Kā mani Ivana kapos apzaga deviņdesmito gadu bandīts (18)

Lai nu kā, Ivana kapos nācu meklēt Klopa kapu. Kāpēc es izdomāju meklēt bandīta kapu? Tāpēc, ka tas ir interesanti - kā lasīt burlakromānus vai skatīties filmu "Brālis". Lai arī noziedznieks, tomēr Klops, kā zināms, bija visai spilgta personība deviņdesmito gadu kriminālajās aprindās. Varbūt ne tik spilgta kā Sergejs Sniedziņš, bet tomēr. Klops, manuprāt, ir tāds kā Latvijas Rasputins. Tas ir tāpēc, ka šo neesot varējuši nogalināt. No tā arī, šķiet, iesauka "klop" (blakts). Leģendārajā un bandītu iemīļotajā kafejnīcā "Sēnīte" viņš pat sašauts galvā, tomēr izdzīvojis. Galu galā jau nomira gan - īsti neskaidros apstākļos cietumā 2000. gadā.

Kā jau ierasts, arī šoreiz es vadījos pēc pieminekļa tuvplāna attēla, kurā, tiesa, piemineklis neizskatījās melniem ķērpjiem apaudzis, nedaudz sabojājot manu detektīva prieku. Apgājis apkārt kapiem pa perimetru, es ieklīdu to viducī, visu laiku pie rokas stumdams velosipēdu, jo nevarēju atrast ērtu vietu, kur to pieslēgt. Pie kapu pieminekļa taču neslēgsi, arī uz ielas neatstāsi. Beigu beigās pamanīju metāla žoga galu pie pašas baznīcas un galvenās ieejas kapos, tāpēc stūmos turp. 

Kad biju pieķēdējis velosipēdu, Klops sabojāja man dienu, nolaupīja potenciālos piedzīvojumus un vispār paņirgājās par mani. Nē, viņš nenozaga manu velosipēdu; viņš pēkšņi, uz līdzenas vietas parādījās lepnākajā, sakoptākajā, bagātākajā un dārgākajā kapu vietā. Viņa pieminekli es pavisam nejauši pamanīju aiz skaisti kaltas metāla sētas, kas ieskāva vairāku lepnu granīta pieminekļu kopu. Bandīta Klopa kaps atradās pie paša dievnama, pie ieejas kapos, uzkalniņā, saules apspīdētā vietā. Man pat nebija jāmeklē. Biju pamatīgi vīlies un apzagts. Pabaidījies vērt vaļā metāla vārtiņus, es tāpat vien paskatījos uz kapu no tālienes. Garlaicīgi. Klops man bija nozadzis piedzīvojumus un meklēšanas prieku.

Plāna B man nebija, tomēr nolēmu pie reizes atrast arī hokejista Sergeja Žoltoka kapu, kuram, kā runāja, esot uzcelts milzīgs un skaists piemineklis. Arī to man nenācās meklēt ilgi, jo tas bija tik liels, ka to varēja redzēt jau pa gabalu. Tomēr tas vairs nebija tas. Pārāk jauns kaps un piemineklis, lai tam būtu kaut kāda vēstures elpa. Protams, visu cieņu Sergejam Žoltokam.

Lūk, tas arī viss. Klops bija mani pamatīgi pievīlis. Laikam tomēr nevajag meklēt bandītu kapus, jo, kā redzams, viņi pat no aizsaules pamanās tevi aplaupīt.