Piekrišana - obligāta. Zviedrijas likums, pēc kura notiesājošie spriedumi izvarošanas lietās pieauga par 75% (51)

Iepriekš, lai varētu izvirzīt apsūdzību izvarošanā, viens no nozīmīgākajiem faktoriem bija pierādījumi, ka aizdomās turamais lietojis spēku, draudējis vai izmantojis upura mazaizsargāto stāvokli (piemēram, reibumu).

Jaunais likums paredz, ka seksuālas attiecības uzskatāmas par brīvprātīgām, ja iesaistītās puses verbāli vai kādā citā veidā izrādījušas piekrišanu.

Līdz ar to Zviedrija kļuva par desmito Rietumeiropas valsti, kurā nebrīvprātīgas seksuālas attiecības klasificētas kā izvarošana. Islande tajā pašā gadā ieviesa līdzīgu likumu, pēc gada to izdarīja arī Grieķija.

"Robeža starp seksu un vardarbību slēpjas tajā, vai ir dota piekrišana. Tam jāatspoguļojas likumdošanā," norāda nevalstiskās organizācijas "Fatta" pārstāve Olīvija Bjērklunda Dalgrēna.

"Viens no nozīmīgākajiem efektiem ir tāds, ka upuri vairs tik ļoti nevaino sevi. Mēs to uzskatām par ārkārtīgi svarīgu lietu un ceram, ka tā tas turpināsies - ka būs pārmaiņas sabiedrībā, kuru rezultātā uzmanība tiks vērsta uz uzbrucējiem un no viņiem pieprasīta atbildība."

Nacionālās noziedzības apkarošanas padomes (BRA) nesen publicētajā ziņojumā minēts, ka pēc jaunā likuma stāšanās spēkā Zviedrijā ziņots par lielāku skaitu izvarošanas gadījumu. Palielinājies arī notiesājošo spriedumu skaits - daļa no tiem iepriekš nebūtu noziegumu klasificējuši kā izvarošanu.

2017.gadā Zviedrijā tika ziņots par 4895 izvarošanas gadījumiem, bet 2019.gadā - par 5930 gadījumiem. Taču augšupejoša tendence bija vērojama vēl pirms likuma pieņemšanas.

Raugoties uz notiesājošajiem spriedumiem, to skaits divu gadu laikā pieaudzis par 75%. 2017.gadā tika pieņemti 190 notiesājoši spriedumi, 2018.gadā 225, bet pērn - 333. Vairums lietu ietvēra draudus vai fiziska spēka lietošanu, taču 76 spriedumi balstījās uz jauno definīciju.

"Par izvarošanu iesniegto ziņojumu skaits jau vairākus gadus pieaug. Mēs domājam, ka tas saistīts ar augošu sabiedrības izpratni un #MeToo kustību.

Mūsu skatījumā pieaugusi gatavība ziņot par noziegumiem, nevis noziegumu skaits," uzsver BRA padomniece Stīna Holmberga. 

"Taču to pašu nevar teikt par notiesāšanu, tur nekādu ilglaicīgu tendenču nav. Notiesājošo spriedumu skaits ļoti strauji pieauga uzreiz pēc jaunā likuma stāšanās spēkā."

Holmberga skaidro, ka saskaņā ar jauno definīciju par izvarošanu uzskatāmi, piemēram, gadījumi, kad upuris ir skaidri pateicis "nē" vai raudājis, bet uzbrucējs turpinājis. Šādi gadījumi tiesu praksē bija arī iepriekš, taču tie neiekļāvās iepriekšējā izvarošanas definīcijā.

"Ir arī citi gadījumi, kad upuris sastingst bailēs, kļūst pasīvs, nerunā un nekustas. Pirms likuma grozījumiem šādus gadījumus nevarēja tiesāt kā izvarošanu," uzsver Holmberga.

31 no 36 BRA aptaujātajiem prokuroriem likuma izmaiņas vērtēja atzinīgi.

Sieviešu tiesību organizācijas uzskata, ka likums palīdzējis sabiedrībā rosināt diskusijas un mainīt uzvedības modeļus; valdība arī veidoja informatīvās kampaņas. Iespējams, ka šādas pārmaiņas mudinājušas upurus neklusēt par pārciesto.

Tajā pašā laikā izvarošana joprojām ir noziegums, par kuru tiek ziņots reti. BRA lēš, 2018.gadā Zviedrijā notika apmēram 112 000 izvarošanas gadījumu, taču policijai tika ziņots vien par 5593, no kuriem apmēram 7% nonāca līdz tiesai.

Apmēram puse no gadījumiem, kas atbilst jaunpieņemtajai izvarošanas definīcijai, beidzas ar attaisnojošu spriedumu.

"Ir grūti pierādīt, kas šajos jaunajos gadījumos ir noticis. Tā bija problēma arī iepriekš, bet, strādājot ar veco definīciju, upurim biežāk bija ievainojumi vai arī varēja veikt alkohola testu, lai noteiktu reibuma pakāpi. Jaunie gadījumi ir grūtāk pierādāmi, taču svarīgi, lai pierādījumu latiņa nebūtu pārāk zema," saka Holmberga.

2018.gada likums ne tikai paplašināja izvarošanas definīciju, bet arī ieviesa divus jaunus jēdzienus - "izvarošana aiz nolaidības" un "seksuāla izmantošana aiz nolaidības". Tie ir gadījumi, kad netika dota piekrišana, taču apsūdzētā nodoms nebija izvarot vai seksuāli izmantot. Šādas apsūdzības ir ļoti grūti pierādīt, norāda Holmberga.