Latvijas Bērnu fonda vasaras nometņu vadītāji: Bērni negrib doties mājās, atvadās ar asarām acīs...

Lai apciemotu šo nometņu darbiniekus, šodien raidījuma 4.studijas komanda ir devusies gan uz Kurzemi, proti, Pelčiem, gan tepat netālu no Rīgas – uz Allažiem.

Pašos pirmsākumos LBF rīkoja nometnes tikai bērniem ar īpašām vajadzībām. Laika gaitā dzīve diktēja savus noteikumus.

"Reaģējot uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem, radās arī integrējošās nometnes. Un ir nometnes, kas tiek rīkotas speciāli audžu un aizbildņu ģimeņu bērniem. Nu jau būs piektais gads, kopš mēs rīkojam nometnes vardarbībā cietušajiem bērniem, kuras notiek kopā ar ģimenēm," stāsta Latvijas Bērnu fonda projektu vadītāja Veronika Butāne.

Raidījums 4.studija viesojas Allažu Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā, kur vairāki darbinieki strādā arī vasaras nometnēs vardarbībā cietušajiem bērniem. Sociālā darbiniece Anda Bračkina atzīst, ka atbalsta centrā diemžēl ir jūtamas ārkārtas situācijas sekas.

"Vardarbības gadījumu skaits ir nedaudz palielinājies. Tieši pusaudžiem ir bijis visgrūtāk, jo viņi ir bijuši iesprostoti mājās, nedrīkstēja nekur iet. Komunikācija bija tikai telefons, dators – tikai šādas iespējas. Un tāpēc arī notika tā, kā ir noticis," izklāsta LBF nometņu audzinātāja Anda Bračkina.

Tādēļ šovasar Bērnu fonda nometnes ir īpaši nepieciešamas, lai iedotu iespēju bērniem atkal satikt vienaudžus, izkļūt no ierastās vides un gūt jaunus iespaidus. Šogad Allažu puses nometņu organizatori plāno divas nometnes – bērniem no audžu un aizbildņu ģimenēm un vardarbībā cietušajiem bērniem kopā ar ģimenēm. Nometnes vienmēr notiek Saulkrastu pusē pie jūras.

"Izvēlēts ar mērķi, lai parādītu bērniem un vecākiem, ka arī dabā var atrast daudz dažādu lietu, ar ko piepildīt savu brīvo laku, lai nav jāpērk veikalā dažādas mantas, ar ko spēlēties. Daba piedāvā visdažādākās iespējas un daudzveidību," stāsta LBF nometņu audzinātāja Anda Bračkina.

Nometnes sākumā visus tās dalībniekus, kuri piedalās pirmo reizi, vieno satraukums un nelielas bailes no nezināmā.

"Izmaiņas noteikti ir. Sākotnēji viņi atbrauc nedroši, kautrīgi. Īsti nezina, kas viņus sagaida. Ir tikai stāstīts, kas tur varētu būt. Bet tad reāli uz vietas viņi kļūst drošāki atvērtāki. Attīsta jaunas iemaņas, prasmes. Atklāj sevī talantu," par pieredzē novēroto runā Anda.

Bērnu fonda rīkotajās integrējošajās nometnēs ir trīsdesmit dalībnieku. Piecpadsmit bērnu bez veselības problēmām un piecpadsmit – ar īpašām vajadzībām. Vienu no Integrējošo nometņu audzinātājām, Santu Ķeķi, satiekam Pelčos, Viduskurzemes pamatskolā – Attīstības centrā. Santa ikdienā strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām un Bērnu fonda nometnēs var likt lietā savu pedagoga pieredzi. Integrējošo nometņu audzinātāju galvenais uzdevums - saliedēt visus dalībniekus kā komandu. Mācīt vienam otru pieņemt un saprast.

"Vajadzību ziņā viņi ir samiksēti. Dzīvo vienā istabā gan ar īpašām vajadzībām, gan bez īpašām vajadzībām. Viņi palīdz viens otram. Viņiem ir savs dienas ritms," stāsta LBF integrējošo nometņu audzinātāja Santa Ķeķe.

Nometnēs bērni ir sadalīti vairākās grupās. Katrai grupai ir sava audzinātāja. Nometnēs atpūtas kompleksā “Mežezers” katrai grupai ir sava mājiņa.

"Mēs vēl vakaros pavadījām jautri laiku. Zīmējām, dziedājām un dejojām. Mums kā audzinātājām ir jānolaižas līdz tam viņu līmenim, lai bērns mani pieņemtu – pavisam svešu audzinātāju. Pieņemtu tā – no sirds," stāsta Santa.

Nometnes laikā bērni paši iemācās pamanīt un sajust īsto brīdi, kad kādam ir nepieciešama palīdzība – pasniegt roku vai pieturēt invalīdu ratus.

"Ir bērni, kas nedomājot – viņi paši redz, viņi paši ierauga, kad tā palīdzība ir vajadzīga, un palīdz. Nav tā, ka pagriezīs galvu uz otru pusi. Viņi palīdz. Ir ļoti draudzīgi. Saliedēti. Pirmajās dienās, protams, visi ir bailīgi un kūtri, tad viņi ļoti ātri sadraudzējas un pieņem viens otru,"  tā Santa.

Kad nometne tuvojas noslēgumam, bērni raksta savas grupas audzinātājām vēstules.

"Pat skaists zīmējums man no Alises ir. Viņa, man liekas, zīmēja to visas 10 dienas. Nokļuva līdz manīm. Un meitene raksta, ka ļoti patikušas šīs 10 dienas ar mani. Ka esmu bijusi ļoti taisnīga. Un atvainojas, ka sagādājusi man ļoti daudz raižu, jo viņa bija tāda interesanta meitene," atceras Santa. 

Puisis raksta, ka patika jautrība un aktivitātes, bet nepatika stingrība. Nometņu izskaņas parasti ir visemocionālākais brīdis gan bērniem, gan arī skolotājiem.

"Bērni negrib braukt mājās. Lai cik grūti dažreiz ir gājis dienas ritmā - agrās celšanās un rītarosmes. Ir varbūt paguruši kaut kādā veidā, bet bērni negrib braukt mājās. Ar asarām atvadās," stāsta nometnes vadītāja.

Skumjas atvadoties nedaudz remdē cerība nākamajā vasarā tikties atkal. Mūsu spēkos ir palīdzēt piepildīt bērnu lolotās ilgas.