Raidījumā «Pasaule kabatā» apspriedām tēmu par lietotnēm Covid-19 ierobežošanai pasaulē un mūžseno jautājumu – vai sabiedrības drošības nodrošināšana attaisno brīvības upurēšanu? Diskutēja: 1) NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (STRATCOM) direktors Jānis Sārts, 2) domnīcas «Providus» pētniece Iveta Kažoka, 3) CERT.LV vadītājas vietnieks Varis Teivāns un 4) kiberdrošības konsultants Dmitrijs Trizna.
Kā strādā šīs lietotnes?
Nepieciešamie IT protokoli to darbības nodrošināšanai strādā ar Bluetooth moduļa palīdzību. Lietotnes darbību iespējams arī panākt ar GPS un telefona torņu apsekošanu (ja trīs torņi redz jūsu signālu, tad teorētiski ir iespējams noskaidrot cilvēka atrašanās vietu), bet tas nav īpaši precīzi un arī ne īpaši svarīgi. Covid-19 kontekstā aplikācijai ir svarīgi parādīt, vai cilvēks ir bijis kontaktā ar inficēto. Loģika tam visam ir šāda: telefons ik pēc brīža ģenerē kriptogrāfiski drošus identifikatorus, kurus izplata Bluetooth tīklā. Ja kādam no cilvēkiem ir ticis apstiprināts Covid-19, tā cilvēka konkrētā laika posmā ģenerētais identifikators tiek izsludināts mākonī. Pēc tam katrs aplikācijas lietotājs lejupielādē šo inficētā identifikatoru, un aplikācija ar Bluetooth palīdzību pārbauda, vai tas šajā periodā ir bijis kontaktā ar to cilvēku, kura identifikators ir ticis izsludināts, pauž Trizna.
Šāda pieeja gan vairāk tiek izmantota demokrātiskās valsts iekārtās (tai skaitā Latvijā). Sārts norāda, ka pastāv virkne līdzīgu tehnoloģiju, kuras privātumu var patiešām ievainot. Ir virkne citu nedemokrātisku valstu, kurās šādas aplikācijas darbojas uz GPS bāzes. Tāpat nedemokrātiskās valstīs dati tiek glabāti centrālā sistēmā un tie nav anonimizēti. Šie apstākļi noteikti privātumu apdraud vairāk. Latvijas kontekstā mēs vairāk varam runāt par savstarpējo kontaktu izsekošanas tehnoloģisko risinājumu, nevis cilvēku kontaktu izsekošanas lietotni, norāda Teivāns.