“Distancētu sarunu seriāls”, 10. epizode – “Intensīvā digitalizācijas terapija”

Aija Auškāpa atzina, ka pandēmijas laiks vismaz viņas biznesā drīzāk ir nogaidošs laiks, nevis attapīgām, jaunām idejām piebārstīts periods. Iemesls ir lielā neskaidrība par tuvāko nākotni. Viņa cer, ka viss tomēr atgriezīsies vecajās sliedēs, kad mūziķi atkal varēs pelnīt naudu ar koncertiem, nevis paļauties tikai uz ierakstu tirgošanu, jo mūsdienās tas vairs nav ienesīgākais peļņas avots mūzikas biznesā. Viņa atzīst, ka konkrēti “Prāta Vētrai” paveicās, ka vīruss ieradās tieši 2020. gadā, kas grupai bija iecerēts, kā tā sauktais tukšais gads, kad lielākā koncentrēšanās notiek uz jauna ieraksta tapināšanu, nevis lieliem koncertiem. Viņa nekritizē mūziķus, kuri šobrīd izvēlas uzstāties tiešsaistē vai autokoncertos, jo skatuves māksliniekiem ir nepieciešams vismaz šis uzmanības minimums, taču atzīst, ka šāda veida koncerti ir tikai izmisuma solis, veids, kā radīt vismaz nelielu līdzekļu apgrozījumu industrijā, bet tam nav pievienoto vērtību. Tādēļ viņa cer pēc iespējas drīzāk atkal sagaidīt īstus, dzīvus lielkoncertus, jo cerība viņas vadītajā uzņēmumā nemirstot nekad.

Artūrs Mednis uzsvēra, ka šī krīze ir unikāla ar to, ka skar pilnīgi visus biznesus. Turklāt vienai daļai sokas pat labāk, kamēr otrai – slikti. Turklāt nav runa tikai par likteni, kas licis izvēlēties to vai citu darbības sfēru. Daudz kas tomēr atkarīgs no pašu uzņēmēju attapības un spējas ātri radīt jaunus produktus vai pakalpojumus. Viņš uzskata, ka vecajās sliedēs pēc šīs krīzes tomēr īsti neatgriezīsimies. Turklāt, jo ilgāk ievilksies pandēmijas radītā izolācija, jo vairāk cilvēki pieradīs pie jaunās lietu kārtības, kas kļūs jau par saprotamu ikdienu. Protams, ka cilvēki joprojām vēlēsies sanākt kopā un baudīt kultūru vai sportu, taču daudz kas mainīsies ikdienas paradumos. Tiks krietni vairāk izmantoti digitālie rīki. Viņš atzīmē, ka šo trīs mēnešu laikā jau Latvijā digitāli esam nonākuši tur, kur šā vai tā būtu attapušies pēc gadiem trim vai četriem. Krīze gluži vienkārši šos procesus ir paātrinājusi.

Klāvs Sedlenieks tomēr lika uzsvaru uz to, ka ļoti daudz kas cilvēku uzvedībā nemainīsies, jo pamatīgām sadzīves uztveres izmaiņām nepieciešams krietni ilgāks laika posms par šo krīzi, pat, ja tā vēl kādu brīdi ievilksies. Kā piemēru viņš minēja to, ka arī 2020. gadā ļoti daudz tiek runāts par postpadomju ēru, lai arī Latvija atkal ir neatkarīga valsts jau 30 gadus. Ieradumus ir grūti izmainīt strauji. Tāpat viņš piebilda, ka Latvijā arī nebija tādas pamatīgas izolācijas ar komandantstundu ieviešanu un tamlīdzīgi, līdz ar to, cilvēki diezgan ātri sāka atgriezt savā ikdienā normālas sadzīves elementus. Interesants novērojums ir arī tas, ka cilvēki nenoteiktības laikā kļūst nevis uzmanīgāki, bet tieši otrādi – rīkojas mazāk apdomīgi. Turklāt Latvijā cilvēki ir jau pieraduši dzīvot hroniskā

mainīgumā, tādēļ esam mazāk pakļāvīgi dažādām mirkļa izmaiņām. Arī krasi drošības uzstādījumu pieprasījumi mēdz radīt gluži pretēju reakciju, ko var novērot kaut vai darbībā ar it kā super drošiem digitālajiem rīkiem, kuru izstrādātāji ik pa brīdim lūdz nomainīt paroli vai veikt tamlīdzīgas darbības. Cilvēkiem tas apnīk un viņi tam nepakļaujas.

Aigars Nords, kurš krīzes laikā atradis laiku pat saksofonspēles atsākšanai, atzīst, ka savā biznesā ir gan nogaidošs, gan uz priekšu skrienošs. Viņš ar kolēģiem atradis veidu kā veicināt tautas sportu arī neklātienes apstākļos, izstrādājot rīku, kas ļautu sarīkot pat virtuālu maratonu, ja neīstenosies plāns par klātienes pasākumu oktobrī. Katrs varēs pieslēgties ar savu sportošanai veltīto gadžetu un piedalīties sacensībā par uzvaru. Tas, protams, neaizstās kopā būšanu, taču ir dauz vairāk, nekā nekas. Turklāt viņš paredz, ka nākotnē šādu platformu būs arvien vairāk.

Visbeidzot Miķelis Bendiks aicināja uzņēmējus būt uzņēmīgiem arī krīzes laikā un mesties eksperimentos, jo progresēt var šajā procesā tikai ik pa laikam kļūdoties un no tā mācoties. Viņš bilda, ka no Klāva noteikti aizņemsies jēdzienu “hroniskais mainīgums”, jo tas ļoti labi izsaka digitālās sfēras attīstību. Tāpat viņš uzsvēra, ka joprojām dzīvojam cilvēku pasaulē, tādēļ jāstrādā kopā ar savām dažādajām pieredzēm. Tad arī virzīsimies pareizajā virzienā.

“Distancēto sarunu seriāla” pirmā sezona ar šo arī noslēgusies. Tās veidotāji cer, ka skatītāji šo desmit epizožu laikā guvuši sev daudzas vērtīgas atziņas, kas palīdzēja uzlabot dzīvi krīzes laikā un palīdzēs to darīt arī turpmāk.