Reirs par dīkstāves pabalstiem: Kāpēc jāmaksā vairāk, nekā cilvēks ir pelnījis? (29)

Vai pabalstu vidējā summa vēl arvien ir mazāka par minimālo algu?

Tā ir mazāka par minimālo algu. Godīgi sakot, sākotnēji tas bija pārsteigums. Kā ziņo arī pasaules mediji, visvairāk no krīzes atkopšanās periodā cietīs nabadzīgākās valstis. Tāpat arī šī darba krīze vairāk skāra tās darba vietas, kur ir nepieciešams mazāk kvalificēts darbaspēks. Līdz ar to arī atalgojums ir mazāks. Bet lielākā diskusija bija par to, ka valdība ir iezīmējusi 100 miljonus eiro [dīkstāves pabalstiem], bet reāli piešķirtā nauda patlaban ir tikai nedaudz virs 10 miljoniem eiro, nu jau laikam 12 miljoni. Bet es skatos savādāk.

Valdības dokumentos, ko piedāvāja Ekonomikas ministrija, bija prognoze, ka šim pabalstam pieteiksies 93 tūkstoši cilvēku, bet reāli pieteicās tikai ap 30 tūkstošiem.

Tā ir laba ziņa no tāda viedokļa, ka uzņēmēji cīnās par saviem darbiniekiem.

Bet vai nebūtu loģiski šajā situācijā tiem, kas ir pieteikušies, to pabalstu izmaksāt lielāku, lai varētu izdzīvot?

Valdība pieņēma lēmumu, ka pabalsts ir 70 % apmērā no atalgojuma. Tas nozīmē, ka reāli...

Bet, ja finanses atļauj maksāt vairāk, kāpēc lai to nedarītu?

Tāpēc, ka cilvēki, kas ir maksājuši nodokļus, tātad 600 tūkstoši darbinieku, kas strādā vispārējā nodokļu režīmā, un 5 tūkstoši uzņēmumu, kuri maksā ap 80 līdz 90 % no visiem nodokļiem, vēro visu, kas notiek.

Ja valsts, piemēram, pieņem lēmumu maksāt šos pabalstus, izejot no atalgojuma, kāds būtu pamatojums maksāt vairāk, nekā cilvēks ir pelnījis? Kāds būtu pamatojums to darīt?

Mēs esam noteikuši šo [pabalsta] minimālo summu, kas bija visos normatīvajos aktos 130 eiro, bet mēs to esam pacēluši līdz 180 eiro. Taču arī šī summa izraisa to uzņēmēju pretenzijas, kas maksā visus nodokļus. Līdz ar to mums ir jāatrod kompromisa variants, lai tās divas trešdaļas vispārējā nodokļu režīmā strādājošo tomēr nezaudētu motivāciju maksāt nodokļus turpmāk. Tas ir jautājums par to, kā mēs no šīs krīzes iziesim.

Respektīvi, ja maksātu vairāk, tad tas būtu vienkārši netaisnīgi?

Nu kāds tam būtu pamatojums? Tad katrs cilvēks, kas maksā nodokļus, jautātu: kāpēc jūs vairāk maksājat tam, kurš nav maksājis nodokļus?

Iepriekš jūs teicāt, ka šogad prognozēts IKP kritums par 7%, 2021. gadā IKP 1% pieaugums, 2022. gadā - 3,5 % pieaugums, bet 2023. gadā mēs varētu sasniegt 2019. gada līmeni. Ar ko ir pamatotas prognozes par pieaugumu?

Pamatā ir daudzu starptautisko, valsts un neatkarīgo institūciju vērtējumi par iespējām un pieņēmumi par to, kā attīstīsies bizness. Šie pieņēmumi ir balstīti uz to, ka šī ir īstermiņa krīze, līdz gada beigām. Un tālāk ir attīstības scenārijs. Ja rudenī, kā prognozē daudzi infektologi, notiks otrais [Covid-19 saslimšanas] vilnis Eiropā vai pasaulē, tad viennozīmīgi šīs prognozes tiks pārskatītas. Arī šogad laika posmā no 1. janvāra līdz aprīlim starptautiskās prognozes ir pārskatītas četras reizes. Tās visu laiku tiek koriģētas. Šī prognoze – 7 % - ir saistīta ar nākamā gada budžeta veidošanas procesu. Lai mēs izveidotu nākamā gada budžetu, mums kaut kādā punktā ir jānofiksē šis skaitlis.

Latvijas stabilitātes programmā teikts, ka šogad valdības parāds pieaugs līdz 51,7 % no iekšzemes kopprodukta. Vienlaikus jūs teicāt, ka valsts budžeta samazināšana netiek plānota. Kā pie šāda parāda var iztikt bez taupības pasākumiem?

Šī krīze ļoti atšķiras no 2008. gada krīzes. Toreiz krīzes pamatā bija strukturālas problēmas: gan valsts pārvaldē, gan pašvaldību pārvaldē, gan biznesā, gan finanšu sistēmā. Bet pašreizējā krīze ir veidojusies tādēļ, ka ir krities pieprasījums vīrusa dēļ. Un, noņemot šo destabilizējošo faktoru, ir prognozes, ka ekonomika atjaunosies. Dažas pašvaldības apturēja finansējumu nevalstiskajam sektoram. Tas savukārt pavelk aiz sevis ļoti daudzas konsekvences, samazinot vispār kopējo finanšu pieejamību valstī. Jebkurš šāds samazinājums.

Līdz ar to prātīgāk šajā krīzē ir finansēt [valsts] budžeta iztrūkumu ar aizņemšanos un aizņemtu naudu.

Un mums ir šādas iespējas, jo esam samērā atbildīgi izturējušies pret budžetu visu šo pēckrīzes laiku. Un mums ir iespēja. Daudzām valstīm tādas nav. Mūsu valsts parāds no pieļautajiem sešdesmit procentiem no IKP ir 37 procenti, līdz ar to šie 50 procenti ir labs un pareizs risinājums. Prātīgāk un pareizāk būtu turpināt finansēt visas tās programmas uz aizņemšanās rēķina, pieaudzējot valsts parādu līdz 50 procentiem. Bet darot to ļoti apdomīgi. Mēs esam pēc premjerministra otrās rezolūcijas jau divreiz veikuši valsts budžeta pārskatu. Piemēram, martā, aprīlī ir samazināti visi komandējumu izdevumi. Šī nauda nav nolikta kaut kur, kur to pēc tam var iztērēt, vai augustā, septembrī divreiz vairāk braukt komandējumos. Nē. Šī nauda tika novirzīta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem un tika piešķirta veselības aprūpes nepieciešamajiem tēriņiem. Tāpat mēs gatavojam tagad nākamo šādu samazinājuma piedāvājumu, kur jau būs iekļauti komandējuma izdevumi par maiju. Turklāt arī degvielas cenas ir nozīmīgi kritušas. Līdz ar to valsts pārvaldē ietaupītie līdzekļi tiks novirzīti budžeta programmā “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” un tālāk finansēti jau veselības aprūpei nepieciešamie izdevumi.

Par līdzekļu taupīšanu valsts pārvaldē. Kāpēc tad tiek maksātas piemaksas ierēdņiem krīzes laikā?

Es nevaru pateikt par visiem ierēdņiem, bet mēs tieši mēnesi veidojām šo Covid-19 piemaksu sistēmu un tieši ar tādu mērķi, lai šo piemaksu saņemtu tikai tie cilvēki, kuri tieši strādā ar Covid-19 pacientiem. Un, piešķirot piemaksas, valdības pieņemtie lēmumi attiecas uz mediķiem un arī uz iekšlietu sistēmā strādājošajiem.

Bet piemaksas saņem arī, piemēram, Valsts valodas centra ierēdņi.

Finanšu ministrija par šādu lietu nav informēta. Un mums arī nav atbildības šajā lietā. Es jums varu pateikt to, ka Finanšu ministrijas pārstāvji nav saņēmuši piemaksas par papildu darbu.

Ziemeļu investīciju banka (ZIB) un Latvijas Republika ir parakstījuši aizdevuma līgumu uz 10 gadiem par 500 miljoniem eiro. Cik mēs beigu beigās par to samaksāsim?

Varētu teikt, ka šis darījums valstij ir bez maksas.

Kā tas ir iespējams? Tā ir kredītlīnija. Mēs gribam ieviest ļoti daudzās jomās finanšu instrumentus, nevis dāvināt naudu. Valsts, izstrādājot kādu projektu, veido finanšu instrumentu un tad noslēdz līgumu ar ZIB. ZIB finansē šo projektu, un projekta autori 10 gadu laikā atmaksā šo naudu kā kredītu. Praktiski tas nav dāvinājums, tas ir kredīts. Ir jau pirmais piemērs. Valdība pieņēma lēmumu palielināt aizņemšanās limitu pašvaldībām līdz 150 miljoniem eiro. Un šeit tiks noslēgta kredītlīnija ar ZIB. ZIB finansēs šos projektus, un pašvaldības tad 10 gadu laikā atdos šo kredītu. Līdz ar to valstij tas neizmaksās neko. Tāpēc mums ir ne tikai ZIB instrumenti, bet arī Eiropas investīciju bankā mums ir līgums par 400-500 miljoniem eiro, kur ir iespēja šādā veidā aizņemties. Šādi instrumenti tiks iepludināti arī “Altum”, kur tiks izstrādāti projekti, un uzņēmējiem būs iespējas aizņemties, lai finansētu savu darbību. Bet šī visa nauda ir jāatdod pēc tam kā parasts kredīts.

Vēl viena svarīga tēma ir tūrisma nozare. Kas, jūsuprāt, ir jādara, lai tā atkoptos?

Pie šā jautājuma strādā Ekonomikas ministrija. Bet Finanšu ministrija ir veikusi bezprecedenta līdzekļu konsolidāciju, un mums ir nodrošināti līdzekļi apmēram 13 līdz 15 % apmērā no IKP palīdzības sniegšanai. Un arī viena no šīm nozarēm būs starptautiskais tūrisms. Bet es domāju, ka ir jāattīsta vietējais tūrisms.

Kā šobrīd parāda krīze, cilvēki ir noguruši no atrašanās ļoti šaurās telpās, un viņiem ir nepieciešams izbraukt. Mēs redzam, ka ir skaistas dienas un sastrēgumi Rīgas maģistrālajās ielās ir kā pirmskrīzes laikā. Līdz ar to cilvēki grib [doties] vairāk pie dabas. Un šīs iespējas būtu jāizmanto lauku tūrismam.

Man ir daudzi paziņas, kas ir jau saplānojuši vasarā izmantot Latvijas lauku tūrisma iespējas. Un arī vienošanās ar Baltijas valstu valdībām, ka mēs kopēji atveram šo mūsu tirgu. Arī tur ir pieminētas Baltijas tūrisma iespējas. Piemēram, mēs zinām, ka Latvijas cilvēki ļoti daudz brauc uz Tartu, Palangu. Lietuvieši brauc uz Jūrmalu, uz Kurzemes piekrasti. Tā ka šī kustība tiks atjaunota. Palīdzība tiks sniegta arī finansiāli. Ar premjera rīkojumu izveidotā grupā uzņēmējdarbības un strādājošo atbalstam jau ir izskatījusi tūrisma atbalsta paketi.

Pirmkārt, mēs atmaksāsim līdzekļus tūrisma firmām, kas veica repatriācijas reisus.

Otrkārt, varētu tikt ieviesti vaučeri, proti, cilvēkiem, kuri bija pasūtījuši, bet neizmantojuši ceļojumu, pusotra gada laikā būtu iespēja pasūtīt jaunus ceļojumus [par jau samaksāto naudu]. Jo šis slogs, kas ir uz kompānijām, ja viņām nāksies atmaksāt šos līdzekļus [klientiem], praktiski var novest pie bankrota.

Kas notiek ar jaunām nodokļu politikas pamatnostādnēm?

Mēs esam izsūtījuši mūsu redzējumu sadarbības partneriem un skatīsimies. Tādā pilnā apjomā mēs šo nevarēsim iedarbināt. Bet nu tie jautājumi, kas ir acīmredzami un sasāpējušies... Piemēram, tie paši dīkstāves pabalsti atspoguļo reālo situāciju, kas ir nekvalificēta darbaspēka galā, proti, ka tur nav šī sociālā nodrošinājuma. Līdz ar to mums ir jāskatās, lai katra darba vieta, kas tiek radīta Latvijā, būtu ar vismaz minimālo sociālo nodrošinājumu. Tas ir tas ceļš, kas mums ir jāiet. Un viennozīmīgi mums ir jādomā par to, kā mēs finansēsim veselības aprūpi. Tā ir rūpe numur viens Finanšu ministrijā: kā, nemainot nozīmīgi nodokļu sistēmu, mēs varam atrast papildlīdzekļus veselības aprūpes sistēmas finansēšanai. Tā ir ļoti liela prioritāte.

Vai nākamgad tiks celti nodokļi reformas dēļ?

Tādu plānu attiecībā uz vispārējiem nodokļiem nav, bet ir ilgtermiņa plāni, kas saistīti ar akcīzes precēm, piemēram, tabaku un alkoholu. Tur ir izstrādāti šie ilgtermiņa plāni, kurus, es domāju, mēs nebremzēsim.

Paldies!