Poloj svātuo Pīterburga (3)

Ir viens tāds mīts nepareizs, ka cariskajā Krievijā viss bija aizliegts, tā nav taisnība. Un šeit mēs redzam, ka, neskatoties uz drukas aizliegumu, Pēterburgā iznāk, piemēram, poļu avīzes, latīņu burtiem – neiedomājami, vai ne. Tajā cariskajā Krievijā, kur viss poliskais tiek vajāts, avīzes iznāk. Pirmkārt, tas, kas notiek no februāra revolūcijas līdz boļševiku apvērsumam ir tāds haosa laiks bijušajā Krievijas impērijā – no vienas puses pagaidu valdība, no otras – kreisās padomes, kas nevar savstarpēji vienoties, kurš tālāk valdīs, un to izmanto milzīgs daudzums grupu, un principā tas, kas ir bijis efektīvs, ir tieši etniskais faktors, un šeit mēs to redzam. Tā etniskā noskaņa ir tik augsta, ka visi principā ir gatavi veidot savas valstis, pat baltkrievi, kas nacionālās pašapziņas līmenī ir daudz zemāki nekā Latgales latvieši. Un lietuvieši pat ir zemāk attīstīti pašapziņas ziņā nekā Latgales latvieši. Latgaliešiem izdodas, jo tas ir nacionālais faktors, kas ir spēcīgs tajā brīdī.

Ēriks Jēkabsons

LU profesors, latviešu vēsturnieks

Paskatoties uz izglītības līmeni, ko var Latgales zemnieks pamatā ar pagasta skolas izglītību vai pilsētas skolas izglītību? Viņš var iestāties karaskolā. Lai iestātos ģimnāzijā, vajag vēl augstāku izglītību un nolikt latīņu valodas eksāmenu. Sakstagala vai Rēzeknes apriņķa zemnieks – nolikt latīņu valodas eksāmenu? Bet, neskatoties uz to, bija tādi cilvēki. Kur tad mēs dabūjam divus vai trīs latgaliešu izcelsmes ģenerāļus? Ir šīs augstākās izglītības, bet, ņemot vērā 19. gadsimta beigu interesanto situāciju Rīgā, Liepājā, – latvietis pārgāja augstākā sabiedrības slānī pārvācojoties. Tas ir vēl viens mīts par carisko krievu, ka neļāva stāties, jo latgalietis vai katolis, nē taču. Tam vienkārši vajadzēja atbilstošu izglītības līmeni.

Tieši tāpat kā lietuviešiem, nacionālajā atmodā [latgaliešiem] lielu lomu spēlē tieši ticība. Daudziem šajā laikā vēl nav nacionālās piederības – viņi ir vienkārši katoļi. Latgalē 70-80% mācītāju bija lietuvieši pēc izcelsmes, un pārējie dalījās – Latgales latvieši un poļi. Lietuviešiem Kauņā bija garīgais seminārs, un tad viņus sūtīja uz šejieni, jo viņi arī ietilpa Mogiļevas arhibīskapa pārvaldītajā teritorijā.

Ēriks Jēkabsons

LU profesors, latviešu vēsturnieks

Pēc pārcelšanas uz Rēzekni 1907. gadā, būdams dekāns, Rancāns sāk skolu dibināšanu. Viņš nodibina draudzes skolu Rēzeknē un Greiškānu zemkopības skolu. Pēc Nikodema Rancāna iniciatīvas Rēzeknē tiek izveidota krājaizdevu sabiedrība, kooperācijas biedrība, Latgales zemkopības biedrība, kas organizē izglītojošus kursus un pirmo lauksaimniecības un etnogrāfisko izstādi Rēzeknē 1910. gadā.

Viņš bija garīdznieks, bet 30 gadus veltījis pedagoga darbam. Ir bijis Rīgas Garīgā semināra profesors, Aglonas vīriešu ģimnāzijas un Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas direktors. Lielā mērā liberālo uzskatu dēļ N. Rancāns tiek atbrīvots no abu ģimnāziju direktora amata, un Izglītības ministrija ieceļ viņu par Rēzeknes Valsts skolotāju institūta direktoru (1929–1933). Būdams praktiķis, augstu vērtējot dzīvo darbu un dzīvo cilvēku, viņš maz uzmanības velta kancelejas darbam un formālajām prasībām, dažkārt saņemot rājienus no augstākstāvošām instancēm. Strādājot skolotāju institūtā, lieto tam laikam neraksturīgas demokrātiskas un humānistiskas audzināšanas metodes. Ja nebija laika aprunāties, ar disciplīnas pārkāpēju lietojis repliku: Vot balvans! vai burlaks! Savās mācību stundās mudinājis uz radošumu, maz uzmanības veltot oficiālajai mācību programmai. Iesaista skolēnus apkārtējās vides sakārtošanā, skolas saimniecībā un folkloras vākšanā.

Neskatoties uz augstajiem garīgajiem amatiem (dekāns), tituliem (monsinjors) un laicīgajiem amatiem (mācību iestāžu direktors), cilvēks ar labu humora izjūtu. Leonards Latkovskis atceras: Vīnu cytu reizi ībraucis Izgleiteibas ministrs Aglyunā  uz revīziju, (..) tys gadejīs ap pušdīņu laiku, kod bazneicā zvona uz „Kunga enģeļs pasludynōja...”. Augstais cīmeņs, dzērdādams bazneicas zvonus, vaicōjis, kaidā sakarā zvona, un directors [t.i. Nikodems Rancāns] jam tyuleņ paskaidrōjis: ”Tys jums par gūdu, ministra kungs.” Ministrs nūjēmis capuri un klanejīs dziļā pateiceibā par taidu pagūdynōjumu. 

Nikodemam Rancānam bija arī rakstnieka talants. Visdažādākā satura darbu autors: grāmatas un raksti lauksaimniecības un kooperācijas veicināšanai; reliģiska satura grāmatas;  laicīga satura grāmatas; mācību grāmatas; tulkojumi; stāsti, feļetoni periodiskajos izdevumos, Latgales zemnieka kalendāros. Stāstu sižeti ņemti no tautas dzīves; tie ir īsi; tajos dominē vienkāršība un skaidrība.

Latvijas parlamentārisma periodā Rancāns nepieder ne pie vienas no latgaliešu politiskajām partijām un grupējumiem. Lai gan kā garīdzniekam viņam vismaz formāli bija jāatbalsta Latgales Kristīgo Zemnieku savienība.

Laikabiedru atmiņās palicis ar savu mīļoto izteicienu un pamudinājumu citiem: Raunit, puiši, raunit!

Vladislavs Malahovskis

RTA asociētais profesors Dr. hist.

Ja mēs tā paskatāmies – no kurienes mums parādās visi tā laika lielie Latgales darbinieki? Sakstagalā Trasuns, Kemps atnāk no Sprūževas, no Rogovkas nāk Rancāns, Makašāni – Seile – visi ir tepat Rēzeknes apriņķa cilvēki. Tad parādās varakļānieši, bet Skrindas nāk no Dienvidlatgales, no Līksnas. Viņi pilnīgi citā valodā runā. Ja mēs paskatāmies Antona Skrindas gramatiku, tad tur parādās tās apkaimes izloksnes. Bija moments, kad viņi ar savu autoritāti varēja pamainīt latgaliešu ortogrāfiju; ja Antons Skrinda nenomirtu un nodzīvotu līdz Otrajam pasaules karam, viņi rakstītu ortogrāfiju, un tad nebūtu tā, kā ir, ka Dienvidu Latgale tiek tajā ignorēta.

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Benedikts ir vecākais no brāļiem, kas arī nodzīvo visilgāk. Ļoti interesanta personība – aiziet mariāņos, ilgi ir mariāņu mūks. Ja mēs palasām Boleslava Zvejsalnieka grāmatu, pēc Otrā pasaules kara, kad bija ierasts, ka vecākie brāļi palīdz jaunākajiem, gandrīz kā tēva vietā, Benedikts apzinājās, ka viņš, iespējams, nedarīs to, kas viņam patīk, bet vilks gan materiāli, gan citādi jaunākos brāļus, tāpēc ir tā, ka spilgtākais no brāļiem ir Kazimirs, bet tā nebūtu, ja Benedikts nebūtu viņam palīdzējis.

Pēc Otrā pasaules kara kļūst par Viļānu klostera vadītāju, un te ir viens gandrīz mitoloģisks stāsts – nezin kāpēc skaitījās tā, ka pēc Otrā pasaules kara baznīckungi taisīja tādu kā nelielu kasi – parasti zeltā. Lai kaut ko izpirktu nepieciešamības gadījumā. Un šo uzkrājumu it kā esot uzticējuši Benediktam Skrindam, kurš to glabājis klosterī. Un tad pēc Otrā pasaules kara visi ir mēģinājuši meklēt to milzīgo zelta pūru.

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Ar ko ir interesants Kazimirs Skrinda? Kā raksta atmiņās – ļoti simpātiska rakstura cilvēks. Pirmās latgaliešu avīzes izdod Kemps, tad izdod Nikodems Rancāns, tad izdod Trasuns, un tās visas iet īsu brīdi un apstājas, bet, kad iznāk "Drywa" 1908. gadā, tā turpina iznākt 10 gadus. Kāpēc? Trasuns, Kemps, Rancāns bija ambiciozi, kašķīgi cilvēki, ar kuriem bija grūti sastrādāties. Viņi bijuši tāda autoritāra vadības stila piekritēji, un atnāk brīdis, kad ar tevi neviens vairs tā īsti negrib strādāt. Kā raksta par Skrindu – kad viņš dzīvojis 11. rotā, pie viņa esot nākuši vienkārši parunāties, viņš pievilcis cilvēkus, tādēļ bijis spējīgs strādāt ar dažādiem cilvēkiem. Otra ir tāda lieta, ka, kad viņš vēl mācījās semināros un akadēmijās, Moģiļevas arhibīskapam vajadzējis pavadītāju vizītēs – un viņš neņēma ne Trasunu, ne Rancānu, bet ņēma Skrindu. Skrinda 1987. gadā brauca viņam blakus vizītēs pa Latgali, pa Sibīriju – tā viņš ieguva atpazīstamību tautā. Mums jau tagad liekas, ka Trasuns bija galvenā personība, bet Skrinda vienā brīdī ir bijusi lielāka slavenība un personība, pie kura visi gāja un prasīja padomu. Bet viņam bija arī otra galējība – iztapšana cilvēkiem. Skatoties pēc viņa brāļa atmiņām, viņš katrā cilvēkā mēģināja atrast to labāko, iet uz kompromisiem, bet no otras puses viņš bija cilvēks, kas turējās pie principa – melot nevajag, bet var dažreiz paklusēt.

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Ja Antons Skrinda būtu ilgāk nodzīvojis, Pīteram Strodam to ortogrāfiju nebūtu uzticējuši rakstīt, jo tas, ko jauc Stroda aizstāvji, ir – profesora Stroda ortogrāfija – bet, kad viņš taisīja to ortogrāfiju, viņš nebija nekāds profesors, un "phil." neapzīmē filoloģiju, bet gan filozofiju, un viņš ir bijis filozofijas profesors. Trasunam bija savi mēģinājumi, Kempam, Staņislavam Kambalam, arī Seilei, bet, ja būtu nodzīvojis Antons Skrinda un turpinājis to lietu, tad, es domāju, visas tiesības uz ortogrāfijas veidošanu piederētu viņam. Jo viņš taisīja apspriedes, izdeva grāmatas. Bet, protams, grūti spriest.

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Runājot par Valēriju Seili, kādas ir manas interesantās pārdomas – pirmais, par Valēriju Sieli kā par cilvēku. Viņa piedzima 1891. gadā, Makašānu pagastā, bet jau tad viņa aizbrauca dzīvot uz Pēterpili. Viņa visu mūžu ir dzīvojusi lielpilsētās, un, lai gan viņas darbība ir saistīta ar izglītošanas darbu, neviens nepiemin, ka īstu dzerauņu viņa nekad tā īsti nav redzējusi. Aizbrauca viņa tāpēc, ka tēvs devās strādās uz fabriku, pārvācās ar visu ģimeni. Un tas, ko es gribu pateikt, ir, ka Valērija Seile ir pirmā latgaliešu urbāniste, jo viņa dzīvo lielpilsētās – vai Sanktpēterburgā, Rēzeknē, Daugavpilī. Un tad, kad viņai pēc Pirmā pasaules kara bija problēmas, viņa arī nepārvācās uz čuhni vai dzerauni, bet pārvācās uz Rīgu. Un pēc tā visa spriežot, pēc viņas dzīvesveida, pēc atmiņām, var secināt, ka viņa bija īsta pilsētniece – to var redzēt, pirmkārt, pēc apģērba. Viņas izklaides ir braukt slēpot uz tramplīnu, piemēram, nevis strādāt mazdārziņā. 

Viņa laikam ir arī pirmā stilīgā sieviete Latgalē. Es Seili nekad neredzu Latgales zemnieku tērpā, arī Ulmaņa laikā viņa nestaigā taututērpā un ar prievītēm. Tā ir pirmā sieviete, kurai nav tikai Latgales lokālais skatījums, bet daudz plašāks un internacionālāks.

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Viņa bija milzīga darbaholiķe, kam ir liela pacietība. Viņa ir tas cilvēks, kas var ilgi darīt smalkus, garlaicīgus rutīnas darbus. Trasuns un Kemps bija impulsīvi cilvēki – uzraksta dzejoli, un viss. Viņa varēja meklēt, pārbaudīt, klasificēt un kārtot. Ļoti interesants piemērs par Seiles spēku ir Latgales kongress – te saiet divas personības kopā – Seile un Trasuns. Visi zina, ka Francis Trasuns ir līderis, kas vada kongresu, bet jautājums – kas notiek otrajā dienā pēc kongresa? Ir izveidota Latgales pagaidu zemes padome, ir izveidota vesela grupa, bet Trasuns vienkārši pazūd un atstāj visu smago darbu uz trauslajiem Seiles pleciem. Sanāk – puiši sataisa kongresu, bet tālāk visu darbu dara šī smalkā sieviete.

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Parasti saka, ka viņa bija skolotāja Rēzeknes skolotāju institūtā, bet neviens neakcentē, ka viņa ir bijusi no latgaliešiem visaugstākajā amatā nacistu pārvaldē. 1941. gadā viņu ieceļ par tautas palīdzības Latgales apgabala priekšnieci. Kas ir tautas palīdzība? Fašistiskajā Vācijā bija tāda milzīga organizācija, kas vāca cimdus, drēbes un cita veida palīdzību visai frontei. Un Valērijai Seilei bija vesels kantoris  Atbrīvošanas alejā [Rēzeknē], un viņa ieņem to amatu līdz 1944. gadam. Viņai katrā apriņķī ir savi pārstāvji, koordinatori katrā pagastā, tajā organizācijā kopā ir ap 100 000 cilvēku pa visu Latviju. Viņai ir liels budžets, viņa var piedalīties pasākumos. Viņa nodarbojas ar teātra izrādēm, zinātnisko darbību, viņa ir lielākais latgalietis nacistiskās Vācijas laikā. Es vispār pats par Seili uzzināju astoņdesmitajos gados no kaimiņienes, kas mums nesa pienu. Viņai vīrs bija 15 gadus nosēdējis šahtās, viņš bija tās tautas palīdzības padomes sekretārs pagastā, par to viņu uz 15 gadiem izsūtīja. Un kā tas varēja būt, ka par sīku vienību izsūtīja, bet Seilei nekas nenotika? Viņa aizbrauc uz Rīgu, viņai piešķir pensiju un viņa strādā Rīgas 2. ģimnāzijā par skolotāju.

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Viņu var saukt arī par pirmo latgaliešu feministi. Kādā ziņā? Lai gan tagad būt par vecmeitu ir stilīgi un forši, tajā laikā tas īsti nebija tas labākais. Ir nostāsts, ka Valērijai Seilei esot bijušas ļoti labas attiecības ar Kārli Ulmani. Es domāju, ka nekas tur īsti nebija, bet viņiem bija daudz kopīga – paņemsim Kārli Ulmani – vecpuisis, kurš ziedojas valstij, Valērija Seile – darbaholiķe ar līdzīgiem mērķiem – es domāju, ka viņi viens otru uztvēra kā "sava tipa cilvēkus".

Valentīns Lukaševičs

latviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks