S, 23.11.2024.
Laika ziņas
Horoskopi
Komanda
Reklāma
Noteikumi
Par TVNET+
RUS
Šodienas redaktors:
Jānis Tereško

Latgola zem sierpa i kuvaldas (2)

Baltie plankumi Latvijas vēsturē
8. Baltie plankumi Latvijas vēsturē Foto: TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X

Stāsts par Latgales kultūru, sabiedrību un baznīcu padomju okupācijas gados. Latgaliskās identitātes un kultūras etnogrāfiskošana un marginalizēšana.

1940. gada jūnijā Latgali okupēja Sarkanā armija, augustā to inkorporēja PSRS sastāvā, bet jau pēc gada Latgali iekaroja nacistiskā Vācija.

Šī okupācija ilgst vienu gadu. Pie varas tiek jauni cilvēki ar jaunām vērtībām un ideoloģiju. Cik svarīgs viņiem ir latgaliskums un latgaliskais? Domāju, ka ne ļoti. Viņiem bija citas vērtības – viņi pasauli redzēja kategorijās proletārisms / buržuāzija, internacionālais / nacionālais, un latgaliskais viņiem bija tikai instruments. Tāpēc arī var redzēt, ka 1940. gadā atkal sāk iznākt laikraksts "Taisnība", un tas iznāk latgaliešu valodā, bet tas ir ļoti tendenciozs un ideoloģiski vērsts vienā virzienā.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

1940.–41. gadā tiek slēgti latgaliešu laikraksti un žurnāli, latgaliešu izdevniecība Daugavpilī, tiek veikti aresti un represijas pret latgaliešu inteliģenci, katoļu garīdzniekiem. No skolu programmām tiek izņemta ticības mācība, "nepareizā" vēsture, tā vietā – marksisma-ļeņinisma mācība. Nacionālajām īpatnībām komunistu totalitārajā režīmā nav atvēlēta kāda īpaša loma, jo ir jāaudzina pilnīgi jauns cilvēka tips – padomju cilvēks.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Pēc Padomju okupācijas posma, 1941. gadā, Latgales ieņemšana bija nacistiskās Vācijas bruņoto spēku uzbrukuma operācija Otrā pasaules kara laikā Vācijas iebrukuma PSRS pirmajās nedēļās, kas vainagojās ar Latgales ieņemšanu.

Par Vācijas uzbrukumu 22. jūnijā Latgales iedzīvotāji uzzināja no publiski pārraidītās Molotova radio uzrunas plkst. 12:00 dienā. Ap plkst. 15:00 sākās Vācijas kara aviācijas uzlidojumi Daugavpils Aizdaugavas lidlaukam un Rušonu stacijai. Lidošanas spējas saglabājušās padomju lidmašīnas 23. jūnijā tika pārbāzētas uz Polocku, un Sarkanā armija Latgalē faktiski zaudēja aviācijas atbalstu. Latgales pilsētās tika sasaukti darbaļaužu mītiņi, kas izteica vēlmi saņemt ieročus un iestāties Sarkanajā armijā. Uzreiz pēc 1940. gada Latvijas okupācijas radītā Strādnieku gvarde bija likvidēta mēnesi pirms kara sākuma, un padomju varas piekritējiem vairs nebija ieroču. Strādnieku gvardi atjaunoja 25. jūnijā un bijušajiem gvardistiem atkal izdalīja ieročus. Līdz ar kara pirmo dienu nostiprinājās sarkanais terors. Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki un gvardu patruļas sāka arestēt aizdomīgos elementus. Iedzīvotājiem sāka konfiscēt radio aparātus, laukos notika zirgu rekvizīcijas.

Haotisks starpvaru posms Latgales ciemos un pilsētās ilga pāris dienas. Pamestās varas iestādes sāka pārņemt vietējo iedzīvotāju pašaizsardzības vienības, daļu no kurām veidoja no 14. jūnija deportācijām mežos sabēgušie cilvēki. Kalupes pagastā 27. jūnijā iedzīvotāji ieņēma pagasta centru un 28. jūnijā palīdzēja to pašu izdarīt Vārkavas pagasta iedzīvotājiem. Preiļos no 26. jūnija līdz 2. jūlijam vienīgā funkcionējošā varas iestāde bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Atšķirībā no lielākās Latvijas daļas, kuru Sarkanā armija ātri pameta, Latgalē notika kaujas par katru pilsētu. Šis reģions bija svarīgs vācu armijas kustībai uz Ļeņingradu, tāpēc vācu armijas komandantūra Latgalē izveidoja militāro pārvaldi, kas organizēja vietējo pašvaldību darbu. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija zirgu rekvizīcija no zemniekiem. Kareivji tika izvietoti sabiedriskajās ēkās un skolās. Vietējo pašvaldību veidošanos ietekmēja tas, ka Latgalē vēsturiski bija ļoti maz vācu valodas zinātāju, tāpēc vadošā amatā bieži nokļuva ikviens, kas prata vācu valodu. Lielo postījumu dēļ telefona sakari un pasta darbība reģionu centros tika atjaunota tikai pēc dažām nedēļām.

Saskaņā ar nacistiskās Vācijas rasu politiku, latgalieši bija zemākā statusā nekā pārējie latvieši. Pieņēmums balstījās uz to, ka Latgalē bija daudz jaukto laulību, bija salīdzinoši liela slāviskā ietekme, turklāt latgalieši bija katoļi.

Taču nacistu rasu politika bija diezgan elastīga. To lielā mēra noteica situācija frontē, sevišķi 1942. un 1943. gadā. Latgaliešu pārvācošana bija paredzēta, bet mazākā apjomā nekā pārējo latviešu. Tas bija atkarīgs no vairākiem faktoriem – "tīra" dzimta, līdzdalība un nopelni Vācijas uzvaras kaldināšanā, kā arī konkrētiem vietējiem apstākļiem un konkrētās situācijas.

Pārvācošanas politika tika īstenota arī caur darba nometnēm Vācijā, uz kurām no Latgales tika izsūtīti vairāk jauniešu nekā no citiem Latvijas reģioniem.

Nacisti savas politikas īstenošanā iesaistīja vietējos iedzīvotājus, neatklājot savus tālākos plānus. Trūkstot cilvēku resursiem, latgalieši arī tika iesaukti gan latviešu leģionā, gan dienēja vācu policijas vienībās. Nacisti atļāva atjaunot Vladislavs Lōča tipogrāfijas darbību. Kara laikā pret latgaliešiem netika vērstas kādas īpašas represijas, protams, ar atrunu, ka viņi nestājās pretī nacistu režīma īstenotajai politikai.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Tā sauktie vācu plāni "Ost" paredzēja pārvācot daļu no austrumos ieņemto apgabalu iedzīvotājiem. Zemākais rādītājs bija baltkrieviem (pārvācošanai derīgi tikai 25%), sekoja lietuvieši (40-50%). Augstākais rādītājs tika žēlīgi piešķirts igauņiem (70-75%). Latviešiem luteriskajās zemes daļās dažādi plāni "Ost" paredzēja iespēju pārvācot 65-75%, taču Latgalē rādītājs bija zemāks – 50-60%. Atlikušos nacistu plāni paredzēja likvidēt vai izsūtīt kā darbu uzraugus uz ieņemtajām austrumu teritorijām. Pamatojums līdzīgs kā Lietuvā un Baltkrievijā – pārāk spēcīga saskare ar "mazvērtīgajām" poļu un krievu tautām vēsturē.

Ēriks JēkabsonsLU profesors, latviešu vēsturnieks

Nacistu vara Latgalē ir trīs gadu periods, un tie nav vienādi. Sākumā jaunajai varai ir citi pienākumi un citas prioritātes, un jaunajai varai latgaliešu valodas jautājums nav svarīgs, bet tad, kad frontē vairs neiet tik labi, arī šai varai gribas dabūt atbalstu no latgaliešiem. 1943. gadā tiek atklāts pilnīgi atjaunots Latgales Māras piemineklis, lielākos un mazākos mērogos norisinās Latgales Dziesmu svētki. Strādā Vladislava Loča izdevniecība. 1943. un 1944. gadā latgaliešu valodā tiek izdots tik daudz poligrāfisku produktu, cik ne līdz tam, ne pēc tam nav bijis.

Valentīns LukaševičsLatviešu rakstnieks un literatūrzinātnieks

1944. līdz 1990. gads ir laiks, kad gan Latgale, gan visa pārējā Latvija atrodas padomju okupācijā. Kā mainās dzīves noteikumi un kur paliek Latgale, latgalieši un latgaliešu valoda? Vienīgais nozīmīgais pasākums šajā laika posmā, pašu latgaliešu veidots un veltīts Latgalei, bija Latgales kultūras nedēļa, kurai Latgales kultūras darbinieki gatavojās veselu gadu.

Pasākumos Rīgā 1958. gada 7. līdz 13. decembrī piedalījās 600 pašdarbnieki no 14 Latgales rajoniem un pilsētām. Galvaspilsētā tika sarīkoti 18 koncerti. Kultūras nedēļa noslēdzās 13. decembrī ar plašu koncertu Akadēmiskajā drāmas teātrī. Preses izdevumos parādījās vairākas publikācijas par Latgales kultūru, notika diskusijas par nepieciešamību dibināt Rēzeknes novadpētniecības muzeju. Pēc pasākumiem svētku kolektīvi tika apbalvoti ar Goda rakstiem

Ir aculiecinieku atmiņas par to, kā koncertos piedalījās Daugavpils rajona kolhoza "Rodina" Līksnas jaukatais koris Terēzijas Brokas vadībā. Tieši sarīkojuma laikā kori sākuši saukt par "Dzimtenes" kori, kas pēc kora atgriešanās Līksnā licis mainīt arī kolhoza nosaukumu. Turpmāk "Rodinu" sauca par "Dzimteni". Par šo vērienīgo pasākumu atceras arī izcilais Latgales kino režisors Jānis Streičs:

Ko nākotnei un Latvijai deva šī Kultūras nedēļa? Drauds par Latgales atdošanu Vitebskas guberņai tika nolikts tālākā atvilktnē, līdz to Atmodas laikā izvilka biedrs Lukjanovs un piedraudēja Latvijai kā ar brūkošās impērijas trumpi. Latgale tā pa īstam tika pašas Latvijas ļaužu ievērota un atzīta kā mūsu kopējās kultūras neatņemama daļa ar savu folkloru, amatniecību un mentalitāti, kas tuva Latvijai kā aizmirstā un beidzot skanēt sākusī tautasdziesma10. Latgale sāka uzdot toni daudzām kultūras norisēm Latvijā, ko atzina kultūras procesa vērtētāji. Latgales dramatiskie kolektīvi deva ierosmi Latvijas kultūras ministrijai piešķirt Latvijas Tautas teātra statusu stabilākajiem un labākajiem dramatiskās mākslas ansambļiem. To apstiprināja Kultūras ministrijas 1959. gada 19. janvāra lēmums. Latgales keramika tika celta godā kā tautiskās mākslas spilgtākais paraugs un iekaroja stabilu vietu Latvijas prezentācijā. Rīdzinieki uz podnieku cepļiem devās tikpat kā uz Paņevežas teātri, kas tanī laikā bija modē.

Pēckara periodā nozīmīgākais notikums bija Latgales kultūras nedēļa Rīgā 1958. gada decembrī. Protams, nekas tāds nevarētu tikt īstenots, ja nebūtu toreizējā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa aizbildniecības un mākslas vēsturnieka Jāņa Pujāta iniciatīvas. J. Pujāts 1955. gadā ar diviem čemodāniem, pilniem ar Silajāņu labāko keramiķu krūzēm, vāzēm, svečturiem un svilpauniekiem, dodas uz Latvijas kompartijas Centrālo komiteju, kur viņam izdodas pārliecināt partijas funkcionārus par tautas daiļrades nozīmīgumu. Pēc J. Pujāta iniciatīvas 1957. gadā notiek pirmā Silajāņu keramikas izstāde Rīgā; 1958. gadā Latgales novada apvienotās izstāde Daugavpilī; Latgales kultūras nedēļas organizēšana Rīgā, kur notiek keramikas un gleznu izstādes, Latgales koru un folkloras grupu koncerti u.c. pasākumi.

Taču situācija mainās pēc 1959. gada Latvijas kompartijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnuma, kurā tika nosodīts nacionālkomunisms, ar mērķi izskaust latvisko. Sekas tam ir tādas, ka, tāpat kā Līgo un Jāņi u.c., arī vārds latgalieši ir nevēlams. Latgalieši sāk kaunēties no savas valodas lietošanas sabiedriskās vietās. Latgaliešu valodai vēl paliek vieta katoļu baznīcā un ģimenēs.

Latgaliskā identitāte pakāpeniski sāk atdzimt līdz ar pārmaiņām 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Lai gan arī padomju laikā tika izrādīta interese par, piemēram, latgaliešu keramiku, latgaliešu folkloru, un folkloras vienības pat tika apkopotas, Latgale ar savu vēsturi un katolisko ticību nekādā veidā neiekļāvās padomju stāstā par "veiksmi un laimi". Un šī te tīšā aizmirstība, protams, nebija raksturīga tikai Latgalē, bet arī visā pārējā Latvijā. Taču latgaliešu valoda spēja izturēt arī šos laikus, lielā mērā atkal pateicoties tieši baznīcai, kurā latgaliešu valoda saglabājās. Tā saglabājās arī tādēļ, ka daļa lielo komunistu bija izauguši ar savām babiņām un dzediem, un bija ticīgi cilvēki.

Inese RunceLisainfo

Latgaliskais saglabājās arī trimdā izdotajā literatūrā un trimdinieku atmiņās, taču tur tas tika saglabāts vairāk nevis kā etniskā atšķirība, bet gan uz ticības pamata. Iznāk izdevumi latgaliešu valodā, pētījumi, arī daiļliteratūra.

Neskatoties uz K. Ulmaņa autoritārā režīma īstenoto tautas vienotības politiku, emigrācijā latviešu un latgaliešu inteliģence nav vienota. Latgalieši, kuri emigrācija veidoja aptuveni tikai 6–8% no emigrējušo latviešu kopskaita, arī nav vienoti. Demokrātijas apstākļos emigrācijā latgaliešu inteliģence varēja brīvi paust savus uzskatus, kuri bija ļoti atšķirīgi vairākos jautājumos. Par rakstības valodu un dievkalpojumu valodu – latviešu literārā vai latgaliešu. Emigrācijas katoļu baznīcas vadības pārstāvji uzskata, ka dievkalpojumus jānotur latviešu valodā, jo arī latviešu vidū ir katoļi, bet neliela daļa latgaliešu inteliģences uzskata – dievkalpojumus jānotur tikai latgaliski.

Lai izceltu savu īpašo identitāti, vairāki latgaliešu inteliģences pārstāvji latgaliešus sākt saukt par latgaliem (bez “l” mīkstinājuma).

Latgaliešu izdevniecības Minhenē vadītājs V. Lōcis uzskata, ka latgaliešu rakstnieks ir tas, kas raksta tikai latgaliski. Šajā ziņā viņam rodas nesaskaņas ar latgaliešu autoriem, kuri cenšas kopt gan latgaliešu, gan koplatvisko literāro valodu. Piemēram, ar Jāni Klīdzēju, Konstantīnu Strodu-Plencinīku u.c. J. Klīdzējs romānu "Cilvēka bērns" izdod latviešu literārajā valodā. Te ir jautājums arī par lasītāju loku – vai daži tūkstoši tikai latgaliešu, vai pāri par simts tūkstošiem visu latviešu.

Vladislavs MalahovskisRTA profesors Dr. hist.

Kā atceramies, Francis Trasuns, brāļi Antons un Benedikts Skrindas un monsenjors Nikodems Rancāns šajā laikā jau ir devušies aizsaulē. Bet ko pa šo laiku dara Francis Kemps, Kazimirs Skrinda un Valērija Seile?

Francis Kemps vācu un padomju okupācijas gados neieņem ievērojamus amatus (izņemot laiku, kad vācu okupācijas laikā viņš strādā par Ludzas apriņķa inženieri) un lielākoties uzturas savās lauku mājās.

1949. gadā Kempu deportē uz Tuganas apgabalu, kur kādu laiku ļauj strādāt par celtniecības inženieri. Tad viņu no šī darba atstādina un aizsūta uz Tomskas apgabala Mihailovku. 1952. gadā Kempa mājā izceļas ugunsgrēks, kurā viņš gūst smagus apdegumus un pēc dažām dienām nomirst.

1991. gadā viņš tiek pārapbedīts Ludzas rajona Zvirgzdenes kapos.

Benedikts Skrinda 1944. gadā spēja atjaunot klosteri, bet 1947. gada decembrī PSRS varas iestādes klosteri slēdza un lika visiem klosterbrāļiem atbrīvot telpas. Mantu pārnešanas laikā viens no miličiem, kuram kaut kas nepatika, paņēma tēvu Benediktu aiz kakla un stipri pagrūda. Benedikts Skrinda nomira dažas dienas pēc šī atgadījuma, 1947. gada 10. decembrī, apglabāts Viļānu baznīcas dārzā.

Savukārt Valērija Seile no 1923. līdz 1940. gadam strādājusi par Daugavpils skolotāju institūta direktori. Pēc Daugavpils skolotāju institūta likvidēšanas 1940. gadā Seile pārcēlās uz Rēzekni, kur līdz 1946. gadam strādāja par skolotāju Rēzeknes Valsts skolotāju institūtā, komercskolā un pilsētas 1. vidusskolā. 1947. gadā Seile bija spiesta pārcelties uz Rīgu, kur līdz aiziešanai pensijā 1957. gadā viņa mācīja krievu valodu Rīgas 2. vidusskolā. Lai gan viņa netika represēta, iespējams, iepriekšējās darba pieredzes un kontaktu dēļ, taču, neskatoties uz to, ka viņai tika saglabāta dzīvība, viņa tika pazemota sociāli – viņa strādāja savai pārliecībai neatbilstošu darbu, turklāt dzīvoja lielā nabadzībā, kā to atceras viņas audzēkņi, kas tajā laikā devās viņu apciemot. Valērija Seile mirst 1970. gadā.

Atgriežoties pie Baltajiem plankumiem Latvijas vēsturē – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad valdīja milzīgs emocionāls pacēlums un kad valsts atkal tika veidota no jauna, lai gan arī Latgalē netrūka dažādu pasākumu un ideju, kas saistījās ar Latgali un latgalisko, diemžēl tās netika ietērptas konkrētā formātā, un daudzi vēsturnieki lēš, ka tieši šis bija "nokavētais" brīdis, lai mēs šodien varētu uz Latgali skatīties citādāk – ar pilnīgākām zināšanām un izpratni par tās savdabīgo vēsturi, valodu, kultūru un lokālidentitāti, bet par to viedokļus apkoposim nākamajā, pēdējā raidījumu cikla "Baltie plankumi Latvijas vēsturē" epizodē.

Izmantotie avoti:

http://www.lza.lv/LZA_VestisA/72_1/1_Janis_Streics.pdf

http://latgalesdati.du.lv/notikums/590

https://www.youtube.com/watch?v=rn8yPno9os4&t=3801s

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X

Tēmas

Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu