ir vienkārši veids, kā atvadīties no iepriekšējām attiecībām, izprast, kas tajās patika, nepatika, lai to integrētu kā pieredzi. Pretējā gadījumā tu vari nesērot, tu vari iet nākamajās attiecībās, tu vari zaudēt sev tuvu cilvēku, tu dzīvo tālāk, bet  neiemācīsies [atvadīties] un dzīve diemžēl ir tāda, kāda tā ir. Dzīves laikā tu saskarsies ar citiem zaudējumiem, bet tajā brīdī būtu forši, ja būtu failiņš galvā, kurš saka – eu, pagājušo reizi bija šādi, tu tam izdzīvoji cauri un zini, ko darīt. (..) Tādēļ, ja cilvēks spēj ar kaut kādu kritisku aci pieiet tiem dažādiem skaidrojumiem, tad kāpēc ne," stāsta psihoterapeits, aicinot neiet galējībās.

Ārstējot simptomus, cēlonis nezudīs

Vaicāts par veģetatīvās distonijas pareizu ārstēšanu, Dr. Miksons piedāvā salīdzinājumu ar pacientu, kuram liekā svara dēļ ir sirds mazspēja, paaugstināts asinsspiediens un ir miokarda infarkta risks.

"Šādā gadījumā, protams, mēs darām visu, lai novērstu miokarda infarkta potenciālās sekas. (..) Tātad mēs veicam invazīvu vai neinvazīvu intervenci, iedodam atsāpinošu medikamentu, veicam nepieciešamo terapiju esošajai situācijai. Pacientam ar veģetatīvo distoniju ir tas pats. Ja viņš ir tik milzīgā trauksmē, ka nespēj iziet uz ielas, ja viņš nevar normāli aiziet uz transportu, protams, mēs viņiem kaut kāda veida nomierinošu medikamentu iedosim, lai tie simptomi mazāk traucētu."

Kad "infarkts" ir novērsts, tiek meklēti riska cēloņi, piemēram, ģenētiska predispozīcija, blakusslimības, dzīvesstils (diēta, fiziskās aktivitātes, kaitīgie ieradumi u.c). Veicot izmeklējumus, atklājas, ka iemesls bijis liekais svars, mazkustīgs dzīvesveids, smēķēšana.

"Šie faktori ir jānovērš. Tas pats būs ar veģetatīvo distoniju. Ja jūs, pieņemsim, esat neveselīgās un nelaimīgās attiecībās, kurās atliekat problēmu risināšanu, vai darbā, kas sagādā tikai trauksmi un riebumu, kurā īsti neko nemaināt, – ar šīm lietām būtu jāsāk. Noņemot tikai simptomu – sirdsklauves, elpas trūkumu vai svīšanu, ko šīs problēmas ir radījušas, nekas pats par sevi neatrisināsies. Bieži to kaut kādā mērā var izdarīt pacients pats, tomēr, tāpat kā ar citiem psihiskās veselības traucējumiem, efektīvākais ārstēšanas veids būs psihoterapija, jo zāles novērsīs tikai simptomus, nevis risinās attiecību problēmas," norāda speciālists. 

Dr. Miksons norāda uz nepilnībām, ko jaunās paaudzes psihiatri vairs nepieļauj, bet kas agrāk bijusi ierasta prakse.

"Teiksim, atnāk pacienti ar panikas lēkmēm. Apmēram 30 gadus veci atceras, ka viņiem panikas lēkmes sākās ap 16-18 gadiem. Viņi aizgāja pie psihiatra, kurš pateica – te jums būs medikamenti, tie jums būs visu atlikušo dzīvi jādzer. Un tā ir autoritāte, tu viņai tici. Tev ir stress par savu veselību? – Re, ir risinājums. Un pacients ir dzēris [zāles] kaut kādu brīdi, ir mierinājums, bet simptomu mazināšana taču nerisina problēmu." Līdzīgi var būt, piemēram, ja cilvēkam radīta pārliecība, ka problēmas ir iedzimtas, piemēram, māte bijusi stresaina, un rodas priekšstats, ka grūtības nav risināmas.

Vai veģetatīvā distonija ir mūsdienu slimība?

Vaicāts, vai tas, ka par veģetatīvo distoniju var dzirdēt aizvien biežāk, kā arī tā tiek diagnosticēta salīdzinoši bieži, liecina, ka tā ir mūsdienu slimība, Dr. Miksons izvirza hipotēzi, ka ar veģetatīvo distoniju saistītās vajadzības cilvēki izjūt vairāk, jo nav jāfokusējas uz pamatvajadzībām – kā izdzīvot.

"Laikos, kad cilvēki, teiksim, dzīvoja pirms-/pēckara vai padomju laikā, tad bija jādomā par daudz vienkāršākām lietām – kā nopelnīt naudu, izdzīvot. Tāpat viņi, iespējams, juta tos simptomus, bet viņiem bija jāfokusējas uz bērnu, vecāku drošību, naudu, ēdienu, mājām.

Viņi tos simptomus arī var pamanīt, bet ignorēs. Vienkārši nav jēgas runāt, jo tāpat neviens tevi nedzirdēs. Bieži vien vienkārši mokās ar tiem. Noteikti tāpat kā vardarbība. Ir ļoti daudz cilvēku, kur, jūtot simptomus, pirmkārt, vai nu viņus neatpazīst, vai arī jūt, bet neredz jēgu runāt. Līdz ar to šobrīd tas, kas notiek, ir sākta saruna [par psihiskajām saslimšanām], tāpat kā par ļoti daudzām citām lietām."

Kā līdzīgu piemēru Dr. Miksons nosauc spekulācijas par autisma saistību ar vakcīnām. "Šobrīd mums vienkārši ir daudz labāki un zinošāki kolēģi, kuri spēj precīzāk diagnosticēt, kuri spēj labāk diagnosticēt. Tas nenozīmē, ka to gadījumu ir vairāk, tā vienkārši reizēm var būt hiperdiagnostika, un savulaik bija hipodiagnostika. Tas pats ir ar veģetatīvo distoniju."

Neskatoties uz to, ka par psihisko veselību runā aizvien vairāk, slimnieki joprojām tiek stigmatizēti, bet Dr, Miksons arī aicina neizmantot psihiskās diagnozes vieglprātīgi un nekorekti.

"Par [psihisko veselību] var vairāk runāt, bet tā tāpat ir pietiekami stigmatizējoša, un tu dabū runāt par fiziskiem simptomiem. Tāpēc šobrīd sabiedrībā ir daudz vairāk cilvēku, kuri nāk ārā no skapja nevis kā geji vai lesbietes, bet, ka viņiem ir veģetatīvā distonija. (..) Man tas šķiet mazliet absurdi, ka es to klausos un lasu cilvēku izteikumus – sak, man ir trauksme! Kuram nav?

Par depresiju es tā neteiktu. Depresija ir ļoti specifiska. Tur es profesoram Rancānam piekrītu, bet atnākt un lietot kroplīgi vārdu depresija, manuprāt, ir nekorekti. Viena lieta ir pateikt – es jūtos depresīvs, es jūtos nomākts, tā ir viena lieta. Man šķiet, tas bija pagājušogad vienā āra kafejnīcā vasarā, meitene sēž pie blakus galdiņa un saka – man nāk depresija virsū –, to sakot ar smaidu. Kaut kādi reti izņēmumi mēdz tādi būt, bet tas tiek nekorekti lietots. Tāpat arī par veģetatīvo distoniju – tas ir ātrs veids, lai izstāstītu, kā tu jūties – īsti tā arī vairāk par simptomu neko nepasakot. Un nemeklējot neko vairāk."

Dr. Miksons aicina šādus cilvēkus nenosodīt, bet pašiem būt atbildīgiem un diagnozes lietot korekti. Jāatceras arī, ka cilvēks, kuram attīstās simptomi, pie tā nav vainīgs. Sabiedrībai turpinot slimnieku vainot pie simptomiem, "tas var veicināt cilvēku "iestrēgt" šajā simptomā vēl vairāk", piemēram, cenšoties tos noslēpt.

"Ja es viņam šo simptomu atņemšu, viņam nav citu skaidrojumu ne par savu uzvedību, ne izvēli, ne veselību, ne kas ar mani notiek. Tas ir tāpat, kā cilvēkam atņemt viņa vārdu, viņa pārliecības, viņa vēlmes. Jābūt kaut kādai alternatīvai, kur viņš var vērsties, un tā jau ir psihoterapijas būtība," speciālists aicina būt iejūtīgiem.

"Man ir bijuši pacienti, kas ir apburtā lokā, kam vienmēr jāiziet cauri. Viņš nāk terapijā, viņš apzinās, ka emocijas rada simptomu. Viņam pamazām simptoms kļūst mazāks, jo viņš uzlabo savu dzīvi. Un tad viņš atnāk uz vienu vizīti un ir ļoti uzvilkts, un tas, ko viņš stāsta, – viņam atkal parādījās šie simptomi, un viņš to stāsta ar tik milzīgu pārmetumu sev. Tad kāda velna pēc man tie simptomi atkal ir? Es taču nāku pie jums, atrisināju problēmas ar sievu, vīru, kāpēc man atkal tie simptomi? Un interesanti, ka viņi nevis padomā, vai atkal kaut kas nav noticis, nu, mazums kas, varbūt tiešām kaut ko apēdis, iedzēris ne tā, un ar interesi uzlabot stāsta par to, bet ar pašpārmetumiem."

Tādēļ Dr. Miksons aicina sabiedrību mainīt divas iespējamās galējības – noliegt, ka slimība ir īsta, un runāt tikai par simptomiem, bet ne par cēloņiem.

Ķermenis un psihe ir vienots veselums

Vaicāts par iespējamo prevenciju saistībā ar veģetatīvo distoniju, Dr, Miksons norāda, ka tā būtu jāsāk jau ļoti agrīnā vecumā, mazinot distanci ar bērniem un runājoties ar viņiem. Runājot par emocionālām grūtībām, bērns iemācās, ka ir ne tikai fiziski, bet arī emocionāli pārdzīvojumi.

"Lai bērns plašāk redz savu psihi un ķermeni kā vienotu veselumu, nevis tos atdala – emocijas ir viens, bet sirds pārsitieni ir pilnīgi kaut kas cits. Jā, konkrētu patoloģiju gadījumā tā tas ir, bet tas tikpat labi var būt saistīts.

Ja mēs runājam par pieaugušiem cilvēkiem, pusaudžiem, jauniešiem – tieši tas pats. Var mēģināt sākumā saprast tīri fiziskos iemeslus, kas varētu veicināt šo simptomu, piemēram, līdzīgi kā depresijas gadījumā šie simptomi var veicināt arī bezmiegu. Izprast, varbūt ir kaut kādi somatiski faktori, kāpēc tu neguli. Ja tu sēdi līdz diviem naktī viedtālrunī, izdzer 3 kafijas un izsmēķē 3 cigaretes, baigi labs miegs nebūs un tas tavai trauksmei nepalīdzēs. Bet ja tu centies iet gulēt laicīgi, kaitīgu ieradumu tev nav, un tu neesi sevi pa dienu pārslogojis, taču tik un tā nevari aiziet gulēt, varbūt ir vērts padomāt, vai tu nesatraucies par kaut ko pa dienu, vai nākamajā dienā ir kaut kas satraucošs. Bieži vien prāts neļauj aizdomāties, kas tas īsti ir.

Var sākt sākumā vienkārši ar kādu draugu sarunu, ģimenes locekli. Ja tādu nav vai tu nejūties drošs, es aicinu vērsties pēc palīdzības, bet uzreiz, kad tie simptomi parādās, nevis pēc gada vai pusgada. Es vienmēr saviem pacientiem arī ļoti uzsveru, ka viņi ir ļoti drosmīgi, ka viņi ir atnākuši un to izdarījuši."

Dr. Miksons aicina, vēršoties pēc palīdzības, neieciklēties uz kādu konkrētu "ideālo" speciālistu, pie kura vērsties, ja tas nozīmē, ka jāgaida garā rindā. Ir svarīgi palīdzību saņemt pēc iespējas ātrāk. Turklāt arī vissmagākajos gadījumos joprojām ir cerība.

"Man ir bijuši pacienti, kuri atnāk ar tādu kā sava veida pastardienas scenāriju, un ir gadījumi, kad tas bojājums vai trauma ir tik dziļa, ka tur nevar neko daudz mainīt, bet es saku – pag, paskatīsimies. Un tad izrādās: lai gan tā situācija ir bijusi slikta, viņu ģenētiskais fonds vai pāris labi cilvēki dzīves laikā ir palīdzējuši ļoti labi adaptēties. Risinām to problēmu, kura ir tā akūtākā."

Speciālists saka: ja, mūsuprāt, kādam nepieciešama palīdzība, "viss, ko varam darīt, ir piedāvāt – izstiept roku. Vai otrs pastieps savu roku pretī vai ne, tā ir viņa izvēle". Turklāt jāatceras arī katram pašam par savu veselību.

“Ja jums, piemēram, cilvēks nāk un katru dienu stāsta vienu un to pašu, jums ir arī tiesības pateikt – piedod, es vairs negribu par to klausīties, varbūt parunājam par ko citu. Vai arī, ja jūs piedāvājat palīdzēt un apjautājaties, bet tev pasaka – nē, man viss ir kārtībā, tad tajā brīdī jūsu uzdevums ir tikt galā ar to, ka jūs šim cilvēkam palīdzēt nevarēsiet. Tas ir grūti un smagi, bet tas var atgriezeniskā saiknē radīt jums simptomus."