“Distancētu sarunu seriāls”, 9. epizode – “Psihoemocionālā veselība / Atkarības”

Elmārs Tērauds atzina, ka par krīzes periodu ir pretrunīgas domas. Sākumā cilvēkiem bija šoks par notiekošo pandēmijas smagi skartajās ārvalstīs, bet tad izrādījās, ka Latvijas iedzīvotājiem ir paveicies neieraudzīt visu psiholoģisko šādas krīzes amplitūdu. Tomēr aktualizējās citi aspekti – darba zaudēšana, vientulība un tiem līdzīgi. Vai precīzāk, tie vēl pa īstam tikai aktualizēsies, jo neirozes mēdz uzrasties tieši pēc krīzēm.

Lai arī nav nekā iepriecinoša faktā, ka Latvija procentuāli pašnāvību skaita ziņā dala otro–trešo vietu Eiropā, dati liecina, ka vismaz suicidālās tendences krīze nav paspilgtinājusi. Viņš arī izteica atzinību par to, ka pēdējo divu gadu laikā psihiskā veselība valstiskā līmenī kļuvusi par vienu no medicīnas nozares prioritātēm, kas ļaus cilvēkus ārstēt humānāk un atbilstoši dažādāk. Savukārt par atkarībām viņš īpaši jauniešiem ieteica nemesties obligāti izmēģināt visu, ko nu dzīve piedāvā. Ir cilvēki, kuri ģenētiski var kļūt par neārstējamiem dažādu vielu atkarībniekiem. Un atkarīgajiem viņš novēlēja nepadoties arī tad, ja izārstēšanās no atkarības netiek prognozēta, vien turpmākā cīņa ar to. Palīdzību Latvijā var atrast un vajag to izmantot!

Nils Konstantinovs uzsvēra, ka krīze visvairāk skārusi gados vecākus cilvēkus un arī jauniešus, kuriem šāda izolēšanās ir īpaši pretdabīga. Psiholoģiskās sekas šai krīzei visticamāk vēl tiks konstatētas līdz ar jaunā mācību gada sākumu. Viņš atzina, ka atvērtāki psiholoģiskās palīdzības meklēšanā ir Rīgas jaunieši. Arī palīdzība visvairāk pieejama tieši galvaspilsētā, tādēļ jādomā par psihoemocionālās veselības palīdzības vairošanu valsts reģionos. Viņš gan piebilda, ka enerģija jāfokusē arī uz pašas sabiedrības izglītošanu. Ir jāparūpējas pašiem par sevi un citam par citu. Krīzes laika atkarību problēmas savukārt šobrīd vēl īsti neuzrādās, jo tas nav beidzies. Saasinājums visticamāk sekos pēc tam, kad cilvēkiem būs jāatgriežas darbā un vispār ierastajā dzīves ritmā. Viņš arī minēja, ka sabiedrības lielāko daļu atkarību risks neskar, bet ir jāmācās atpazīt mazākās daļas pārstāvjus, kuriem var rasties patiešām lielas problēmas.

Ilze Viņķele uzsvēra, ka valstiski šobrīd vissvarīgākā tēma ir tieši veselības finansēšana, ieskaitot, protams, psihisko veselību. Turklāt šis jautājums tika aktualizēts jau pirms krīzes sākuma. Viņa paziņoja, ka tiks būvēta ambulatorā ēka Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā Tvaika ielā, tiks arī turpināts izglītošanas darbs ar ģimenes ārstiem, jo viņi ir tie, kuri visbiežāk nonāk saskarsmē ar pacientiem, un ir lieliski, ja viņi spēj uzreiz atpazīt psihiskās un atkarības problēmas un nosūtīt cilvēku tālāk pie attiecīgiem speciālistiem. Viņa ar skumjām atzina, ka visvairāk veselības palīdzības sietam krīt cauri reģionos dzīvojošie, maznodrošinātie cilvēki. Par šo bēdu ieleju vēl ir, ko pamatīgi lauzīt galvu.

Tikmēr nenopietnāku un veselības ministri pat diezgan nokatinājušu garu “Distancēto sarunu seriālā” uzturēja brīvdomātājs un, kā viņš pats sevi pieteica, atkarību entuziasts Jānis Krīvēns, kurš zināms arī kā atraktīvā grupējuma “Singapūras satīns” dalībnieks. Viņš uzsvēra, ka atkarību var izraisīt ļoti daudzas vielas un lietas, tādēļ nevajag koncentrēties tikai uz alkoholu un narkotikām. Reāla atkarība var būt arī, piemēram, no cukura un sociālajiem tīkliem. Viņš apgalvoja, ka jebkurā gadījumā viss atkarīgs no cilvēka rakstura un gribasspēka. Jādomā ar galvu un viss būs kārtībā. Ilzei Viņķelei atlika vien atmest ar roku šādiem uzskatiem, pajautāt, vai viņš vispār saprot, ko runā, un piebilst, ka ar gribasspēku vien cilvēks nevar izārstēties, piemēram, no diabēta. Diskusija ar dažādiem viedokļiem, tātad.

“Distancēto sarunu seriāla” desmitajā epizodē 11. jūnijā pulksten 18.00 notiks saruna par “Intensīvo digitalizācijas terapiju”.