/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Kaut arī šis notikums ir jau 50 gadus sens, tas joprojām tiek pieminēts kā piemērs tam, kā nevajag rīkoties, ja nav sajēgas par to, ko dari.
Beigtais kašalots vētras laikā tika izskalots Florensas pilsētas pludmalē Oregonā 1970. gada 9. novembrī. Okeānam atkāpjoties, 14 metrus garais un septiņas tonnas smagais līķis palika pludmales smiltīs. Tas jau bija sācis trūdēt un izplatīja negantu smārdu, tādēļ varasiestādēm nācās meklēt risinājumus, kā tikt vaļā no šādas ne pārāk patīkamas jūras veltes.
Problēma bija milzīga gan tiešā, gan pārnestā nozīmē - atstāt ķermeni pludmalē, lai tas laika gaitā sadalās, neviens nevēlējās, gluži tāpat arī kašalota sadalīšana turpat uz vietas tika noraidīta kā netīkams un laikietilpīgs process. Ievilkt ķermeni atpakaļ okeānā nebija jēgas, jo viļņi to atkal izskalotu krastā. Aizvilkt prom no pludmales bija pārāk sarežģīti. Tad Oregonas štata Lielceļu pārvalde, kuras atbildības sfērā tolaik ietilpa arī štata pludmales, nāca klajā ar šķietami vienkāršu un efektīvu risinājumu - kašalota mirstīgās atliekas ir jāuzspridzina. Šādu paņēmienu par labu atzina arī ASV Jūras spēku speciālisti, ar kuriem bija konsultējušies ceļu uzturētāji.
Par atbildīgo šai operācijā tika iecelts inženieris Džordžs Torntons, tiesa gan, ne savas profesionālās pieredzes dēļ, bet gan tāpēc, ka viņa tiešais priekšnieks bija uz vairākām dienām devies medībās. Kā vēlāk izrādījās, tas nebija pārāk labs lēmums.