Troks voi nu Rogovkas? (1)

Latgaliešiem šajā jomā varēja palīdzēt Vidzeme un Kurzeme, kur latīņu burti nebija aizliegti, bet grūtāk pārvarama izrādījās kultūras barjera, kas šķīra Vitebskas guberņu no pārējās Latvijas. Nacionāli domājošajiem latviešiem toreiz vēl bijušas bažas, vai uzlūkot katoļticīgos tautas brāļus Vitebskas guberņā par savējiem, tādēļ latgaliešiem atlika darīt, kas pašu spēkos. Dažas grāmatas nodrukāja Mazajā Lietuvā, un ebreju sīktirgotāju paunās tās ceļoja uz Latgali. Grāmatas pārrakstīja arī ar roku – kā nautrēnieši Andrivs Jūrdžs un Pīters Miglinīks. Bērniem latviski lasīt mācīja mātes vai arī tā sauktās „direktorkas” – katoļu priestera aicinātas sieviņas, kuras apstaigāja sādžas un skoloja bērnus grāmatā.

Parasti Latgales nacionālo atmodu datē ar 1904. līdz 1917. gadu — laikposmu starp drukas aizlieguma atcelšanu un Latgales latviešu kongresu 1917. gada maijā, kad kultūras atmoda bija pāraugusi izteiktā politiskajā atmodā. Taču būtībā Latgales nacionālo atmodu ievadīja Pīters Miglinīks ar savu personības garīgo spēku un paraugu.

Pīters Miglinīks (1850 – 1883) dzimis 12. decembrī Zaļmuižas (Nautrēnu) pagastā, bijis latgaliešu literāts (dzejnieks). Būdams pagasta rakstvedis, aizstāvēja zemnieku tiesības. Dažkārt dēvēts par pirmo Latgales brīvības cīnītāju, pirmo latgaliešu revolucionāru.

Pītera Miglinīka eksistences apstākļi bija smagi. Kaut arī viņš pabeidza kā teicamnieks  ar tautskolotāja tiesībām, viņam neļāva strādāt skolā, jo pēc drukas aizlieguma ieviešanas Latgalē (1865) šeit to drīkstēja darīt tikai pareizticīgie. Bet Miglinīks, apliecinādams savu latvisko un katolisko identitāti, nepārgāja pareizticībā, kas viņam varēja nodrošināt mierīgu dzīvi un karjeru.

Ar vietējā muižnieka Nikolaja Paulina fon Rozenšilda atbalstu beidzis apriņķa skolu, strādājis par rakstvedi Viļakā un Makašānos, bet par zemnieku tiesību aizstāvību kritis sava agrākā labvēļa nežēlastībā un kādu laiku bijis spiests slēpties. Kad zemnieki, atriebdamies par pārestībām, nodedzināja Zaļmuižas riju un vējdzirnavas, vainu uzvēla Miglinīkam. Viena no versijām, kāpēc vaina uzvelta tieši Miglinīkam, atsaucoties uz Ontona Rupaiņa daiļradi, ir tāda, ka jaunais un talantīgais Pīters iemīlējis muižnieka meitu, un šīs jūtas bijušas abpusējas, tādēļ muižkungs nolēmis viņam atriebties.

Vienpadsmit mēnešus pavadīdams Ludzas cietumā, viņš sabeidza veselību. Tika attaisnots, taču progresējošais dilonis kļuva par cēloni ātrajai nāvei. Dzejoļus rakstījis maz, tie izplatījušies rokrakstu veidā. Daži raksti ar iniciāļiem P.M. un pseidonīmu "Drug pravdi" (Taisnības draugs) publicēti Krievijas liberālajā periodikā.

P. Miglinīks darbojās kā pirmais Latgales revolucionārs un apgaismotājs, pulcinot sev apkārt zemniekus, lasot viņiem avīzes, grāmatas, izskaidrojot likumus. Viņš bija pirmais, kas atklāti uzstājās pret jebkura veida netaisnību — sociālo, nacionālo, reliģisko, kulturālo. Līdz ar to iestājās par vispārējām cilvēka tiesībām. Viņš palīdzēja zemniekiem uzvarēt tiesas procesos pret muižniekiem. Pie viņa kā "tautas advokāta" brauca ne tikai cilvēki no visiem Latgales nostūriem, bet arī no Drisas un Osvejas apkaimes, kur toreiz dzīvoja daudz latviešu. Viņš rakstīja lūgumrakstus, apelācijas un vēstules augstākajai cariskās Krievijas administrācijai un lielā teļādas somā reizēm pats tās nogādāja Pēterpilī. Viņš pats ierosināja tiesas prāvas pret skarbo un paštaisno muižkungu Modestu Rozenšildu–Paulinu un galu galā uzvarēja, kaut arī sabeidza veselību.

Tauta sāka sacerēt mītus par P. Miglinīku kā pārcilvēku: “Pīters Miglinīks bijis milzis ar pārcilvēcisku spēku. (..) Braucis uz Krieviju lauzties ar stipriniekiem. Visus pieveicis, tomēr viens atradies vēl stiprāks, un ielauzis Pēterim-Stipriniekam sānkaulus; Pīters Miglinīks bijis liels gudrinieks un viltnieks. Viņš pratis rakstīt ne vien abām rokām, bet arī abām kājām. Tiesā viens pats uzveicis vai simtiem advokātus. Tomēr beidzamo prāvu zaudējis, un ticis cietumā; Pīters Miglinīks bijis liels revolucionārs, dzērājs (dzāruojs) un pļēguris (..) Nodedzinājis Zaļmuižas vēja patmales (patmalis), rijas, sadzinis vēršus brūža akā un mežā uzbrucis Paulinam (..); Pīters Miglinīks bijis smalks jaunskungs (..) un mamzelītes mirušas vai nost aiz mīlestības. (..) Solījies precēt tikai to meitu, kas viņu uzveiks. Bet viņš tās pa piecas, pa sešas gāzis gultā, kamēr gultai dibens izsprādzis laukā.”

Pītera Miglinīka principi jeb "desmit baušļi":

• Cīnīties par taisnību.
• Neklīst svešumā, bet palikt uzticīgiem savai dzimtenei.
• Nevis savu zemi atstāt, bet atgūt to, kas netaisnīgi atņemts.
• Tiekties pēc gara gaismas, izglītoties.
• Censties saimnieciski nostiprināties.
• Turēties kopā, būt vienotiem.
• Saglabāt savus tikumus un tradīcijas.
• Stingri turēties pie savas ticības.
• Lietot un izkopt dzimto valodu.
• Cieši ticēt labākai tautas nākotnei un ziedot tai visus savus spēkus.

Tēlaini iezīmējot Latgales visai bēdīgo situāciju iepretī Kurzemei un Vidzemei, kuru progress un apgaismība skārusi daudz izteiktāk, Francis Kemps teic, ka "pyrmais, kurs nu zemnīku vyda augšuok pacēle acis un pasavēre tautas dzeivē, beja Pīters Miglinīks. (..)".

Miglinīks drukas aizlieguma laikā nedrīkstēja savus dzejoļus publicēt. Tāpat kā viņa kaimiņa Andrīva Jūrdža darbi, tie izplatījās kā rokrakstu literatūra. Vairāki pārtapa dziesmās, folklorizējās. Interesanti, ka Miglinīks savus tekstus rakstījis latgaliski krievu alfabēta (kirilicas) burtiem, kas, no vienas puses, ir saprotams, jo pastāvēja drukas aizliegums, taču, zinot Miglinīka attieksmi pret latgaliešu valodu un krievu baznīcu tomēr paliek neatbildēts jautājums, kādēļ viņš to darīja un kā to izdomāja, jo viņa līdzgaitnieks Andrivs Jūrdžs, kas tajā laikā arī ieguldījis daudz darba tekstu pārrakstīšanā un tapšanā latgaliešu valodā, darījis to, izmantojot latīņu alfabētu.

Andrivs Jūrdžs (latgaliešu: Andryvs Jūrdžs) (1845–1925) bijis latgaliešu literāts un grāmatnieks latīņu drukas aizlieguma laikā. Uzskatāms par ievērojamāko Latgales rokraksta grāmatniecības pārstāvi. Dzimis 1845. gada 13. decembrī Rēzeknes apriņķa Zaļmuižas Kuorklinīkos zemnieka ģimenē kā Meikuļa un Johannes Jūrdžu otrais dēls. Tēvs nomira, kad Andrivam bija tikai 10 gadi. Māte apprecējās otro reizi.

Skolā viņš nebija mācījies, lasīt viņu bija iemācījusi māte. Pašmācības ceļā puisis iemācījās rakstīt un apguva krievu, poļu, lietuviešu, nedaudz arī latīņu valodu, pratis arī gotu burtus. 18 gadu vecumā A. Jūrdžs apprecēja Zuzannu Meikstumu. Pēc zemes sadalīšanas Jūrdžam pienācās 15 hektāri. Ģimenē kopā bijuši 11 bērni (5 dēli un 6 meitas), četri no tiem miruši bērnībā.

Drukas aizlieguma laikā (1871–1904) Andrivs Jūrdžs ķērās pie grāmatu pārrakstīšanas. Papildus Jūrdžs visu, kas viņam šķita vērtīgs, pārrakstīja no grāmatām, avīzēm, žurnāliem uz atsevišķām lapām, daļu arī tulkoja. Tā viņš ir pārrakstījis virkni tautasdziesmu un gudrību vācelīšu, ko dāvinājis meitām pūrā vai par simbolisku atmaksu izgatavojis kaimiņiem.

Tas ir uzskatāms par Latgales latviešu literatūras pirmsākumu, bet pats Jūrdžs – par Latgales Krišjāni Baronu. Viņš bijis enciklopēdists, tautsaimniecisku, vispārizglītojošu padomu devējs. Visu savu mūžu centies izglītot Latgales zemniekus, nest viņiem gara gaismu.

Dzejoļus un rakstus A. Jurdžs publicēja „Katoļu māju kalendārā”, kalendārā „Daugava”, pirmajā latviešu dzejas antoloģijā „Kūkle” (1914), bija pirmo latgaliešu laikrakstu „Gaisma” un „Drywa” korespondents.

Viņš rakstījis arī pēc drukas aizlieguma atcelšanas. Rakstīdams arī pa naktīm pie skala gaismiņas, viņš mūža beigās (1918. gadā) zaudēja redzi.

Andrivs Jūrdžs ir sarakstījis vairāk nekā 20 biezu sējumu, dažu pat ap 1000 lappušu, kā arī plānākas burtnīcas un atsevišķas lapiņas. Diemžēl lielākā daļa no tā gājusi bojā 1925. gada ugunsgrēkā Latgales centrālajā bibliotēkā Rēzeknē, kur 1922. gadā P. Strods rokrakstu sējumus ievietoja.

Saglabājušās grāmatas (trīs garīgo dziesmu tulkojumi, daži stāsti, vēstules) glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Miris 1925. gada 22. aprīlī, apglabāts Nautrēnu pagasta Desetnīku kapos.

Bet mūsu stāsts šodien ir ar nosaukumu Troks voi nu Rogovkas, vai ne? Tad paskaidrošu – “Troks voi nu Rogovkas?” ir lugas nosaukums, ko par Pītera Miglinīka savdabīgo tēlu sacerējies izcilais latgaliešu kultūras darbinieks, rakstnieks un mākslinieks Antons Kūkojs, un šis teksts ietver sevī gan lielisku raksturojumu situācijai Miglinīka laikos, kad vērsties pret muižniecību tiešām bija kaut kas traks, gan arī norāda uz Rogovku jeb Nautrēniem, no kurienes īstenībā nāk ļoti liela daļa “trako”, kas, kā redzēsim nākamajos raidījumos, brīžiem tiešām rīkojās traki tā laika likumu un noteikumu kontekstā ar mērķi to unikālo Latgalē saglabāt un parādīt arī citiem kā vērtību.

Projekts "Baltie plankumi Latvijas vēsturē" tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas „Latvijai – 100” atbalstu

Avoti:

A. Rupainis „Māra mostas, 3”, 1956, 507

http://futureofmuseums.eu/en/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution-collections/subcollections/exhibit/?nr=189

https://www.vestnesis.lv/ta/id/13050

http://lgdb.lnb.lv/index/person/385/