Kāpēc Latviju sauc par neizdevušos valsti? (352)

Lai ilustrētu valsts nekompetenci, nereti tiek izmantotas arī tā dēvētās runājošās galvas. Tā Latvijas Universitātes profesora un ekonomikas doktora Pētera Zvidriņa sniegtie komentāri par Latvijas demogrāfiskās situācijas attīstības tendencēm un iespējamo ietekmi nekavējoties tika pārspīlēti un vērsti pret Latviju. Lai gan depopulācijas problēma nav noliedzama, prokrieviskie mediji izmantoja iespēju atrast grēkāzi. Nekavējoties par vaininieku demogrāfijas problēmām tika pasludināta valsts konsekventi nacionālistiskā un tuvredzīgā politika. Šo gadījumu interesantu padarīja prokrievisko mediju izraudzītais piemērs. Medijs «svpressa» norādīja, ka PSRS laikā «Latvijā» nebija it nekādu problēmu ar demogrāfisko situāciju, taču līdz ar PSRS sabrukumu situācija sāka strauji pasliktināties. [2]

Tādējādi tiek vilktas paralēles starp PSRS laiku un stabilitāti un kārtību, kam tiek pretnostatīta neatkarīga Latvija un tās nebeidzamās problēmas, pie kā vainojami nacionālisti.

«Svpressa» arī liek noprast, ka tie, kurus nacionālisti saukā par okupantiem, valsti esot spējuši pārvaldīt daudz efektīvāk. [3]

Diskreditācija uz starptautiskās skatuves

Latvijas pozīcijas tiek aktīvi apšaubītas arī starptautiskā mērogā. Šā gada sākumā tika publicēts Pasaules ekonomikas foruma Starptautiskais konkurētspējas ziņojums par 2019. gadu (The Global Competitiveness Report 2019), kurā Latvija ierindojās 41. vietā. Par spīti Latvijas visnotaļ pieklājīgajiem rādītājiem, prokrieviskie mediji ķērās pie dezinformācijas, lai nodemonstrētu Latviju kā neizdevušos valsti. «Sputnik News» argumentēja, ka Latvijas rādītāji ir virs vidējā tikai tajās nozarēs, kurās priekšrocību ir nodrošinājis PSRS mantojums, piemēram, dzelzceļa infrastruktūra, savukārt pilnībā visās pārējās nozarēs Latvija konsekventi zaudē pozīcijas. [4] Šī vēstījuma mērķis ir auditorijai iestāstīt, ka valsts tiek ne tikai neefektīvi apsaimniekota, bet pat faktiski izsaimniekota līdz tādai pakāpei, ka kļūst par kauna traipu Eiropā.

Savukārt kontekstā ar diskusijām par nākamo ES budžetu Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu tika atainotas nevis kā sekmīgas integrācijas un attīstības paraugi, bet gan kā trūcīgas valstis, kurām ES dotācijas ir nepieciešamas kā gaiss.

[5] Papildus tam Latvijas nostāja tika faktiski interpretēta kā zemošanās, atzīstot savu nespēju pārvaldīt valsti un nodrošināt tās stabilitāti. Kā uzsver prokrieviskais portāls «Rubaltic.ru», Latvijas (tāpat kā Lietuvas un Igaunijas) pieeja diskusijām par daudzgadu budžetu ir uzsvērt savu nabadzību un pat atpalicību, kā arī aktīvi izplatīt rusofobiju, lai vismaz kaut kā attaisnotu savas valsts uzturēšanu par visas ES līdzekļiem. [6]

Latvija kā vasaļvalsts?

Pret Latviju vērsto dezinformācijas kampaņu caurvij vēstījums, ka Latvija kā valsts nav spējīga izdzīvot pašas spēkiem un tai ir vitāli nepieciešams «saimnieks».

Tas izriet no mūsdienu Krievijas vēstījuma, ka PSRS sabrukums ir traģēdija un Latvijas neatkarība ir vēstures notikumu neparedzēts blakusprodukts. Saskaņā ar prokrievisko mediju pozīciju, PSRS laikā «Latvijā» nebija nekādu būtisku izaicinājumu un tā bija spējīga veiksmīgi attīstīties. Sabrūkot PSRS, Latvija instinktīvi esot meklējusi jaunu «impēriju», kurai pievienoties, tādējādi skaidri apzinoties savu nespēju izdzīvot, kas Latviju noveda pie dalības Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) un NATO, vienkārši aizstājot vienu «saimnieku» ar citu. Vienlaikus «saimnieka» meklēšana esot savā ziņā izlutinājusi Latvijas politisko eliti. Sekošana citu instrukcijām novedusi pie kompetences trūkuma, savukārt iespēja nodrošināt savu statusu, sekojot Rietumiem, it kā veicinājusi elites distancēšanos no sabiedrības. Tā dezinformatoru redzējumā veidojas apburtais loks, elitei esot atsvešinātai no sabiedrības un neizrādot nekādu interesi par tās labklājību, jo atšķirībā no valstīm, kur rūpes par sabiedrību palīdz nodrošināt karjeru, Latvijā karjeru nodrošinot kalpošana svešām interesēm.

Galu galā tā sauktie Krievijas mediji secina, ka no tā izriet visu atjaunotās Latvijas valdību tendence klanīties Rietumiem, jo tas ir vienīgais veids, kā faktiski nekļūt par bāreņiem. Papildus tam praktiski ikviena valsts nostāja tiek izmantota, lai ilustrētu valdības absolūtu nekompetenci, kas savukārt ir novedis pie pakāpeniskas, taču stabilas situācijas pasliktināšanās valstī. Saprotams, ka pie šiem izaicinājumiem netiek aizmirsts piesaukt arī rusofobiju un izteikto nacionālismu, lai papildus pamatotu valdības tuvredzību un nekompetenci.

Dezinformatoru motivācija

Latvijas nomelnošana ir lielisks ilustratīvs piemērs mūsdienu Krievijas revanšisma tendencēm, lai izplatītu sev izdevīgu notikumu interpretāciju, kam ir noiets gan Krievijas iekšpolitikā, gan arī ārpus Krievijas robežām. Putina Krievijā PSRS sabrukums tiek interpretēts kā traģēdija, tāpēc nav pieļaujams, ka valstis, kas atguva neatkarību (vai, Krievijas skatījumā, ieguva neatkarību), PSRS sabrukuma rezultātā varētu tikt uzskatītas par ko citu kā neveiksmi un nejaušību. Nepārtraukti norādot uz it kā pastāvošo rusofobiju, nacionālismu vai pat fašisma atdzimšanu, ir iespējams veidot ārējā apdraudējuma ilūziju, sevi nostādot upura lomā. To papildina Latvijas vainošana rusofobijas izplatīšanā visā Rietumu pasaulē, tādējādi Krievijai iegūstot grēkāzi, ko vainot pie tās starptautiskās izolācijas.

Tas ļauj veidot priekšstatu, ka visa Rietumu pasaule ir sazvērējusies pret Krieviju bez pamata.

Vienlaikus tas ir visai amizanti, jo, ja tā būtu taisnība, «neizdevusies valsts» Latvija būtu panākusi, ka tās pavadā iet visas Rietumvalstis, tai skaitā ASV, kas būtu pretrunā Krievijas vēstījumam par Latvijas nekompetenci.

Taču, ņemot vērā Krievijas mediju popularitāti Latvijā, vislielākais šādas dezinformācijas noieta tirgus ir tieši vietējā Latvijas auditorija. Atainojot Latviju kā neizdevušos, nepateicīgu un nevarīgu valstiņu, kuras galvenais eksports ir rusofobija, ir iespējams diskreditēt jebkādu valdības rīcību, tādējādi graujot uzticību valstij un tās spējām. Izmantojot populistiskas devīzes un izraujot notikumus no konteksta, prokrieviskie mediji cenšas demonstrēt, ka Latvijā valda nekompetenta un savtīga politiskā elite, turklāt dzīve Rietumos, tai skaitā ES, nebūt nav tik rožaina. To papildina paralēļu vilkšana ar PSRS periodu, lai raisītu nostalģiju pēc tā laika «sakārtotības». Apvienojot šos elementus, Krievija tiecas radīt šķēlumus valsts sabiedrībā, it īpaši - plaisu starp sabiedrību un politisko eliti. Tādā veidā tiek būtiski samazināta demokrātijas efektivitāte, jo demokrātija nespēj pilnvērtīgi darboties, ja sabiedrība neuzticas valsts pārvaldei. Turklāt ar sašķeltu sabiedrību ir iespējams vieglāk manipulēt cita spēka interesēs.

Plašākā kontekstā Latvijas nomelnošana ir daļa no visu Rietumu nomelnošanas kampaņas, lai izgaismotu to it kā  daudzās nepilnības.

Šobrīd to spilgti parāda Krievijas dezinformācijas aktivitātes COVID-19 kontekstā, norādot gan uz Rietumvalstu, gan uz ES un NATO nespēju efektīvi kontrolēt situāciju. Attiecīgi to ik uz soļa pavada vēstījums, ka šādā situācijā palīdzēt ir spējīgas vien lielās valstis, tai skaitā Krievija, tādējādi akcentējot Krievijas labos nodomus. Vienlaikus tas atkal atgriežas pie Krievijas iekšpolitikas, proti, stāstot par Rietumvalstu trūkumiem un neizlēmību, Putina režīms tiecas attaisnot nedemokrātisko valsts iekārtu kā labāku salīdzinājumā ar Rietumvalstu liberālajām demokrātijām.