"Par bišu saimju izmiršanu ļoti daudz runā pasaulē, jau sākot no pagājušā gadsimta 80.gadiem," saka Ekodizaina kompetences centra vadītāja Jana Simanovska. Viņa pieļauj izšķirt divus izmiršanas veidus - viens ir tad, kad bites nonāk saskarsmē ar pesticīdiem nesen apstrādātā laukā, otrs ir Sietiņsona pieminētais fenomens, proti, saimnieks atver vaļā stropu pēc ziemošanas, barība ir, bet stropā praktiski vairs nav bišu, un īsti neviens nevar pateikt, kur tās ir pazudušas. Šo fenomenu vispirms pamanīja Amerikā un Centrāleiropā. Tagad tas notiek arī Latvijā, skaidro Simanovska.
Kā atzīst eksperti, ir normāli, ja ziemā neizdzīvo apmēram 10 līdz 15% bišu saimju. Tomēr pēc viņu sacītā pēdējos gados ASV un dažās valstīs Eiropā bišu saimju izmiršana mēdz svārstīties no 30 līdz pat 90%, kas ir kritiski bišu populācijai. Eksperti uzsver, ka pesticīdu biežā lietošana stimulē bišu izmiršanu.
Faktori, kas ietekmē bišu izmiršanu, ir vairāki, uzsver Simanovska, piebilstot, ka, piemēram, biologa Deiva Goulsona pētījums izceļ vairākus faktorus, kuri mijiedarbojoties var būt cēlonis bišu izmiršanai, proti, kukaiņu indes - neonikotinoīdi un piretroīdi -, fungicīdi, barības vielu deficīts monokultūru dēļ un parazīti. Bite, kas saskārusies ar fungicīdiem, ir uzņēmīgāka pret parazītiem - varras ērcēm, bet parazītu novājināta bite ir jutīgāka pret neonikotinoīdiem. Samazinot bišu saskarsmi ar pesticīdiem, tā būs izturīgāka pret citiem faktoriem, kurus patlaban nevar novērst, piemēram, parazītiem, norādīja Simanovska.