Kas ir cukurtētuks? Atklāti par cukurbeibes dzīvi... (10)

Sabiedrībā notiek diskusijas par to, vai šādas attiecības var uzskatīt par prostitūciju, t. i., par intīmās uzmanības, tajā skaitā seksuālu pakalpojumu, pirkšanu. Vai ir pamats cukurbeibes pieņemt par 17. gadsimta kurtizāņu (pērkamu elegantu sieviešu, kuras īpaši iecienījuši bagāti klienti) mūsdienu līdziniecēm?

Varbūt ir pienācis laiks mainīt negatīvos stereotipus par zeltracēm un vīriešu izmantotājām, atzīstot cukurtētuku izmantošanu kā leģitīmu biznesa modeli esošajā patriarhālajā sistēmā?

Lai arī attieksme pret cukurbeibēm sabiedrībā mēdz būt visai nosodoša, cukurtētuka izmantošana, iespējams, sniedz jaunām sievietēm iespēju sākt patstāvīgu dzīvi un labi pavadīt laiku. 

Žurnāls "Inquisitio" ir veicis plašu pētījumu par šo tēmu, ko vari aplūkot RSU Studentu medijā "Skaļāk". Mēs piedāvājam izlasīt kādu reālas cukurbeibes pieredzes stāstu...

Ar Sofiju iepazīstamies internetā, viņu uzaicinot uz interviju caur jau iepriekš izmantoto vietni Seeking Arrangements. Sofija ir latviete, taču jau pirms vairākiem gadiem ir pārcēlusies uz dzīvi Nīderlandē. Viņai ir 24 gadi, un ar cukurtētukiem viņa tiekas jau četrus gadus.

Par cukurtētukiem meitene ir uzzinājusi pavisam nejauši – kādā ballītē meitene satikusi vīrieti, kurš bijis gatavs viņai izmaksāt un pirkt dāvanas tikai par to, ka var viņu satikt.

“Sākumā, protams, biju naiva un domāju, ka tas ir kaut kāds holandiešu džentlmenisms, taču no draudzenēm uzzināju, ka viņš vienkārši gribēja būt mans sugardaddy.”

Par Seeking Arrangements Sofija uzzinājusi tikai vēlāk, kad sapratusi, ka šī ir lieliska izklaides iespēja, ar ko nopelnīt arī naudu. Sofija atzīst, ka viņai patīk flirtēt ar vīriešiem un piesaistīt viņu uzmanību. Meitene izklaides nolūkā to ir darījusi arī iepriekš, tad kāpēc tagad ar to nedaudz nenopelnīt naudiņu? Viņa norāda, ka sākumā ir baidījusies ar kādu tikties reālajā dzīvē, taču dzīve Nīderlandē ir atraisījusi viņas dēkaino pusi, jo tur, atšķirībā no Latvijas, cilvēki daudz atvērtāk runājot par intīmām tēmām un arī atļaujas uzvesties pavedinošāk.

Arī šobrīd tikšanās ar cukurtētukiem primāri viņai ir tikai izklaide, nevis ienākumu avots.

Sofija norāda, ka nevienai nevajadzētu iekrist ilūzijās par to, ka cukurtētuki spēs nodrošināt iztiku, pavisam noteikti ir nepieciešams arī pastāvīgs darbs.

“Ir tādi posmi dzīvē, kad nejūties pašpārliecināta vai vienkārši visi vīrieši ir apnikuši un negribas nevienu satikt. Tad ir labi, ja nav jāpaļaujas uz citu dāvanām, bet spēj pati sevi nodrošināt.”

Sofija stāsta, ka visbiežāk pirmais randiņš ar cukurtētukiem notiek restorānā. Tā esot laba vieta, jo ir publiska vide un iespēja skaļi izrādīt nepatiku, ja nokļūsti nepatīkamā situācijā. Sofija gan stāsta, ka viņas pieredzē nekas bīstams vēl nav noticis. “Es jau netiekos ar kuru katru, vienmēr rūpīgi izvēlos, vai šāda tipa vīrietis manī izraisa uzticību, un jūtu, ka mums ir kopīgas intereses.” Sliktākā pieredze ar cukurtētukiem bija tad, kad vienkārši nesaskanēja viedokļi vai arī vīrietis izteica rupjus komentārus. Šādos gadījumos Sofija izvēlējās aiziet prom un neturpināt attiecības.

Satiekot cukurtētuku, ir jāizvairās no pārāk daudz personīgās informācijas izpaušanas.

“Es mēdzu izmantot dažādus vārdus un meloju arī par universitāti, kurā mācos, bet personības ziņā gan vienmēr cenšos būt es pati. Vīrieši tomēr jūt, ja es izliekos.” Sofija norāda, ka ir ļoti būtiski nekad nedot cukurtētukiem savu dzīvesvietas adresi, nekad neļaut viņiem pavadīt sevi mājās.

Sofija stāsta, ka pēc tikšanās reizēm ar cukurtētukiem viņa jūtas labi. “Kā jau teicu, tā ir izprieca! Ja man būtu pretīgi, es taču to nedarītu.” Jautājot, vai Sofija nemēdz justies izmantota, sieviete atbild, ka pavisam noteikti ne, jo tas ir vienkārši darījums.

“Es pat tajā saskatu zināmu feministisku rīcību – no seksisma gūt peļņu. Ja jau dzīvojam uz patriarhālām vērtībām balstītā sabiedrībā, kurā vīriešiem ir ļauts pirkt sievietes, man ir tiesības to izmantot savā labā.”

Sofija atzīst, ka, protams, pastāv arī pretējs modelis, proti, cukurmāmiņas, taču, pēc viņas pieredzes, to skaits ir ievērojami mazāks un neesot pat salīdzināms ar vīriešu skaitu, kas izmanto sievietes.

Runājām arī par cukurtētuku fenomena tumšo pusi – prostitūciju un mazgadīgu meiteņu izmantošanu. Sofija atzīst, ka tā patiešām ir problēma, taču varbūt ne tik izteikta viņas dzīvesvietā Nīderlandē, kur prostitūcija ir legāla. Sofija norāda, ka abas šīs problēmas varētu risināt, pieprasot uzrādīt pasi un personas kodu, kad reģistrējas cukurtētuku meklēšanas vietnēs. Pēc viņas domām, tā varētu atturēt gan vīriešus no nelegālu pieprasījumu veikšanas, gan nepilngadīgas personas no reģistrēšanās.

“Ja vietnei nodod savu personīgo informāciju, domāju, ir daudz mazāka iespēja, ka vīrieši atklāti pirktu seksu. Man jau liekas, ka liela daļa no cukurtētukiem īpaši nelepojas ar to, ko dara.”

Sofija stāsta, ka, pēc viņas pieredzes, nemaz nav tā, ka cukurtētuki vēlas tikai pārgulēt. “Protams, daudzi jau pašā sākumā uzraksta, ka grib tikai seksu un viss, bet es tādus vīriešus ignorēju. Nīderlandē ir pietiekami daudz citu vietu, kurās viņš var aiziet nopirkt seksu.” Visbiežāk vīrieši meklē emocionālo saikni, kādu, ar ko pavadīt kopā laiku. Tas, protams, mēdz iekļaut arī seksuālās attiecības, bet tad tiek skaidri norunātas robežas.

Sofija atzīst, ka, jā, viņa ir bijusi intīmās attiecībās ar vairākiem cukurtētukiem, taču tas vienmēr ir bijis ar viņas piekrišanu. “Ja man tas vīrietis nesimpatizē, es viņam skaidri un gaiši pasaku, ka ar viņu nepārgulēšu, un tad viņš pats var izlemt, vai vēlas turpināt attiecības vai ne.”

Jautāta, kāds ir tipisks cukurtētuks, Sofija smejoties atbild, ka tāda nemaz neesot. “Cik vīriešu, tik cukurtētuku,” saka Sofija, tomēr beigās secina, ka tomēr ir daži tipi, kurus mēdz sastapt bieži.

“Ir bagāti biznesmeņi, kuri neprot būt sociāli, taču vēlas kādu tuvību. Ir tādi pieredzējuši cukurtētuki ceļotāji, kas vēlas travel-buddy (ceļošanas biedru). Daži vīrieši ir ar sievu un bērniem, kuri meklē veidu, kā atsvaidzināt ikdienu.”

Sofija teic, ka viņai nav kauns draugiem stāstīt, ka ir cukurbeibe, taču no šā temata labāk izvairās, tiekoties ar ģimeni. “Šeit tas ir normāli, visi ir ļoti atklāti un mierīgi runā par seksu, taču Latvijā ir daudz konservatīvāki cilvēki, kuri varētu arī nesaprast.”

Sofija ir dzirdējusi piezīmes, ka nodarbojas ar prostitūciju un pārdod sevi, taču meitene saka, ka tas viņu nebaida un viņa vienmēr ir gatava diskusijām.

“Saprotu, ka šī ir strīdīga tēma, taču neviens mani nespiež ar to nodarboties. Es ar cukurtētukiem tiekos izpriecas dēļ. Protams, cits jautājums ir par meitenēm, kuras spiestā kārtā sevi pārdod, un tā patiešām ir problēma. Taču, kamēr abas puses ir apmierinātas ar šāda veida darījumu, kāpēc gan ne?” jautā Sofija.

Uzklausot sievieti, kura uztur un atbalsta attiecības ar cukurtētukiem, šķiet, ka viņai ir paveicies, jo attiecībās tieši viņa ir bijusi noteicēja. Ja gadījumā neapmierinājusi cukurtētuka attieksme, tad to arī viņam pateikusi, pārgulējusi tikai ar vīriešiem, kuri viņai simpātiski, bieži vien pat aizgājusi no randiņa un neturpinājusi kontaktēties ar cukurtētuku, kurš izrādījies pilnīgi pretējs sarakstēs uzburtajam tēlam.

Veidot šāda veida attiecības ir riskanti. Ja tomēr ekspertu uzskaitītās negatīvās puses neattur no vēlmes pamēģināt, tad sākotnēji sev skaidri jādefinē, kāpēc pieņemt lēmumu stāties šādās attiecībās, un rēķināties arī ar ļaunāko scenāriju. 

"Inquisitio" ir Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studentu pētnieciskās žurnālistikas izdevums, kas iznāk kopš 2015. gada. Žurnāla galvenā redaktore – profesore Anda Rožukalne.

Viss raksts pieejams RSU studentu medijā "Skaļāk"