Mediķu loma "Bērnu fonda" nometnēs īpašiem bērniem: no nobrāzta celīša līdz apmīļotai sirsniņai

Medmāsiņas savu darbu Latvijas Bērnu fonda rīkotajās nometnēs sauc par sirds darbu. Savā postenī viņas ir 240 stundas no vietas.

Viena no pieredzes bagātākajām nometņu vadītājām Gunita Meiere atzīst, ka ir bezgala svarīgi, lai nometnes darbinieku vidū mediķis būtu ne tikai izcils profesionālis, bet arī komandas biedrs, uz kuru vari paļauties jebkurā situācijā.

"Cilvēks, kas ar mani ir izgājis visam cauri. Šogad piekritusi, ka darbosies ar mani kopā. Uz ko es varu paļauties kā pati uz sevi. Reti, kad var atrast cilvēku, kas deg par savu darbu un neskatīsies uz rāmi: es esmu mediķis un man ir tas. Nē – ja vajag, viņa būs arī aprūpētāja, palīdzēs audzinātājām. Ja vajadzēs – visās lietiņās," stāsta "Latvijas Bērnu fonda nometņu vadītāja" Gunita Meiere. 

Gunitas Meieres vadītajās nometnēs par bērnu veselību rūpējas Liepājas centra sākumskolas medmāsa Rima Lagzdiņa.

"Protams, darbs ir smags. Tu esi pār viņiem visu laiku nomodā. Mediķim divkārši. Ja kādu brīdi dodies atpūtā, tad tevi tāpat pa nakti var pamodināt. Kādam kaut kas sāp vai slikti. Darbs tāds grūts, bet reizē arī patīkams," atzīst Rima Lagzdiņa.

Elga Zaķe ikdienā ir garīgās veselības aprūpes māsa slimnīcā Ģintermuižā, bet Bērnu fonda rīkotajās nometnēs Jelgavas pusē savā atvaļinājuma laikā strādā jau četrpadsmito gadu. Par savu nometņu veiksmes atslēgu Elga uzskata komandas dažādo vecumu. Desmit dienas ar bērniem strādā gan pieredzes bagāti darbinieki, gan gados jauni pedagogi.

"Bērniem patīk. Viņiem pietrūkst māju, tad viņi atskrien pie manis. Viņš iesēžas klēpī, tu viņu samīļo. Bet dauzīties ar viņiem – te jaunie skolotāji mums ir. Puiši, kas spēlē ģitāru. Dziedāšana, bumbas spēlēšana. Tas tā izlīdzina. Tas ir visforšākais," stāsta Latvijas Bērnu fonda nometnes mediķe Elga Zaķe.

Mediķis nometnē ir “savējais”, kurš nesēž ārsta kabinetā, uzvilcis baltu halātu, bet gan visur ir kopā ar bērniem. Dzīvo līdzi viņu priekiem un kreņķiem.

"Tas jau arī ir mans ļoti liels darbs. Ja kāds bērns ir autists, kurš nerunā, es žestu valodā parādu - 1, 2, 3 dienas, un jūs būsiet mājās pie mammītes! Man viena meitenīte Emma bija tāda. Uz rokām jāparāda, cik dienas palikušas, un tad viņa sasit plaukstas un jūtas laimīga," sirsnīgi stāsta Rima Lagzdiņa.

Pirms nometnēm sirds visvairāk ir nemierīga par to, lai viss noritētu bez nopietnām traumām. Ar pārējām veselības nebūšanām medmāsiņas tiks galā.

"Lielākoties ir nobrāzti celīši, nobrāzti papēži. Saskrējies – vēders sāp. Atkarīgs no laika apstākļiem. Ja ir silts laiks, tad pārsvarā ir nobrāztie celīši. Bet ja aukstāks – tad kakliņš sāp, klepus ir. Dundurs kāds iekož. Bet tur ir tā, ka tās vainas nav tik lielas, bet viņam gribas, lai viņu pamīļo, lai apčubina. Viņam uzliek to krāsaino plāksteri ar puķīti vai dzīvnieciņu, viņš aizskrien tik priecīgs. Būtībā bija vajadzīgs tikai tas plāksteris un tā apčubināšana," stāsta  Elga Zaķe.

Nometnes desmit dienu laikā bieži vien bērni iemācās un apgūst ikdienišķas lietas, kuras dažādu iemeslu dēļ pirms tam neprata vai vienkārši nezināja.

"Ar to pašu ēšanu. Mēs sākumā nevarējām saprast: tik garšīgas pusdienas, bet nē, viņš paņem pilnu roku ar maizi un ēd tikai maizi. Skaidrs, ka mājās citu neko nav dabūjis," secina mediķe.

Lai arī pa kādam ikdienišķam strīdam gadās, nometnēs bērni ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Rimai un Elgai ir savs skaidrojums.

"Ir, ir uzlabojumi. Viņiem parādās labās izpausmes. Ļoti palīdz. It sevišķi, kad mēs ejam uz jūru vai ceļojumā, man vienmēr ir aptieciņa līdzi. Un tad man vienmēr uzrodas palīgi. Viens pie vienas rokas paņem somu, otrs pie otras, mani paņem pie rokas, un tad mēs dodamies tajā pārgājienā," stāsta Lagzdiņa.

"Es tikai gribu pateikt vienu, ka bērni ir ļoti, ļoti draudzīgi nometnē. Es nezinu, varbūt tāpēc, ka viņi ir daudzmaz līdzīgi tomēr, ja. Viņi ir saprotoši. Līdzcietīgi. Ja kādam kaut kas notiek, visi ir klāt. Atskrien, pastāsta. Es nezinu, kā ir skolā. Bet mums ir kolosāli bērni," uzver Elga.