Āfrika 2020.gadā grib apklusināt ieročus. Vietas, ko joprojām plosa konflikti (3)

Kontinentu plosa dažādas problēmas - nabadzība, nevienlīdzība, bezdarbs, klimata pārmaiņu sekas, nelegālās finanšu plūsmas, korupcija un tamlīdzīgi. Taču pats galvenais klupšanas akmens ir bruņotie konflikti, raksta ANO izdotais žurnāls "Africa Renewal". 

Pēdējo divdesmit gadu laikā izdevies izbeigt konfliktus Angolā, Kotdivuārā, Libērijā un Sjerraleonē. Panākts progress arī tādos sarežģītos gadījumos kā Somālija un Sudāna. Dažādas miera nodrošināšanas iniciatīvas palīdzējušas apvaldīt potenciālos vardarbības uzliesmojumus. Tomēr daudzviet Āfrikā bruņoti konflikti joprojām ir ikdienišķa parādība - Lībijā, Dienvidsudānā, Centrālāfrikas Republikā (CĀR), Kongo austrumos, kā arī Čada ezera baseinā, kas aptver Čadu un Nigērijas, Nigēras un Kamerūnas teritorijas. 

Par vardarbību atbildīgi ne tikai ekstrēmisti un noziedzīgie grupējumi; tā nereti rodas sadzīvisku apstākļu dēļ: ganu un lauksaimnieku konflikti par ūdeni un ganībām, vardarbīga noziedzība pilsētās, kā arī mājlopu laupīšanas, kas arvien biežāk notiek ar šaujamieročiem, nevis mazāk nāvējošiem ieročiem.

Bruņotas vardarbības un konfliktu dēļ Āfrikā katru gadu iet bojā vismaz 500 000 cilvēku, bet vēl vairāki miljoni spiesti pamest savas mājas, aplēsts nevalstiskās organizācijas "Oxfam" 2017.gada pētījumā.

Civiliedzīvotāju, tai skaitā arī kaujinieku grupējumu, rokās ir vairāk nekā 40 miljoni šaujamieroču, kamēr militārajā sektorā to ir mazāk par 11 miljoniem. Vairums no tiem importēti no Krievijas, Ķīnas, Ukrainas, Vācijas un Francijas. Pārējie ražoti Āfrikā - ar šaujamieroču ražošanu nodarbojas 22 Āfrikas valstis.

"Africa Renewal" apkopojis Āfrikas vietas, kurās ieroči vēl nav apklusināti un kuras plosa vardarbība. Vairumā no tām darbojas ANO miera uzturētāji.

Kongo

Karš Kongo Demokrātiskajā Republikā ir viens no nāvējošākajiem Āfrikā. Otrajā Kongo karā, kas sākās 1998.gadā, iesaistoties apmēram 20 dažādiem bruņotajiem grupējumiem, tika nogalināti vairāk nekā pieci miljoni cilvēku. Daļa grupējumu cīnījās viens pret otru, bet citi no Kongo veica uzbrukumus savām dzimtajām zemēm. Pārējie tikmēr izmantoja situāciju, lai sagrābtu valsts dabas resursus, kas noveda pie tālākiem konfliktiem.

2019.gada pirmajā pusē tika reģistrēti 732 000 cilvēku, kuriem nācās pamest savas mājas. 718 000 to nācās darīt vardarbības, bet atlikušajiem 14 000 - dabas katastrofu dēļ.

Apmēram 18 500 ANO miera uzturētāju cenšas pasargāt civiliedzīvotājus no vardarbības un panākt atbruņošanos un bijušo kaujinieku reintegrāciju. Noris arī darbs pie tā, lai dabas resursi nokļūtu atbildīgās rokās.

Dienvidsudāna

Dienvidsudāna 2011.gadā pēc brutāla pilsoņu kara ieguva neatkarību no Sudānas. Taču dabas resursu dēļ starp abām valstīm joprojām pastāv saspīlējums, īpaši saistībā ar piekļuvi naftas atradnēm Dienvidsudānā. Pastāv arī politiskie cīniņi.

Kopš pilsoņu kara sākuma 2013.gadā nogalināti apmēram 380 000 cilvēku, bet vairāk nekā diviem miljoniem nācās doties bēgļu gaitās. 2015.gadā, izceļoties sadursmēm starp valdības spēkiem un kaujiniekiem, izputēja cerības uz miera līgumu. Tādu tomēr izdevās parakstīt trīs gadus vēlāk, taču progress ir ļoti lēns.

CĀR

CĀR jau vairāk nekā sešus gadus plosa konflikti. Tie sākās 2013.gadā, kad bruņotais opozīcijas grupējums "Seleka" iesoļoja CĀR galvaspilsētā Bangi un padzina prezidentu Fransuā Bozizē, faktiski pārņemot varu valstī. 2013.gada decembrī drošības situācija valstī vēl vairāk pasliktinājās, kad savstarpējos cīniņus sāka vairākas kaujinieku grupas. To savstarpējie konflikti joprojām turpinās, un situāciju sarežģījusi dažu grupējumu sadalīšanās mazākos, kā arī to mainīgās alianses.

Lībija

Pašreizējais konflikts Lībijā aizsākās 2011.gadā, kad sabruka diktatora Muamara Kadafi režīms, un tā centrā ir jautājums par to, kurš kontrolēs teritoriju un naftas atradnes. Izveidojās divas konkurējošas valdības - Pārstāvju nams (HoR), kas kontrolēja valsts austrumu un dienvidu daļu, un Tripolē bāzētais Vispārējais nacionālais kongress (GNC). 2015.gadā abas karojošās puses parakstīja politisku vienošanos, taču tā naidīgās frontes nesamierināja.

2019.gada aprīlī militārais komandieris feldmaršals Halifa Haftars, kas atbalsta Tubrukā bāzēto Lībijas valdību, uzbruka Tripolei. Uzbrukumā tika nogalināti apmēram 1000 cilvēku, bet apmēram 128 000 nācās pamest savas mājas.

Nigērija

Teroristiskā grupējuma "Boko Haram" vardarbīgie uzbrukumi sākās 2009.gadā un vēlāk izpletās uz citām Āfrikas valstīm, tai skaitā Nigērijas kaimiņvalstīm Kamerūnu, Čadu un Nigēru. Grupējuma sākotnējais mērķis bija apturēt Nigērijas kultūras "rietumnieciskošanos". 2015.gadā "Boko Haram" līderis Abubakars Šekau solīja uzticību "Islāma valstij", pārveidojot savu grupējumu pēc tās līdzības.

Nigērijas konfliktā ar "Boko Haram" nogalināti vairāk nekā 30 000 cilvēku. Apmēram divi miljoni cilvēku pametuši savas mājas un vēl 22 000 pazuduši bez vēsts - domājams, ka viņi iesaistījušies kaujās. 2014.gada aprīlī "Boko Haram" no skolas Čibokas ciemā nolaupīja 276 meitenes; līdz šim vismaz 112 meitenēm nav izdevies izbēgt no sagūstītājiem.

Pret "Boko Haram" cīnās apmēram 10 500 karavīri no Beninas, Kamerūnas, Čadas, Nigēras un Nigērijas.

Mali

2012.gadā tuaregu separātistu kaujinieki Azavadas Nacionālā atbrīvošanas kustība (MNLA) ieņēma Mali ziemeļus. Pirms tam liels skaits tuaregu kaujinieku bija pievienojušies Kadafi spēkiem Lībijā, taču pēc to sagrāves atgriezās mājās ar moderniem ieročiem.

Kopš tā laika radušies vairāki jauni bruņotie grupējumi vai sadalījušies jau esošie. Tiem ir dažādas intereses, kas saistītas ar pašnoteikšanos vai politiskajiem un sociālekonomiskajiem aspektiem. 2015.gada maijā Mali valdība parakstīja miera līgumu ar divām bruņoto grupējumu koalīcijām, taču vardarbība joprojām turpinās. Bruņotie kaujinieki uzbrūk civiliedzīvotājiem un pretterorisma policijai, kā arī notiek vardarbība dažādu kopienu starpā.

2013.gadā sāktās ANO misijas ietvaros Mali atrodas 15 000 militārpersonu un civilo darbinieku, kuri cenšas panākt miera līguma ievērošanu, vardarbības mazināšanos un valsts pakalpojumu atjaunošanu iedzīvotājiem. MINUSMA ir viena no nāvīgākajām ANO misijām - nogalināti vairāk nekā 200 miera uzturētāju.

Somālija

Somālijas pilsoņu karš sākās 1991.gadā, kad tika gāzts diktators Siads Barre. Par varu valstī sāka sacensties bruņoti grupējumi. Paliekot bez centrālās valdības, Somālija kļuva par nefunkcionējošu valsti - galvaspilsētu Mogadišu un citus dienvidu reģionus kontrolēja konkurējoši grupējumi.

No grupējuma, kas bija sagrābis varu Mogadišu, atdalījās kaujinieku organizācija "Al-Shabaab", kamēr trimdā Kenijā atradās pagaidu federālā valdība. Kad pārejas posma valdība ar Etiopijas palīdzību atgriezās Somālijā, "Al-Shabaab" veica pret to uzbrukumus.

2012.gadā Somālijā tika nodibināta jauna federālā valdība, un tajā pašā gadā "Al-Shabaab" zvērēja uzticību teroristiskajai organizācijai "Al-Qaeda". Cīņās starp bruņotajiem islāmistu grupējumiem un valdību atbalstošajiem spēkiem nogalināti tūkstošiem civiliedzīvotāju, bet mājas nācies pamest vēl vairāk nekā diviem miljoniem. "Al-Shabaab" kaujinieki turpina izvērst sporādiskus uzbrukumus pret civiliedzīvotājiem un valdību.