Autošosejas sacīkstes virtuālā Biķernieku trasē - kas tas ir? (1)

Laikā, kad klātienē sacensības nevar ne rīkot, ne skatīties, lielu popularitāti iemantojuši videospēļu simulatori. Arī Spīķeros tagad tādi uzstādīti un dod iespēju piedalīties simulētās sacīkstēs, tai skaitā arī Biķernieku trasē ar daudziem un dažādiem braucamajiem - formulu, 1955.gada Alfa Romeo vai Jāņa Baumaņa rallijkrosa auto. 

"Tas ir profesionāls simulators. Mēs varam nosimulēt autošosejas sacensības, tos pašu mūsu dārgos Biķerniekus. Un jebkuru citu pasaules trasi. Mums ir arī spēle Dirt 2, kas ir rallijam un rallijkrosam. Arī tur mums ir rallijkrosa trase Biķerniekos," stāsta autosportists Jānis Vanks.

Braukt pa Biķerniekiem, kaut arī virtuāliem, ir pavisam citādi, nekā traukties pa Laguna Seca vai Suzukas trasi, kurā, iespējams, nekad mūžā nenokļūsim. Detalizācija ir pārsteidzoša - ēkas, banneri un pat ātrā palīdzība īstajā vietā.

Vēl pārsteidzošāks ir fiziskais kontakts ar tikai datorā eksistējošu mašīnu. Par to gādā vibrācijas, ko uz brucēja rokām un ķermeni pārnes stūres un krēsla konstrukcija. Un tomēr, ja sacensībās jāstartē vienam, nav asuma, ko rada konkurence. Tādēļ TV Auto ziņas izmēģināt simulatorus aicināja arī radio personības - Baibu Sipenieci-Gavari, Jāni Romanovski un Egonu Reiteru, kurš šajā jomā jau uzskatāms par īstu lietpratēju, jo reiz pat piedalījies īstās sacīkstēs. 

"Jā es esmu pa to trasi reālās gonkās braucis. Dzintara Volgā. Apmēram tāpat arī gāja. Principā tas pats - apgriezos, ieliku ar sāniņu, saskrāpēju. Šajā gadījumā tas nav tik sāpīgi. Braukšanas spēles man nav tik labi gājušas. Tas parādās šodienas rezultātos. Vienā brīdī esi pirmais, tad es sapriecājos un iemaucu sienā," smaidot saka Egons Reiters.

"Es īstenībā vēl nevaru atgūties. Man ir nelaba dūša, reibst galva, skaidrs, ka autosports īsti nav mana stihija. Bet tās sajūtas ir ļoti reālas," pēc cīņas ar konkurentiem virtuālajā trasē un vestibulārā aparāta pretenzijām stāsta Baiba Sipeniece-Gavare.

"Tā ir laba izklaide, bet nav tikai trula izklaide. Kaut kādas iemaņas un saprašanu dod. Nav tā tikai puišu lieta. Meitenēm būs interesanti un dažādiem vecumiem," atklāj Baiba Sipeniece-Gavare.

"Es no sākuma vispār tā skeptiski uz e lietām skatos. Adrenalīns ir, nogurums ir, prieks par rezultātu arī ir. Tā ka nevaru sūdzēties. Forši! Divas stundas nobraucām. Man ir tāda sajūta, it kā es ar lāpstu būtu darbojies. Mazdārziņš kā minimums uzrakts," nosaka Jānis Romanovskis.

"Reāli divas stundas aizlido nu tā. Un tas nav tikai čaļiem. Tas ir arī dāmām," nobeigumā saka Reiters.