Džordžs Floids un rasisms ASV (85)

ASV verdzības laikmets aizsākās 17. gadsimtā. Turpmāko divu ar pusi gadsimtu garumā no Āfrikas ievestie cilvēki tika pirkti, pārdoti, dehumanizēti, viņiem tika laupītas tiesības pašiem būt noteicējiem pār savu dzīvi, kamēr viņu bezmaksas darbs plantācijās un citviet vairoja paverdzinātāju un visas valsts labklājību. 1865. gadā tika pieņemts 13. labojums ASV konstitūcijā, ar kuru tika atcelta verdzība. Bijušajiem vergiem formāli bija tiesības uz pilsonību un balsstiesībām, taču realitātē tās bieži tika pārkāptas un ASV dienvidos bija spēkā dažādi likumi, kas ierobežoja melnādaino ekonomiskās un politiskās iespējas, – tie nodrošināja, ka melnādainie turpināja būt lētais darbaspēks arī pēc verdzības atcelšanas. Dienvidos aktivizējās balto pārākuma kustības, piemēram, Kukluksklans.

Tika pieņemti rasu segregācijas likumi, kuri bija spēkā turpmāko gadsimtu. Segregācija attiecās uz svarīgākajām dzīves jomām – dzīves vietām, skolām, publiskām vietām. Melnādainajiem paredzētās skolas nevarēja iegūt pietiekamu finansējumu, bibliotēku vai nu nebija vispār, vai arī to resursi bija trūcīgi. Segregācija notika arī koledžās. Vairākos štatos bija aizliegtas laulības, kopdzīve un seksuālas attiecības starp dažādu rasu pārstāvjiem. Vairākās pilsētās bija spēkā tā dēvētie “zonēšanas” likumi, kas liedza melnādainām ģimenēm pārcelties uz rajoniem, kuros vairums iedzīvotāju bija baltie.

20. gadsimtā apmēram seši miljoni afroamerikāņu no ASV dienvidiem pārcēlās uz vēsturiski mazāk rasistiskajiem ziemeļiem, taču arī tur viņiem nācās saskarties ar līdzīgu diskrimināciju. Līdz pat 20. gadsimta 40. gadu beigām ziemeļos vēl varēja atrast kafejnīcas un citus biznesus, kam pie durvīm karājās uzraksts Whites Only jeb “tikai baltajiem”. Vēl kādu laiku pēc tam, kad šīs zīmes bija pazudušas, attieksme vienalga saglabājās.

Laikā pēc verdzības atcelšanas virkne dažādu likumu pastiprināja atšķirības starp melnādainajiem un baltādainajiem iedzīvotājiem. Piemēram, 1949.gadā prezidenta Harija Trumena ierosinātais likums, ar kuru valsts subsidēja tikai baltādaino Otrā pasaules kara veterānu mājokļus, noveda pie baltādaino pārcelšanās uz piepilsētām, kur bija labāki dzīves apstākļi, savukārt melnādainie palika pilsētās. Šīs politikas sekas – tā dēvēto white flight – savā grāmatā apraksta arī bijusī ASV pirmā lēdija Mišela Obama, kura ir vergu pēctece. Viņas bērnības atmiņas ietver to, kā no dzimtā Čikāgas rajona pazuda gaišādainās un turīgākās tumšādainās ģimenes, līdz ar kurām pakāpeniski pazuda arī labākās skolas un darba vietas, bet to vietā nāca apātija un noziedzība.

Vēl 1955.gadā Roza Pārksa tika aizturēta par to, ka atteicās atbrīvot savu autobusa sēdvietu baltajam vīrietim. Lai arī šis gadījums nebija nekāds izņēmums, tas deva grūdienu melnādaino tiesību aizstāvības kustībai. Pateicoties Mārtinam Luteram Kingam un citiem aktīvistiem, 1964.gadā tika pieņemts likums par pilsoniskajām tiesībām, kas aizliedza diskrimināciju un segregāciju. Taču faktiski tās nekur nepazuda, jo ilglaicīgā segregācijas politika bija radījusi atšķirības dzīvojamajā vidē, izglītībā un sociālajā statusā.

ASV vēsturē par policijas agresivitāti sūdzējusies ne viena vien minoritāšu grupa. 20. gadsimta pirmajā pusē tie bija ebreji un migranti no Dienvideiropas un Austrumeiropas, savukārt 60. gados par vajāšanu no policijas puses sūdzējās LGBT kopiena. 1969.gadā tas kulminēja Stounvolas nemieros, kuru aizsākums bija policijas reids geju klubā. Pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem ASV dzīvojošie musulmaņi sūdzējās, ka esot kļuvuši par mērķi policijas brutalitātei un nepamatotiem arestiem vai pārbaudēm.

Taču jau vairākus gadu desmitus gadījumi, kad policija aizturēšanas laikā izturējusies ar nevajadzīgu brutalitāti, visbiežāk saistīti ar afroamerikāņiem. Šā iemesla dēļ kopš 60.gadiem ASV pilsētās laiku pa laikam notiek protesti un nemieri. 1991.gadā kāds Losandželosas iedzīvotājs no sava balkona nofilmēja, kā policisti brutāli piekauj Rodniju Kingu, kurš nebija apbruņots, un nosūtīja ierakstu vietējai televīzijai. Gadu vēlāk, kad trīs iesaistītie policisti tika attaisnoti, bet par vienu zvērinātajiem nebija izdevies panākt vienprātību, izcēlās Losandželosas nemieri – lielākie šāda veida nemieri, kuros sešu dienu laikā dzīvību zaudēja vairāk nekā 50 cilvēki, bet vēl 2300 tika ievainoti.

2014.gadā Fērgusonā, Misūri štatā, policija nošāva 18 gadus veco Maiklu Braunu, kurš bija neapbruņots. Tas noveda pie protestiem un nemieriem. Pēc Brauna nogalināšanas izveidojās kustība Black Lives Matter. 2016.gada jūlijā ar dienas atstarpi policisti Batonrūžā, Luiziānā, nošāva Altonu Stērlingu, bet Sententonijā, Minesotā, - Filando Kastilu. Tajā pašā mēnesī notika atriebības motivēti uzbrukumi policijai – Dalasā protesta laikā tika nošauti pieci baltie policisti, bet Batonrūžā viens bruņots uzbrucējs nošāva trīs policistus.

Šo notikumu – un vēl daudzu citu līdzīgu gadījumu, kuri šajā rakstā nav uzskaitīti, – fonā ASV policija kļuva arvien militarizētāka. Policisti saņēma aprīkojumu un ieročus, kas palikuši pāri bruņotajiem spēkiem. Lai arī SWAT vienību sākotnējais mērķis bija palīdzēt vardarbīgu nemieru savaldīšanā vai ārkārtīgi bīstamu noziedznieku aizturēšanā, tās arvien biežāk sāka izmantot ar narkotikām saistītās operācijās. Neseni pētījumi rāda, ka militarizētās policijas vienības biežāk tiek nosūtītas uz rajoniem, kuros ir vairāk etnisko minoritāšu, taču šādas smagi bruņotas policijas klātbūtne nedz samazina noziedzību, nedz arī pasargā pašus policistus.

"Aprīkojuma maiņai pārāk bieži seko atbilstošas izmaiņas attieksmē - policija sāk uzskatīt, ka atrodas "karā" ar vietējām kopienām, nevis ir sabiedrības kalpi, kuru uzdevums ir gādāt par drošību tajās," norāda Amerikas Pilsonisko brīvību savienība (ACLU).

Arī pašreiz Mineapolisā un citviet notiekošo grautiņu savaldīšanā iesaistīta policija ar  militāru aprīkojumu un Nacionālā gvarde. Atšķirībā no iepriekšējiem nemieriem šoreiz ASV prezidents nevis mēģina deeskalēt konfliktus, bet gan tos acīmredzami uzkurina. 30.maijā – pēc tam, kad Baltā nama tuvumā bija pulcējušies demonstranti, – Tramps, šķietami aicinot savus atbalstītājus iesaistīties protestos, tvītoja: “Kā noprotu, šonakt pie Baltā nama būs MAGA nakts?”

Pēdējās diennakts laikā Trampa un ASV aizsardzības ministra Marka Espera retorika uzņēmusi militārāku toni. Kad Tramps Baltā nama dārzā pirms došanās uz tuvējo baznīcu teica runu, no parka pie Baltā nama ar asaru gāzi tika izdzenāti miermīlīgi protestētāji.

Tramps publicēja pret medijiem vērstus tvītus, kamēr policija turpināja vērsties pret žurnālistiem, kuri ziņoja no notikuma vietas. Šā raksta tapšanas laikā “Bellingcat” žurnālists Niks Voterss apkopojis vairāk nekā 100 gadījumus, kad žurnālisti tikuši vai nu aizturēti, vai arī apšaudīti ar gumijas lodēm. Pirmais gadījums bija CNN žurnālistu komandas aizturēšana tiešā ētera filmēšanas laikā. Policisti nepaskaidroja, kāpēc aresti tiek veikti. Vēlāk žurnālisti tika pakļauti fiziskiem uzbrukumiem, to skaitā ir fotožurnāliste Linda Tirado, kura kļuvusi akla ar vienu aci.

Hey folks, took a tracer found to the face (I think, given my backpack) and am headed into surgery to see if we can save my left eye

Am wisely not gonna be on Twitter while I’m on morphine

Stay safe folks pic.twitter.com/apZOyGrcBO

— Linda Tirado (@KillerMartinis) May 30, 2020

Žurnālistu klātbūtne ir ierasta un respektēta parādība karstajos punktos un pat kara zonās, lai fiksētu tur notiekošo un ziņotu par to sabiedrībai. Uzraudzības trūkums - tas nozīmē iespēju izvairīties no atbildības.

Medijos lielākā uzmanība pievērsta grautiņiem, kas ir milzīga problēma, jo veseli rajoni kļūst nedroši, cieš tajos dzīvojošie cilvēki un tur esošie uzņēmumi. Tas ir nepieņemami. Tomēr protesti nav viendabīgi – daudzās ASV pilsētās notiek arī mierīgi mītiņi, dažos no tiem iesaistās vietējie policisti, un, ja sākas izlēcieni, protestētāji vairākos gadījumos ir paši savaldījuši nekārtību cēlājus.

A sheriff joined a protest in Flint, Michigan, after speaking with demonstrators who were met by police officers in riot gear, according to CNN affiliate WEYI.

"I want to make this a parade, not a protest," Genesee County Sheriff Chris Swanson said. https://t.co/zy6p5QbSLH pic.twitter.com/1Cgce89VP1

— CNN (@CNN) June 1, 2020

In several cities, images emerged of police officers joining demonstrators during their protests over the death of George Floyd, marching with them and kneeling in solidarity. One police chief told @ABC "it's a partnership with the community." https://t.co/rRhAcwRmU6 pic.twitter.com/dVBBSO2H4Z

— ABC News (@ABC) May 31, 2020

Džordža Floida nogalināšana nebija vienīgā dzirkstele, kas aizšķīla pēdējo dienu protestus un grautiņus. Februārī Džordžijā tika nošauts 25 gadus vecais Ahmuds Arberijs. Maijā atklātībā nonāca Arberija slepkavības video – skrējiena laikā viņam pakaļ sāka dzīties divi baltādaini, bruņoti vīrieši (viens no tiem - bijušais policists), kuri viņu nošāva. Uzbrucēji tika arestēti tikai maijā, kad video un “The New York Times” raksts bija pievērsis uzmanību šim gadījumam.

Martā neveiksmīgā policijas operācijā Kentuki tika nošauta Breona Teilore. Ātrās palīdzības darbinieces un viņas dzīvesbiedra mājoklī ielauzās policija. Domājot, ka tie ir laupītāji, Teilores dzīvesbiedrs pašaizsardzības nolūkos izšāva policistu virzienā, pēc kā policisti dzīvoklī raidīja vairāk nekā 20 “aklos” šāvienus un nošāva Teilori. Viņai trāpīja astoņas lodes, teikts viņas ģimenes ierosinātajā tiesvedībā. Tā bija pretnarkotiku operācija, taču nekādas narkotikas dzīvoklī netika atrastas.

Lai arī kādos noziegumos kādu turētu aizdomās, visiem ir tiesības uz taisnu  tiesu un samērīgu sodu.

Neskaitot Džordžu Floidu, tie ir tikai divi no maijā vislielāko rezonansi guvušajiem gadījumiem, kad melnādainie vardarbīgā veidā zaudējuši dzīvību. Protams, grautiņi šo problēmu nekādā veidā neatrisinās. Uzlabojumus visdrīzāk varētu panākt ar reformām policijā un citām institucionālajām reformām, taču tādu veikšanai ir nepieciešama politiskā griba. Politiskajai gribai risināt dziļas un strukturālas problēmas savukārt nepieciešams vispārējs sabiedrības atbalsts. Aktīvisti gadiem ilgi ir izgaismojuši vardarbības gadījumus, daži afroamerikāņu sportisti ir metušies uz viena ceļgala ASV himnas laikā (par to saņemot pamatīgu devu nosodījuma), ir rīkoti protesti, sarakstītas grāmatas un rīkotas kampaņas. Pašlaik spriedze ASV ir sakāpināta līdz stadijai, kad no miermīlīgiem protestiem pārtop neproduktīvos, nevēlamos grautiņos. Bet grautiņi - tas nav viss stāsts.