Daži apbrīnojami astronomiskie atklājumi, kurus paveica senie grieķi (25)

Hērodots apgalvoja, ka Āfriku pilnībā ieskauj jūra. Kā viņš to zināja? Savā darbā viņš atstāsta stāstu par feniķiešu jūrniekiem, kurus Ēģiptes valdnieks Neko II ap 600. gadu pirms mūsu ēras nosūtīja pulksteņrādītāja virzienā apkuģot apkārt Āfrikai, sākot no Sarkanās jūras. Ja patiess, šis stāsts vēsta ne vien par senāko zināmo Āfrikas apkuģošanu, bet arī sniedz ieskatu antīkās pasaules zināšanās par astronomiju. 

Jūrniekiem šis ceļojums aizņēma vairākus gadus. Nonākot līdz Āfrikas dienvidu ragam un uzņemot rietumu kursu, jūrnieki novēroja, ka Saule atrodas pa labi virs ziemeļu horizonta. Šis novērojums viņiem toreiz neraisīja nekādas atziņas, jo vēl nebija zināms, ka Zeme ir apaļa un ka pastāv arī dienvidu puslode. 

Planētas riņķo ap Sauli 

Dažus gadsimtus vēlāk tika panākts liels progress. Aristarhs no Samas (310. - 230. g. p. m. ē.) paziņoja, ka Saule ir kosmosa “centrālā uguns”, un teorētiski izvietoja visas zināmās planētas noteiktā kārtībā apkārt Saulei. Tā ir senākā zināmā heliocentrisma teorija. 

Diemžēl oriģinālais teksts ar argumenta izklāstu ir zudis, tāpēc nav īsti zināms, kā Aristarhs nonāca pie saviem secinājumiem. Viņš zināja, ka Saule ir daudz lielāka nekā Zeme vai Mēness, kā arī viņš varēja nonākt pie idejas, ka Saules sistēmā jābūt kādai centrālajai pozīcijai. 

Jebkurā gadījumā tas ir neiedomājams atklājums; īpaši tad, ja padomā, ka vēlreiz tas netika izdarīts līdz pat 16. gadsimtam, kad to paveica Nikolajs Koperniks, turklāt neiztiekot bez Aristarha teorijas apzināšanas.  

Mēness izmērs 

Vienā no Aristarha tekstiem, kas ir saglabājušies, ir rakstīts par Mēness un Saules izmēriem un attālumu no Zemes. Šajā apbrīnojamajā traktātā Aristarhs izklāsta senākos zināmos mēģinājumus aprēķināt relatīvo Saules un Mēness izmēru un attālumu līdz tiem. 

Jau seni bija novērots, ka pie debesīm Saule un Mēness pēc izmēra izskatās vienādi, bet bija zināms arī, ka Saule atrodas tālāk no Zemes. Viņi to apjauta, vērojot Saules aptumsumus, ko izraisīja Mēness, nonākot Saules priekšā. Turklāt Aristarhs novēroja, ka Mēness pozīcija zināmā brīdī ar Sauli un Zemi veido taisnleņķa trīsstūri. 

Dažus gadsimtus agrāk Pitagors jau bija parādījis, kā ir saistīti trīsstūra malu garumi, tāpēc Aristarhs izmantoja šo teoriju, lai aplēstu attālumu līdz Saulei, kas bija 18 līdz 19 reizes lielāks nekā attālums līdz Mēnesim. Viņš arī aprēķināja, ka Mēness izmērs ir viena trešdaļa no Zemes izmēra. 

Zemes apkārtmērs 

Erotostēns (276. - 195. g. p.m.ē.) bija galvenais bibliotekārs Aleksandrijas bibliotēkā, kā arī aizrautīgs eksperimentētājs. Viņa daudzo sasniegumu vidū bija arī senākie Zemes apkārtmēra aprēķini. Lai arī Pitagors bija pirmais, kas izvirzīja teoriju par to, ka Zeme ir sfēra, tomēr viņš neaprēķināja tās izmēru. Erotostēna slavenā un vienkāršā metode balstījās uz dažāda izmēra ēnām, kuras veidoja zemē vertikāli iesprausti mieti dažādos dienas laikos. 

Atšķirības ēnu garumos Erotostēnam ļāva noskaidrot, cik daudz Zeme ir noteiktā brīdī rotējusi. Beigu beigās Erotostēns aplēsa, ka Zemes apkārtmērs ir aptuveni 40 tūkstošus kilometru liels, kas ir tikai pavisam nedaudz mazāk nekā patiesībā. 

Vēlāk cits zinātnieks Poseidonijs (135. - 51. g. p.m.ē.) izmantoja nedaudz citādāku metodi, tomēr nonāca pie gandrīz precīzi tāda paša rezultāta. Poseidonijs lielāko daļu savas dzīves nodzīvoja Rodas salā, kur viņš novēroja, ka spožā zvaigzne Kanopuss (Latvijā nav redzama) atrodas ļoti tuvu horizontam. Tomēr, kad viņš atradās Aleksandrijā, Ēģiptē, viņš pamanīja, ka tā atrodas 7,5 grādus virs horizonta.  

Ņemot vērā, ka 7,5 grādi ir 1/48 daļa no riņķa, viņš attālumu no Rodas līdz Aleksandrijai sareizināja ar 48, beigu beigās iegūstot aptuveni 40 tūkstošus kilometru. 

Pirmais astronomiskais kalkulators 

Pasaulē senākais mehāniskais kalkulators, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir Antikitēras mehānisms. Apbrīnojamā ierīce tika atklātā antīka kuģa vrakā pie Antikitēras salas 1900. gadā. Lai arī ierīce laika gaitā ir sadalījusies fragmentos, tomēr toreiz tā sastāvēja no daudziem bronzas zobratiem. Kad šo ierīci, griežot rokturi, iedarbināja, zīmes uz tās korpusa rādīja Mēness fāzes, Mēness aptumsumu laiku un piecu toreiz zināmo planētu (Merkura, Veneras, Marsa, Jupitera un Saturna) atrašanās vietu dažādos gada laikos.  

Neviens nezina, kurš radīja šo ierīci, tomēr tas notika starp 3. un 1. gadsimtu pirms mūsu ēras. Daži uzskata, ka to izgatavojis pats Arhimēds.  

Tagad atliek kārtīgi apdomāt, kur atrastos mūsdienu civilizācija, ja antīkās pasaules zinātnieki nebūtu nonākuši pie saviem atklājumiem.