Kopš seniem laikiem viedie uzskatīja, ka aptumsuma laikā izteiktās lūgšanas iegūst īpašu spēku.
Mūsdienās ne Saules, ne Mēness aptumsumu neviens pie pilna prāta ar dabas katastrofām un kariem vairs nesaista, tomēr arhaiskās bailes no aptumsuma sabiedrības zemapziņā mājo. Ne velti senie grieķi uzskatīja, ka aptumsums nosaka plūdus, karus, ugunsgrēkus. Ierīce, ar ko noteikt un izmērīt aptumsumu, tolaik jau eksistēja. 585. gadā pirms mūsu ēras Hērodots rakstīja, ka, līdzko Sauli aizsedza melnais plīvurs, valdnieki pārtrauca karus. Ķīnas valdnieki no aptumsumiem baidījās, jo uzskatīja, ka dēmons mēģina apēst Sauli. Ēģiptieši aptumsuma laikā veica rituālus, ar kuru palīdzību, pēc viņu domām, aizklāja Sauli un pēc tam atbrīvoja. Arī vēlāk galmos aptumsumu laikā tika pārtrauktas diplomātiskās sarunas.
Kādreiz vēdiskie astrologi uzskatīja, ka ilga lūkošanās aptumsumā saīsina dzīvi.
Mūsdienās neviens tādas muļķības nestāsta, tomēr vēdiskajā astroloģijā aptumsumu saista ar karmiskām tēmām.
Pagātne šajā laikā atgriežas kā bumerangs. Daži astrologi domā, ka aptumsums ir īstais laiks, kad atrisināt karmiskos mezglus. Piemēram, ja dzimtā pa sieviešu līniju vairākām sievietēm bijis krūts vēzis vai vairāki ģimenes locekļi gājuši bojā autoavārijās, ir vērts pašķetināt dzimtas biogrāfiju un padomāt, kāpēc šāda iedzimtība izveidojusies. Tāpat jādara racionālas lietas - savlaicīgi jāveic izmeklējumi, jāizvairās no ātras braukšanas un jebkāda riska, it īpaši aptumsuma laikā.