Mežģīnes. Tas nav tikai vārds, kas izrunā kārtīgi mums izloka mēli. Izrādās, jau kopš senatnes tās līdz krampjiem loka ne tikai darinātāju pirkstus, bet samudžina pat vissvētāko ļaužu prātus un arī neprātus. Kā radās mežģīnes un kāds ir to slepenais kods, kas tām piešķir mūžību?

Mežģīnes vienmēr bija dārgas luksusa preces, ņemot vērā to rūpīgo un laikietilpīgo ražošanu. Mežģīņu stili attīstījās gadsimtu gaitā, reaģējot arī uz modes izmaiņām. Galmos gan vīrieši, gan sievietes valkāja mežģīnes no pirmsākumiem līdz astoņpadsmitajam gadsimtam.

Tā bieži bija dārgākā tērpa daļa un atspoguļoja izsmalcināto aristokrātijas gaumi.

Mežģīnes rotāja sieviešu un vīriešu apkaklītes, aproces, rokas, galvassegas, veselus tērpus un pat mēbeles. Roku darbs bija ļoti dārgs, un pat turīgākie augstmaņi varēja atļauties tikai dažus eksemplārus, kurus mainīja pie tērpiem.

Pat garīdznieki pakļāvās šai mežģīņu modei, un 16. gs. vidū mežģīnes rotāja svētā tēva tērpu jeb mantiju.

Svarīguma un svinīguma pazīme. Bija pat noteikts, cik daudz mežģīņu var nēsāt katrs no viņiem. Jo augstāks statuss, jo var atļauties vairāk un greznāk.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X