130 ieslodzītie 50 gultās. Pandēmijas laiks Centrālamerikas cietumā (1)

Jerbins Estrada stāsta, ka dienas tumšās stundas esot visgrūtāk izturamas, jo tad ieslodzītajiem jādodas prom no nelielā pagalmiņa un kā sardīnēm bundžā jāiekārtojas pārpildītajās kamerās.

"Tad pa īstam sākas elle," saka 25 gadus vecais jaunietis. Viņš izcietis četrus no sešiem gadiem, ko viņam piesprieda par marihuānas glabāšanu.

Pie cietuma ieejas ir tāfele, kurā ik dienas tiek atjaunots ieslodzīto skaits. "Cietuma kapacitāte - 70 ieslodzītie." Taču reālais ieslodzīto skaits todien ir 454.

Esperansas cietuma direktors Hosē Lopess Serato stāsta, ka tur valda visas tās pašas problēmas, kas citos Latīņamerikas cietumos: bargi sodi par viegliem noziegumiem, paviršas izmeklēšanas un tas, ka daudzi ieslodzītie tiek turēti ieslodzījumā par spīti tam, ka apsūdzība nav izvirzīta. Dažreiz šādi ieslodzītie cietumā nīkst gadiem ilgi.

Vienīgais atvieglojums ir ciemiņu dienas, kad viesos ierodas ieslodzīto bērni, sievas un citi tuvinieki. Virtuvē top ēdieni, pagalmā var dzenāt bumbu, cietumā tiek noturēti dievkalpojumi. Taču, kad Covid-19 sasniedza Hondurasu, vizītes tika aizliegtas. Cietumā ir trīs telefoni, taču zvani tik dārgi, ka vairums tos nespēj atļauties. Ieslodzītie būtībā ir pilnīgi nošķirti no ārpasaules.

Cietuma darbinieki raizējas ne tikai par to, cik pārpildīta ir ieslodzījuma vieta, bet arī par Covid-19 ietekmi uz cietumnieku psihisko veselību. "Vizīšu neesamība ir sliktākais, kas var notikt. Tās viņiem vajadzīgas vairāk par visu, jo dod cerību," norāda Esperansas psihologs Hasinto Ernandess. "Esmu nobažījies par vardarbības izcelšanos, izplatoties vīrusam un pieaugot trauksmes sajūtai. Agresijas jau ir ļoti daudz; viņiem tik tikko pietiek vietas ievilkt elpu."

Ernandess lēš, ka apmēram piektā daļa vīriešu cietumu pamet ar ieslodzījuma laikā iegūtu posttraumatiskā stresa sindromu.

Pagaidām Hondurasā nav fiksēti koronavīrusa uzliesmojumi cietumos. Taču, ja vīruss sāktu plosīties pārslogotajā ieslodzījuma sistēmā, sekas varētu būt briesmīgas. Hondurasas cietumi būvēti, lai uzņemtu 10 000 ieslodzīto, taču realitātē tādu ir 22 000.

Esperansas cietumā ūdens pieejams tikai pāris reizes nedēļā. Tajā ir tikai viena koplietošanas tualetes telpa. Ieslodzītie mazgājas cietuma pagalmā ar aukstu ūdeni, kas pirms tam izmantots veļas mazgāšanai. Elpceļu saslimšanas ir bieža parādība, jo daudzi nakti pārlaiž uz grīdas.

Ieslodzītie lielāko dienas daļu nodarbojas ar dažādiem rokdarbiem, cilā svarus vai spēlē kārtis. Pirms vīrusa viņi cietumā sameistarotās lietas - šūpuļtīklus, zvejas tīklus, rotaļu mašīnītes - varēja atdot radiem pārdošanai. Sapelnītā nauda ļāva nopirkt ziepes, kafiju un cigaretes. Radi arī atnesa mājās gatavotus ēdienus, lai nebūtu jāpārtiek no rīsiem un pupiņām vien.

Tie veiksminieki, kuriem ir gultasvietas - īpaši, ja tām ir aizkari -, izīrēja tās kameras biedriem ar sieviešu dzimuma viešņām.

Intibuka, kur atrodas Esperansas cietums, ir starp Hondurasas nabadzīgākajiem rajoniem. Tur ir daudz analfabētu, alkohols tiek lietots lielos daudzumos. Visbiežāk pastrādātie noziegumi ir vardarbība ģimenē, narkotiku glabāšana un slepkavības.

Vienā no ēkas spārniem atrodas sieviešu cietums. "Sajūta kā ļoti depresīvā zvērudārzā," saka 39 gadus vecā Eliana Martinesa - trīs bērnu māte, kura apgalvo, ka esot nepatiesi apsūdzēta krāpniecībā.

Kamerā, kurā izmitinātas sešas sievietes, ir četras gultas. Ieslodzītās sievietes nedēļā dienas gaismu redz trīs stundas.

Vīriešu spārnā 132 ieslodzītie guļ kamerā ar mazāk nekā 50 gultām. Jaunpienācējiem jāmeklē savs stūrītis, kur piemesties, un to nereti nākas dalīt ar prusakiem un žurkām.

Lai tiktu pie savas gultas, jāgaida vidēji trīs gadi.

"Pie tā nevar pierast, tikai samierināties," saka Estrada. "Katru dienu mosties piecos no rīta, gaidi rindā pēc ūdens un ēdiena, izdzīvo. Tas nozīmē, ka palicis par vienu dienu mazāk, līdz atkal varēsi būt ar savu ģimeni."