Spielei maineiti nūteikumi

Uz to laiku pirmās Latvijas demokrātija bija nonākusi līdz kaut kādai perversai aplamībai. Ja tas demokrātisko partiju laiks būtu godīgs, atklāts un tīrs, Ulmanim nebūtu bijis tādas iespējas. Bet tā kā partiju starpā visu laiku notika tirgošanās, partiju biedri bija uzpērkami, cilvēki no malas redzēja, ka tiekot par deputātu cilvēkiem uzreiz ir privilēģijas un viņi divu gadu laikā paliek stāvus bagāti... tā demokrātija bija pietiekami nekvalitatīva, ja tā varētu teikt, un cilvēki tajā bija vīlušies, un domāja, ka, iespējams, labāk lai ir viens vadītājs, kas visus pārējos noliek pie vietas. Pie tam, ja mēs paņemam par piemēru Pilsudska apvērsumu Varšavā, tur bija pāris nedēļu cīņas, un tas apvērsums bija ļoti asiņains. Ulmaņa gadījumā tas tā nebija, kas arī norāda uz noskaņojumu tautā.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Kopumā K. Ulmaņa autoritārajam režīmam bija liels atbalsts no sabiedrības, protams, sava loma te bija arī propagandai. Bija arī opozīcija – pret K. Ulmani nostājās pagrīdes komunisti, sociāldemokrāti, daļa politiķu un ierēdņu, kuri bija zaudējuši savus ienesīgos amatus, atsevišķi latgaliešu pārstāvji u.c. Tā kā 20. gados latviešiem vēl trūka kopējās nacionālās apziņas, tad spriedze starp latgaliešiem un pārējās Latvijas latviešiem gan tika uzturēta, un to veica nacionāli konservatīvā prese. Protams, tas bija līdz K. Ulmaņa apvērsumam.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Autoritārais režīms tolaik bija gandrīz visas Eiropas slimība. Ulmanis Baltijas valstīs pat bija pēdējais, kurš šādu soli spēja, pirms viņa apvērsumu Lietuvā jau bija paguvis uztaisīt Pets un Smetona. Ja mēs runājam par Ulmaņlaikiem, tad īstie Ulmaņlaiki ir no 1936. gada līdz 1940. gadam, jo parasti Ulmaņlaikos ieskaita visus tos 20 gadus. Es tad saku – Ulmaņlaiki un īstie Ulmaņlaiki. Tad īstajos Ulmaņlaikos, ir tam arī oficiāli dokumenti, tika atcelti latgaliešu pareizrakstības noteikumi, piemēram. Ja mēs paņemam 1922. gadu, avīzes, un salīdzinām ar 1937. gadu, var redzēt, ka tā ir diena pret nakti. Un atšķirība ir kāda – 1921., 1922. gadā praktiski visi runā latgaliski. Tajā laikā, es domāju, kāpēc iztapa latgaliešiem? Jo nebija citu variantu. Kādā tad vēl valodā ar viņiem varēja runāt, ja ne latgaliešu? Jo vecākā paaudze negāja latviešu skolās, no kurienes viņi varēja zināt latviešu valodu? 1920. gadā pirmo reizi sāk ieviesties latviešu valoda, sanāk, ka uz 1926. gadu varēja jau parādīties pirmā paaudze, kas skolās ir mācījusies latviešu valodu, un tad var būt arī runa par komunikāciju latviešu valodā. Jo, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, te [Latgalē] zināja krievu valodu, latgalieši rakstīja krievu valodā. Zināja jidišu, vismaz sarunvalodas līmenī, jo draudzējās ar ebrejiem, poļu valodu, bet baltiešu valodu zināja tikai inteliģence.

Man vectēvs un vecmamma vēl knapi prata rakstīt, viņu vecvecāki, ja es skatos dokumentos, vilka trīs krustiņus, viņi neprata lasīt un rakstīt. Un kāda ar cilvēkam būt doma par valodu, ja viņš nemāk lasīt un rakstīt? Liekas, kā runāja savā latgaliešu valodā ikdienā, tā arī runās tālāk. Tas, kas mums šobrīd ir tiks svarīgi un svēti, tas 100 gadus atpakaļ tā nebija.

Mums jau tā domāšana ir ļoti uz latgaliešu valodu vērsta. Tajā laikā, un arī tagad, ir cilvēki, kuriem tā latgaliešu valoda pie vienas vietas, arī pašiem latgaliešiem, bet viņus interesē hektāri zemes un aitas. Un tad, kad Ulmanis parādīja visu to lauksaimniecības lietu, vienā svaru kausā Latgales cilvēka priekšā bija pārticība, kredīti uz jumtiem, ķieģeļiem, iespēja nodot savu speķi, bekonu un tā tālāk, un otrā svaru kausā – latgaliešu valoda. Un vienas latgaliešu valodas ir ļoti par maz, lai to visu atsvērtu, tur ir jābūt ļoti lielam Latgales patriotam vai fanātiķim, lai latgaliešu valodas svaru kausiņš atsvērtu man visu materiālo.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Tā īsi izsakoties, tas nebija stāsts tikai par Latgali un latgalisko, bet par autoritāru režīmu kā tādu. Visi autoritāte un totalitārie režīmi nāk ar savu matricu, kurā uzreiz mēģina iekļaut kultūru, dažādas kopienas, sabiedrību. Demokrātijā tas notiek procesā, šeit – tiek uzlikts žņaugs un tiek mēģināts zem viņa visu "pabāzt". Un ja mēs paskatāmies kopumā visas reģionālās identitātes, minoritātes, arī reliģiskās minoritātes, atšķirības un īpatnības, autoritārie režīmi bieži vien tās iznīcina un mēģina padarīt par vienveidīgu masu. Un Ulmaņa režīms nav ne ar ko atšķirīgs. Līdz ar to tas negatīvi ietekmē šo te Latgales attīstības un reģionālās identitātes veidošanās procesu, kas līdz tam veiksmīgi notika. Šajā laikā latgaliešu valoda atkal kļuva tikai par baznīcas valodu, lai gan oficiāla valodas lietojuma aizlieguma nebija. Ulmanis nevienu īsti cietumā nelika un šaut vispār nešāva, bet tā pātagas un burkāna metode lieliski darbojās.

Inese RunceLU FSI vadošā pētniece

K. Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģiskais uzstādījums bija latviska Latvija. Pirmām kārtām Ulmanis vērsās pret nacionālajām minoritātēm, precīzāk – pret minoritāšu lielo ietekmi Latvijas saimniecībā. Vismaz man nav zināmi tādi fakti, ka K. Ulmanis būtu kaut kāda veidā vērsies pret Latgali un latgaliešiem. Jā, latgaliešu valodas mācīšana tika izņemta no skolu programmām, bet tajā pašā laikā nevar ignorēt Ulmaņa lomu kultūras un izglītības attīstībā Latgalē – izvērsta skolu, kultūras iestāžu būvniecība, grāmatu dāvināšana bibliotēkām utt. Turpina iznākt atsevišķas grāmatas latgaliešu valodā, līdz 1940. gadam iznāk avīze "Latgolas Vōrds" u.c. izdevumi. 1939. gadā K. Ulmanis personiski dod atļauju latgaliešu izdevniecības dibināšanai Daugavpilī, vēlāk pazīstamai kā Vladislava Lōča izdevniecība. K. Ulmanis piešķir līdzekļus arheoloģiskajiem izrakumiem Jersikas pilskalnā. Tiesa gan tam ir ideoloģiski motīvi –senajās "karaļvalstīs" tiek meklēts ideāls paraugs neatkarīgajai Latvijas valstij, ko saskatīja arī Jersikas valstiņā un tās valdniekā Visvaldī.

Jā, K. Ulmaņa režīma laikā izņēma no Latgales bibliotēkām vairāk kā 20 000 grāmatu, bet grāmatas no bibliotēkām izņēma visā Latvijā, un tā pirmām kārtām bija marksistiskā literatūra, grāmatas, kuras tika uzskatītas par pretvalstiskām vai netikumīgām. Iespējams, ka kāds ierēdnis Latgalē arī "pārcentās". Jā, Ulmanis atbrīvoja no darba dažus latgaliešu ierēdņus, bet daudzi ierēdņi tika atbrīvoti visā Latvijā, un tam, acīmredzot, bija kāds pamatojums.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Diezgan dīvaina ir F. Kempa darbība. 1938. gadā nāk klajā viņa grāmata latviešu literārajā valodā "Latgales likteņi", kuras ievadā viņš slavina K. Ulmani, norādot, ka neviena cita politiskā vara nav devusi Latgalei tik daudz brīvības. Taču gada vēlāk viņš ir viens dažiem aktīvistiem pusslepenā latgaliešu organizācijā "Dzelžu leģions", un paraksta pret K. Ulmani vērstu ultimātu. F. Kempu apcietina, bet pēc trijiem mēnešiem sods tiek atcelts un Kemps tiek atbrīvots pret parakstu, ka nekad vairs nenodarbosies ar politiku.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Ar Kempu ir tāpat kā ar Freidu, es pateikšu. Freids arī savas dzīves laikā ir tik daudz uzrakstījis, ka kaut kur viņš aiziet pretrunās pats ar savu rakstīto, un tad tu nevari saprast, kurā no tām grāmatām ir rakstīta patiesība. Tas tāds korāna princips – tas, kas ir vēlāk uzrakstīts ir svarīgāks par to, kas ir bijis agrāk. Un līdzīgi ir ar Kempu, viņš ir Latgales ļaužu komiteju taisījis, gan sociālistu partijā piedalījies, tad viņam bija sava Latgales ļaužu partija, tad viņam bija viena ideja, tad viņš pārdomāja. Principā ar Kempu ir tā, ka nevar viennozīmīgi runāt par visu viņa dzīvi, bet ir jāraksta tā, ka tajā un tajā gadā tajā un tajā mēnesī viņš dara to un to. Jo kur ir humors – arī tajā pat kongresā lielākais oponents Kempam ir Juris Pabērzs, ar ko viņš pēc tam ir vienā fotogrāfijā, tad žurnālā, tad partijā. Un te var arī runāt par dzīvi idejas vārdā – lai gan Kemps mētājas, vektors viņam ir viens un tas pats – tas, ko viņš ir pateicis gaismas laikos, aiziet viņam līdz Sibīrijas laikiem – vislielākā Latgales patstāvības un autonomijas aizstāvēšana pret visiem. Viņš ir konsekventākais visu Latgales, ne tikai valodas, jautājumu aizstāvis.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Tā kā nebija līdera, neviens skaļi nerunāja arī par to, kāpēc pēkšņi tiek ignorēti Latgales kongresa rezolūcijas punkti, uz kuru pamata Latgale piekrita apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem. Kas no latgaliešiem darbojās? Palika tie, kas bija gatavi sadarboties ar Ulmaņa režīmu.

Inese RunceLU FSI vadošā pētniece

Nekad Latgalei vairs nebūs tik lielas teikšanas, kā bija pirmās valsts saeimas laikā, un primāri depopulācijas dēļ, jo tas, cik ir liela ietekme, ir atkarīgs no tā, cik daudz ir iedzīvotāju konkrētajā reģionā. Tolaik no Latgales saeimā bija 39 deputāti, visa Latgale deva lielāko deputātu skaitu, tāpēc vajadzēja rēķināties. Un mūsdienās Latgales iedzīvotāju trūkums rada bezspēka situāciju arī valdībā, jo mums ir maza pārstāvniecība. Bet tolaik visiem Latgale bija interesanta – Rainis, Ulmanis, visi lika te savus sarakstus. No Latgales tika ievēlēti ebreju, poļu, krievu saraksti, jo te bija ļoti daudz cilvēku. Un ar Latgali rēķinājās.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

Sabiedrībā kopumā Latgales autonomijas ideja nebija populāra, par to liecina arī F. Kempa vairāk kā pieticīgie panākumi parlamenta vēlēšanās – vienīgais pārstāvis no sava saraksta Satversmes sapulcē un 1. Saeimā, un tas arī viss. Ja nebūtu Otrā pasaules kara, nedomāju, ka, jo sevišķi K. Ulmaņa režīma apstākļos, Latgales autonomijas idejai būtu atbalsts no plašākas sabiedrības. Latgales cilvēku, iegūstot zemi savā īpašumā Latvijas agrāras reformas rezultātā, vairāk rūpēja saimniecības attīstīšana, kas ļoti sekmīgi realizējās tieši 30. gadu otrajā pusē, ne tik daudz – "garantijas" no "baltiešu" puses. Arī latgaliešu presē 20. gadu pirmajā pusē Latgales autonomijas jautājums nav aktuāls. Daži atceres raksti par 1917. gada kongresu parādās 1927. gadā – kongresa desmitgadē.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.