"Dīws, svietej Latveju" (4)

1917. gada 2. marta līdz 1917. gada 25. oktobrim Kerenska valdības laikā Krievijā valdīja apjukums – tika paziņots, ka valsts nu kļūs demokrātiska, un ļoti daudzas grupas un kopienas Krievijas impērijā izmantoja šo juku laiku, lai kaut ko mainītu. Francis Trasuns, kam jau bija liela pieredze darbā politiskajās aprindās, jau zināja, kādi bija noteikumi, lai būtu iespējams sasaukt kongresu. Ja tā paskatās uz tām idejām, ko mēģināja izbīdīt tajā laikā, tad tādu bija simtiem un tūkstošiem. Kas realizējās līdz galam – tās bija atsevišķas vienības. Par Latgales kongresu var runāt tā, ka Krievijas vidē tas bija piemērs tam, kā viena grupa, teritoriāli ļoti maza grupa, spēj mobilizēties, kaut ko mainīt un panākt rezultātu.

Inese RunceLU FSI vadošā pētniece

Tas, kas notiek šajā 1917. gadā no tā sauktās februāra revolūcijas līdz boļševiku apvērsumam rudenī, tas ir pilnīga haosa laiks bijušajā Krievijas impērijā – no vienas puses pagaidu valdības, no otras puses – kreisās partijas, kas nevar savā starpā vienoties, kurš tālāk valdīs, un to izmanto milzīgs daudzums grupu. Un tas, kas vienmēr ir bijis efektīvs, neatkarīgi no tā, kā tas beigsies, ir etniskais faktors. Respektīvi visu tautu etniskā apziņa ir tik augsta, ka viņi ir gatavi savam valstiskumam, vismaz morāli, ieskaitot baltkrievus, kas etniskās pašapziņas līmenī atrodas daudz zemāk, nekā Latgales latvieši.

Ēriks JēkabsonsLU profesors, latviešu vēsturnieks

1917. gadā tas pirmais kongress un visi tā lēmumi ir par tālāko rīcību Krievijas ietvaros, un neviens par neatkarīgu Latviju tajā kongresā vēl nerunā. Visa tā spriešana ir ļoti vienkārša – pēc februāra revolūcijas Krievijā sākās demokrātijas plūdi. Visi rīkoja sapulces, pieņēma manifestus, deklarācijas un tā tālāk. Un tādu sapulci, kāda bija Rēzeknē, organizēja arī krievi, poļi, namsaimnieki, karavīri – kā atmodas gados. Tāpēc tā doma bija ļoti vienkārša – sakārtot guberņu robežas. Kā sanāk, uz 1917. gadu Daugavas tajā pusē [Kurzemē un Zemgalē] jau bija vācieši, Kurzemes praktiski nebija, par Kurzemi sprieda, kaut kādi pāris delegāti bija, bet principā Daugava bija frontes līnija, kur vienā pusē bija krievi, otrā – vācieši. Liela problēma bija tajā, ka Vidzemes guberņa bija pa pusei Igaunijā, pa pusei Latvijā, un Vitebskas guberņa bija pa pusei Latgalē un pa pusei Baltkrievijā, un jau1916. gadā izsprieda, ka vajadzētu šīs guberņu robežas Krievijas iekšienē sakārtot atbilstoši tautu robežām – igauņi lai iet pie igauņiem, latvieši – pie latviešiem. Vienkāršāk to var salīdzināt ar tagadējo administratīvi teritoriālo reformu – kur tagad būs Varakļāni? Apmēram tas pats. Principā visa tā kongresa ņemšanās bija tā laika administratīvi teritoriālā reforma. Tātad – visi latvieši gribēja apvienoties vienā teritoriālā apgabalā UN cerēja uz lielākām pašpārvaldes tiesībām. Kāpēc? Viņi uzskatīja, ka latvieši, kas iestājās krievu armijās un lēja asinis par Krieviju, ir pelnījuši tiesības, kādas cara laikā bija Somijai.

Cara laikā Somijai bija sava muita, sava nauda, sava vietējā pašpārvalde. Krievijas impērijā vispār katrai guberņai bija savi noteikumi, un latvieši gribēja panākt savā jaunajā veidojumā tikpat plašas tiesības, kā Somijai.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā tika gāzta cara valdība un izveidojās divvaldība – viena no tām bija Pagaidu valdība. Baltijas guberņām tas bija sava veida mājiens, ka Krievija varētu iet arī demokrātisku attīstības ceļu. Sāka dibināties Zemes padomes Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, nu un pienāca brīdis, kad arī latgaliešu inteliģence saprata, ka šis moments ir jāizmanto, sasaucot Latgales kongresu. Tajā piedalās 350 dalībnieki, 232 ir ar balss tiesībām. Bez balss tiesībām bija uzaicinātie pārstāvji no Baltijas guberņu latviešiem piemēram, Zigfrīds Anna Meirovics un atsevišķi minoritāšu pārstāvji. Un rezultātā, kā mēs zinām, 39 deputāti Franča Kempa vadībā otrajā dienā atstāja zāli, par rezolūciju nobalsoja palikušie 182 deputāti.

Kongresa rezolūcijā tika prasīta autonomija valodas, ticības, skolu un zemes jautājumos. Kā izrādījās vēlāk, kopumā problēma bija tāda, ka tā saucamā nacionālā atmoda Latgalē notika dažus gadu desmitus vēlāk, nekā pārējā Latvijā. Latgalieši vēl atradās nacionālā romantisma apziņas stadijā. Latgalē lielā mērā valdīja pārliecība, ka pārējo novadu brāļi latvieši ir pieredzējušāki, bagātāki, ka viņi atbalstīs visus latgaliešu centienus, attīstīs Latgali, kamēr tautas brāļi šo nacionālā romantisma fāzi jau bija pārdzīvojuši līdz ar jaunlatviešu kustību un uz Latgali lūkojās pragmatiskāk – Latgales lini, meži, citi resursi, darbaspēks.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Visi zina, ka Francis Trasuns ir līderis, kas vada kongresu, bet jautājums – kas notiek otrajā dienā pēc kongresa? Ir izveidota Latgales pagaidu zemes padome, ir izveidota vesela grupa, bet Trasuns vienkārši pazūd, un atstāj visu smago darbu uz trauslajiem Seiles pleciem. Un sanāk humors – ja mēs paņemam Trasuna dzīvi, ir jautājums, ko viņš dara no 1917. gada aprīļa līdz 1919. gada beigām? Iedomājieties – Francis Trasuns ir uzvarējis kongresā, ir panākta apvienošanās, ir iedots mandāts, visas kārtis ir rokās, būtu šis gājiens jāattīsta, bet Trasuns pazūd. Seile raksta savās atmiņās, ka viņš vienkārši pazūd, distancējas. Un kas ir Seile? Latgales pagaidu zemes padomes sekretāre. Te ir tā – Trasuns ir sludinātājs, ideju ģenerators, bet Trasuns nav spējīgs uz darbiem, ko dara Seile – taisa mandātus, kārto papīrus, raksta vēstules – ne jau Trasuns to dara. Trasuns var sarakstīt dzejoli, ģenerēt ideju, būt spilgta personība, bet viņš nav melnā darba darītājs. Un tad viņš parādās ap 20. gada janvāri, kad brauc jau ar Ulmani vizītēs. Sanāk – puiši sataisa kongresu, bet tālāk visu darbu dara šī smalkā sieviete.

Un bija tā, ka Trasuns gribēja, lai latgalieši apvienojas tajā vienā vienībā ar pārējiem novadiem Krievijas sastāvā, bet Kempa doma un pozīcija laikam bija tāda, ka vismaz sākumā mēs esam atšķirīgi, ka Latgale paliek kā atsevišķa autonoma vienība, lai gan tas neizslēdza iespēju nākotnē apvienoties ar pārējiem mūsdienu Latvijas novadiem. Kemps uzskatīja: kāda starpība, viena vai divas guberņas? Tāpat mēs visi esam Krievijas valstī, nav nekādas fundamentālas atšķirības.

Kongress pieņēma rezolūciju, aizsūtīja delegāciju pie iekšlietu ministrijas pārstāvja, ka viņi vienkārši grib Latgales tos trīs apriņķus atdalīt no Vitebskas guberņas, bet Pēterburgā atbildīgie to noklausījās un ignorēja. Ne jau neatļāva, bet atrunājās ar dažādām problēmām un vilcinājās, ko pamatoja arī ar to, ka tā ir josla pie frontes, tad kad beigsies karš, tad varēšot.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Kas ir visapbrīnojamākais, kā šī kongresa ideja līdz pat viszemākajiem slāņiem tika nobīdīta. (..) Arī sociāldemokrāti/boļševiki bija par Latvijas kā etniski nedalāmas vienības izveidi. Scenārijs bija vienkāršs – ka tā [Latgale] varēja palikt daļa no Vitebskas guberņas, un, ņemot vērā to, kas notika tālāk ar Baltkrievijas teritoriju, es domāju, tur būtu visai līdzīgi scenāriji.

Inese RunceLU FSI vadošā pētniece

Otrajā kongresā piedalījies arī tautā maz zināmais Aloizs Bojārs. Tajā laikā, visiem šķiet, ka latgalieši bija tikai Pēterburgā, bet īstenībā viņu bija daudz arī Maskavā, un Aloizs Bojārs bija cienījams vīrs, karavīrs, kas lielā mērā vadīja Maskavas latgaliešu diasporu un arī piedalījās kongresos ar mandātu no Maskavas. Tieši viņš bija tas, kas otrā kongresa rezolūciju iesniedza jau Ļeņina valdībai, un 1917. gada decembrī tā pieņēma lēmumu, ka nav nekādu problēmu, ja jūs gribat, tad atdalām to Latgali no Vitebskas guberņas, un tas arī notika. Bet 1918. gada februārī jau visu Latviju ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks, un tur jau bija citas idejas un citi plāni.. tas ir vesels stāsts, kā tas veidojās un kā tas varēja būt, bet principā tā ir nejaušu notikumu sakritība.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Garīdzniecība Latgalē absolūtais vairākums bija poļu un lietuviešu izcelsmes, un viņiem bija liela ietekme – šie nacionāli noskaņotie bija teju uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi – Trasuns, Skrinda, Rancāns… un nu viens scenārijs varēja būt, ka latgalieši varēja lūkoties katoliskās Polijas vai Lietuvas virzienā.

Kempa uzskati kongresā pilnība nav īsti skaidri, cik var noprast, tad Latgale izdalās no Vitebskas guberņas, latgalieši sakārto “savas lietas” un tikai tad lemj par apvienošanos ar pārējo Latviju.

1917. gadā arī Latvijā, ne vien Latgalē, līdz boļševiku apvērsumam, pastāvēja arī variants palikt Krievijas sastāvā – demokrātiska Latvija demokrātiskā Krievijā. Pēc tā sauktās Oktobra revolūcijas uzskati mainījās.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.