Vai kādam reiz izdosies atrast Šekltona kuģi?

Tā secinājuši  zinātnieki, kuri pagājušajā gadā mēģināja to izdarīt, tomēr piedzīvoja neveiksmi un neatrada kuģi “Endurance”, kas 1915. gadā nogrima Vedela jūrā. Pētnieki saka, ka jūras ledus virs vraka atrašanās vietas gandrīz visu gadu ir ļoti biezs un plašs. Tas nozīmē, ka lielākajai daļai ekspedīciju ir grūti pat pietuvoties vietai, kur varētu sākt kuģa meklējumus. 

“Vedela jūras ekspedīcijā 2019” tās dalībniekiem klājās pārsteidzoši labi. Viņi sasniedza vraka atrašanās vietu un palaida autonomu zemūdens aparātu, lai izpētītu jūras gultni. Tomēr 20 stundas pēc tam, kad robots bija sācis savu misiju, ar to pārtrūka sakari. Robotu atrast vairs neizdevās. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, ko tas, iespējams, atrada, 20 stundas esot zem ūdens. 

Ekspedīcijas zinātnieki tagad uzrakstījuši nelaimīgā Antarktīdas sektora vides apstākļu novērtējumu, kā arī snieguši padomus katram, kurš kādreiz varētu izlemt doties meklēt Šekltona kuģi. 

“Lai beidzot varētu atrast vraku, būtu nepieciešami labāki jūras ledus apstākļi Vedela jūrā, to skaitā arī būtu nepieciešami plati nesasaluša ūdens rajoni. Būtu arī vajadzīgas divu kuģu operācijas, lai lauztu ledu un veiksmīgi palaistu un atgūtu autonomo zemūdens ierīci,” izdevumam “BBC” stāstīja pētniece Kristīne Bačelora. 

Šekltona stāsts ir viens no slavenākajiem un neparastākajiem stāstiem par Antarktīdas “iekarošanas” laikmetu. Pēc tam, kad desmit mēnešus kuģis bija iesalis ledū, tas dreifēja pa Vedela jūru, līdz ieguva sūci un nogrima. Stāsts par to, kā Šekltonam ar biedriem izdevās ar glābšanas laivām un pa sauszemi izglābties no nāves, pats par sevi ir leģendārs. 

Tieši kur nogrima kuģis, ir labi zināms, jo kuģa kapteinis Frenks Vorslijs, izmantojot sekstantu un teodolītu, atzīmēja tā atrašanās vietu. Tomēr sasniegt šo vietu Vedela jūrā ir ārkārtīgi grūti pat ar mūsdienu ledlaužiem. 

2019. gada komanda izmantoja satelītu informāciju, lai novērtētu jūras ledus situāciju vraka atrašanās vietā kopš 2002. gada. 14 no 18 gadiem apstākļi bija ļoti “slikti”, kad tuvākais atklātais ūdens atradās 200 vai vairāk kilometru lielā attālumā. 

Viens no “labajiem” gadiem bija 2002., kad vācu pētniekiem izdevās nokļūt pavisam tuvu vraka vietai un veikt limitētu jūras gultnes kartēšanu. Lai arī vraku atklāt neizdevās, tomēr pētnieki noskaidroja, kādi apmēram apstākļi valda jūras gultnē, un sprieda par aptuveno vraka stāvokli. 

Kuģis, visticamāk, atrodas uz līdzenas virsmas, un to nav skārusi erozija vai zemūdens nogruvumi. Arī nogulumu slānim nevajadzētu būt pārāk lielam: aptuveni 1 milimetrs gadā. 

“Tas nebūs klāts ar nogulumiem; to nebūs bojājusi kāda ārēja ietekme; un 3 kilometru dziļumā to nevar aizsniegt arī aisbergi. Ģeoloģiski un ģeofiziski - kuģim vajadzētu būt neskartam,” komentēja pētnieks Džuliāns Dovdesvels. 

Skatīsimies, kā veiksies nākotnes ekspedīcijām.