Zinātniekiem beidzot izdevies radīt viduslaiku mistisko zilo tinti (1)

Diemžēl zināšanas, kas nepieciešamas, lai izgatavotu kādu no šīm dabiskajām viduslaiku krāsām, laika gaitā ir zudušas. Tomēr zinātniekiem, vadoties pēc senas portugāļu receptes, nupat izdevies no jauna radīt viduslaiku zilo tinti. 

Kā vēstīts izdevumā “Science Alert”, pētnieku komanda no Portugāles veiksmīgi atšifrēja antīku manuskriptu, kurā aprakstīta sen zudusi viduslaiku zilās tintes recepte. Vadoties pēc receptes, zinātniekiem pirmo reizi izdevās vēlreiz radīt šo tinti. 

Pētījums, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Science Advances”, ļaus mākslas zinātniekiem labāk saglabāt viduslaiku zilo krāsu manuskriptos, kā arī vēsturniekiem šo krāsu viegli identificēt. 

“Šī ir vienīgā dabiskā viduslaiku tinte, kuras struktūra mums nebija zināma. Mums ir svarīgi zināt, kāds ir viduslaiku manuskriptos esošo krāsu saturs, jo tā mēs varam labāk saglabāt zīmējumus nākotnes paaudzēm,” teica pētījuma galvenā autore Marija Žuo Melo. 

Zinātnieki izpētīja viduslaiku portugāļu recepti no traktāta “Grāmata par to, kā izgatavot visas krāsas, lai ilustrētu grāmatas”. Traktāts ir radīts 15. gadsimtā, tomēr pats manuskripta teksts ir senāks - to sarakstījuši portugāļu ebreji 13. gadsimtā. 

Grāmata piederēja ilustratoram, kurš darbojās, vadoties pēc tradicionālās krāsošanas tehnikas. Pētnieki tic, ka grāmatas galvenais mērķis, iespējams, bija kalpot par pamācību ebreju Bībeļu ilustrēšanā. 

Traktātā publicētas detalizētas instrukcijas un ilustrēti nepieciešamie materiāli, kas vajadzīgi, lai izgatavotu krāsas. Tur pat ir atzīmēts aptuvenais brīdis, kad novācami pigmentu saturošā auga “chrozophora tinctoria” augļi. 

“Tev vajag saspiest augļus uzmanīgi, nesabojājot sēklas, bet pēc tam likt tos uz audekla. Šī smalkā detaļa ir ļoti svarīga, jo, sabojājot sēklas, tās izdala polisaharīdus, kas veido sveķainu materiālu un sabojā tinti,” skaidroja viena no pētījuma autorēm Pola Nabaisa. 

2018. gadā pētnieku komanda sāka izgatavot organiskas krāsvielas, balstoties uz manuskriptā aprakstītajām receptēm. Vispirms viņi divas stundas izmērcēja augļus metanola un ūdens šķīdumā. Pēc tam, kad vakuumā metanols bija izgarojis, palika neapstrādāts zils ekstrakts, kuru attīrot, zinātnieki ieguva zilo pigmentu. 

Zinātnieki arī izanalizēja krāsu ķīmisko sastāvu, izmantojot sarežģītas tehnoloģijas, piemēram, spektometriju un magnētisko rezonansi. Viņi atklāja, ka viduslaiku zilās krāsas sastāvs ir atšķirīgs no zilā pigmenta, kas iegūts no citiem augiem. Jaunatklātais zilā pigmenta ķīmiskais savienojums “chrozophora tinctoria” augļos tika nosaukts par hrozoforidīnu. 

“Hrozoforidīnu antīkajos laikos izmantoja, lai radītu zilo krāsu gleznošanai. Tas nav nedz antocianīns, kas atrodams daudzos zilos augos un ziedos, nedz indigo - stabilākā dabiskā zilā krāsa. Tai izrādījās pašai savs iedalījums,” rakstīja pētnieki. 

Tiesa, zilajam pigmentam no “chrozophora tinctoria” augļiem bija līdzīga struktūra kā zilajam hromoforam, kas atrodams citā augā - “mercurialis perennis”, kas parasti tika lietots dziedniecībā.