"Dažreiz vienkārši ir jādara." Psihoterapeits par trauksmi, kas to veicina un kā ar to cīnīties (3)

Trešā lieta, kas mainās cilvēkiem ar trauksmi, ir uzvedība. Dr. Miksons stāsta, ka praksē bieži nākas sastapties ar cilvēkiem, kam trauksmes dēļ izveidojusies kompensējoša uzvedība, kas palīdz pakāpeniski mazināt trauksmi. Tomēr paši cilvēki neatzīst vai reizēm pat nejūt, ka viņiem ir trauksme.

"Man viena paciente tāda bijusi, viņa stāsta, ka ir strīds mājās ar vīru, un viņš saka, ka sieviete ir brīžiem visai uzvilkta, ka viņa ir stresaina. Viņa saka – kāpēc vīrs man tā saka, es neesmu stresaina," stāsta Dr. Miksons, piebilstot, ka reizēm tiešām iespējams, ka otrs cilvēks uzvedību interpretē nekorekti.

Vaicājot šai pacientei, kādēļ vīrs tā varētu sacīt, viņa teikusi, ka nezina, tādēļ speciālists lūdzis pastāstīt, ko viņa dara mājās.

"Tad, kad paciente aprakstīja, ko dara, es sapratu, kāpēc vīrs domā, ka viņa ir uzvilkta. Viņiem bija, piemēram, jābrauc gan pie saviem, gan vīra radiniekiem ciemos. Un no rīta viņš saka – nu, kāpēc tu no rītiem vienmēr tik uzvilkta esi? Viņa saka – es neesmu uzvilkta. Bet, lai gan no rīta viņiem ir jādodas ciemos, sieviete ir paspējusi iztīrīt māju, sakrāmēt visiem čemodānus, uztaisīt ēst uz visu nākamo nedēļu un ieiet dušā. Simts un vienu lietu, lai gan ciemos jābrauc ap 12, viņa ir piecēlusies piecos no rīta," stāsta psihoterapeits.

Taču patiesībā sievietes uzvedībā atklājas, ka kaut kas šajā braucienā viņu satrauc. Pats cilvēks to atzīt negrib, taču šī uzvedība palīdz mazināt trauksmi, jo noteiktu lietu darīšana, piemēram, mājas tīrīšana, sniedz drošības sajūtu.

"Ja tu dari kaut ko praktisku, tu redzi galarezultātu, tas ir stabils, mierīgs, tu esi mierīgs, viss tādā gadījumā ir labi, bet ļoti bieži cilvēki to nejūt. To jūt apkārtējie," norāda psihoterapeits.

Tiesa, viņš piebilst, smagākos gadījumos cilvēki neatpazīst arī fiziskās reakcijas, piemēram, kad trauksme var būt radījusi sirdsklauves, trīci vai virkni citu simptomu. Gadiem ilgi ar to sadzīvojot, simptomi sāk kļūt par normu.

"Ir bijuši pāris pacienti, kuri atnākuši dažādu dzīves situāciju dēļ ļoti satraukti. Viņi vairs nespēj funkcionēt ne darbā, ne mājās. Un tīri ārstēšanas, profilakses nolūkā viņiem var iedot "Xanax" ļoti minimālā devā. Uz nākamo vizīti atnākot, anksiolītiķi (trauksmi mazinoši medikamenti) samazina trauksmi, viņi ir pārsteigti, ka pirmoreiz dzīvē tā ir jutušies. Iedzēra "Xanax", un viņam trauksme un fiziskās reakcijas izzūd.

Un cilvēks no tā stāvokļa, lai cik nebūtu dīvaini, pat sabijās, jo viņš ir dzīvojis konstanti uzvilkts, viņš atpazīst, kā ķermenis darbojas, jūtas, kad tas ir konstantā trauksmē. Vizītē viņš saka – ak, tad šitā ir bez trauksmes. Viņš nezina, kā tad tas vispār pēc būtības ir," skaidro speciālists.

Līdzīga situācija iezīmējās ar Covid-19 krīzes laikā. Tiem, kuri iepriekš bija ļoti kontrolējuši savu ikdienu tā, lai trauksme nerastos, samazinot stresorus, radusies situācija, kad apkārtējie notikumu nav ietekmējami un līdz ar to radusies spēcīga trauksme.

Trauksme vienmēr ir saistīta ar iepriekšējo pieredzi

Nereti nākas dzirdēt par pozitīvu un negatīvu stresu vai veselīgu un neveselīgu trauksmi, vai arī, par to, kā pareizi vai nepareizi stresot. Vaicāts, cik pamatoti ir šādi uzskati, ka šīs lietas dala pozitīvās un negatīvās, psihoterapeits norāda, ka jautājums ir par to, "kā to trauksmi uztver pēc būtības".

Viņš atgādina, ka bailes ir dabiskas, tā ir normāla reakcija, sastopoties ar draudiem. Tie var būt draudi fiziskai vai emocionālai veselībai, gan pašam cilvēkam, gan viņa ģimenes locekļiem (bērnam, vecākiem, laulātajam u.c.). Kā skaidro klasiskajā piemērā ar tīģeri – pēkšņi ar dzīvnieku nonākot aci pret aci, ikviena normāla cilvēka reakcija būtu bailes, kuras mobilizē ķermeni, lai varētu no tā bēgt vai cīnīties.

Speciālists norāda, ka līdzīgas fiziskas un emocionālas pazīmes ir arī trauksmes gadījumā, taču no bailēm tā atšķiras ar to, ka trauksme parasti ir saistīta ar situācijām, kur reālu draudu nav. Trauksme ir cilvēka specifiska emocionāla reakcija uz stresoru.

"Piemēram, cilvēks varētu domāt – "es aiziešu uz veikalu un saslimšu ar Covid-19" vai "es iziešu uz ielas un man uzbruks suns". Minētajos piemēros vīruss un suns ir noteikti stresori un konkrētās domas un fantāzijas – jau cilvēka specifiska reakcija uz tiem. Teiksim, cilvēks iet pa ielu, pretī nāk saimnieks ar suni pavadā. Šis suns pēkšņi atraujas un skrien virsū uzbrukdams, tad dabiski ir just bailes, jo ir reāls drauds.

Citādi ir trauksmes gadījumā, tad, ejot pretī sunim, kurš tiek turēts pavadā, rodas fantāzija – "ja nu viņš man uzbrūk". Cilvēkam ir trauksme par to, ka suns var uzbrukt, bet nekas objektīvi par to neliecina. Šādai reakcijai ir raksturīgs bažīgums un raizes, kā arī nākotnes iztēlošanās negatīvā gaismā, kam pamatā bieži ir automātiskas negatīvas domas – suns noteikti man uzbruks, saimnieks viņu nenoturēs, es tikšu sakosts un tā tālāk," paskaidro speciālists.

Šāda reakcija visbiežāk ir saistīta ar iepriekšējo pieredzi – vai nu paša cilvēka personīgo, vai novēroto, par to, kā citi dzīvē svarīgi cilvēki ir reaģējuši uz situācijām un notikumiem.

"Šeit, protams, būtu ļoti vērtīgi nodalīt, kas tā ir par pieredzi. Piemēram, priekšnieks uzaicina uz darba pārrunām un pirmā fantāzija, kas cilvēkam rodas ir, ka tiks atlaists. Un nevis, ka saruna būs par darba izmaiņām, paaugstinājumu, pārcelšanu uz citu nodaļu vai, ka priekšnieks vēlas paziņot, ka vispār viņu aizvietos cita vadība.

Cilvēks ar savu iepriekšējo pieredzi šai situācijai piedēvē konkrētu iznākumu.

Pieredze var būt divējāda: pirmā, kad pašam ir bijusi nepatīkama pieredze, piemēram, ar atlaišanu no darba vai tie var būt dažādi atkārtoti atraidījumi dzīvē (atstāšana novārtā bērnībā vai atstāšana audzināšanā citiem, vecāka/-u nāve vai vielu atkarības, apsmiešana skolā u.c.), vai otrā, ka tā vienmēr ir reaģējusi, piemēram, mamma vai tētis (vai kāds cits tuvs cilvēks) - ar dramatizēšanu un negatīvu scenāriju iztēlošanos.

Tad cilvēks varētu atminēties, ka "mamma vienmēr tika skandinājusi, ka tiks atlaista, bet neskatoties uz to darbā nostrādāja līdz pensijas vecumam".

Šāda pieredze rada reakciju, kas ir definējama kā trauksme vai nu paša negatīvas pieredzes rezultātā veidojusies vai pārņemtas un iemācītas reakcijas veidā no citiem," norāda Dr. Miksons.

Trauksme un stress ir saistīti, bet nav viens un tas pats

Psihoterapeits piekrīt, ka, par trauksmi runājot, bieži vien cilvēki liek vienādības zīmi starp trauksmi un stresu. Taču korektāk būtu vilkt abpusēju bultiņu, jo stress var radīt trauksmi, savukārt trauksmes esamība vēl vairāk pastiprināt stresu. Viņš piebilst, ka "bulta vairāk ir stresa virzienā", kā arī norāda, ka runa nav par stresu kopumā, bet gan par konkrētiem stresoriem, kas trauksmi radījuši.

Tādēļ jāuzdod jautājums – vai es spēju atpazīt to, kas trauksmi ir ierosinājis, vai tagad var un vai vispār ir vēlme kaut ko darīt un vai tas ir izturams.

Ja cilvēks neatpazīst trauksmi un kas to ir izraisījis, rodas nesapratne par fiziskajiem simptomiem – trīcēšanu, svīšanu, saspringumu un citiem. Speciālists norāda, ka šis stāvoklis pats par sevi ir stresors, kas trauksmi pastiprina, un veidojas "nebeidzams aplis".

Ja, par stresu runājot, var teikt, ka noteiktās situācijās tas var būt "pozitīvs", palīdzot mobilizēties situācijai, tad par trauksmi jājautā, vai tā ir atbilstoša situācijai. Vaicāts, vai kaut kādi pozitīvi aspekti ir arī trauksmei, Dr. Miksons norāda, ka "trauksmes pakāpe būs ļoti individuāla atbildes reakcija cilvēkam", kā arī tas, vai reakcija ir atbilstoša situācijai, ir ļoti individuāls faktors.

Ar šādiem piemēriem var sastapties ik dienu, kad dažādi cilvēki nonāk vienā situācijā, piemēram, slikti nokārto eksāmenu. Kamēr viens kritīs izmisumā, domās, ka "pasaules gals" klāt, otrs to uztvers mierīgi, iespējams, meklēs cēloņus vai risinājumus.

Tomēr tas nenozīmē, ka viens vai otrs situāciju uztver "pareizāk".

"Ļoti bieži cilvēki nesaprot, un saka – tu redzi, kā tev vienkārši bija tikt galā, Mārtiņ, ar to trijnieku, bet es netieku galā. Savukārt man saka – ko tu streso, kas par trauksmi. Bet tāpēc, ka man acīmredzot ir sava izpratne par to, ko šī situācija nozīmē. Ļoti bieži, kas notiek ar trauksmi – tai parādoties, trauksme sāk emocionāli pārņemt cilvēku un kropļot realitāti. Es saņemu trijnieku, es sāku stresot, un šī radusies trauksme mani paralizē tik ļoti, ka es nespēju vairs saskatīt realitāti," skaidro speciālists.

Turklāt šādas līdzīgas spēcīgas rekcijas uz stresoriem novērojamas arī citu psihisko saslimšanu – veģetatīvās distonijas vai panikas lēkmju – pacientiem. Stresoru kopums ir radījis trauksmi, ko cilvēks nevar izturēt, līdz ar to rodas arī simptomi, kam nav fizisku cēloņu.

"Viņi nespēj saprast, ka – man sitās sirds un tas ir tāpēc, ka man ir paātrināta sirdsdarbība. Esmu bijis pie kardiologa, pie neirologa un viss ir kārtībā. Sāpīgākās situācijās, cilvēki noliedz, ka kāds konkrēts stresors viņus ietekmē.

Lai gan trauksme eksistē, viņi noliedz stresoru būtību.

Lai gan realitātē, teiksim, tu redzētu, ka es konstanti situācijās kļūstu trauksmains un tu to vari novērot. Un man prasot, es tev teikšu nē, mani nekādi tas neietekmē. Es pat neesmu spējīgs apzināties un saprast šīs situācijas ietekmi uz mani," skaidro psihoterapeits, piebilstot, ka šādas situācijas ir sliktākas.

Trauksme kaut ko acīmredzami signalizē

Atgriežoties pie sākumā minētā, ka trauksmes traucējumiem ir dažādi veidi, psihoterapeits atsaucas uz kolēģi docentu Artūru Utinānu un min, ka "trauksmi var klasificēt, lai cilvēkiem reizēm palīdzētu to labāk izprast". Tomēr tam var būt arī negatīva ietekme, kad cilvēki, uzzinot vai saprotot, ka viņiem ir trauksme, vēlas no tās atbrīvoties, neiedziļinoties tās cēloņos.

Piemēram, mūsdienās bieži sastopami raksti par health anxiety jeb veselības trauksmi, kad cilvēks nepārtraukti uztraucas par savu veselību. Tas var izpausties dažādi – kā satraukums par fiziskām sajūtām, kādām redzamām izmaiņām, piemēram, pleķiem uz ādas, un daudz ko citu.

Taču problēma rodas tad, kad cilvēks nespēj objektīvi novērtēt, vai satraukumam ir pamats, un mierinājums nerodas, uzzinot, kas varētu būt iespējamie cēloņi. Tā vietā cilvēki fokusējas uz to, ka viņiem ir satraukums un simptomi, kas tūlīt jārisina, norāda Dr. Miksons, piebilstot, ka savā ziņā tas ir līdzīgi ar veģetatīvo distoniju. Arī tās gadījumā parādās simptomi, ko cilvēki cenšas novērst, nereti nerisinot to emocionālos cēloņus.

"Iepriekšējā rakstā runājām par sievieti, kura negribēja pieņemt mātes darba piedāvājumu, viņa bija par to trauksmē – es negribu atteikt, bet negribu arī to, ka būs tagad saruna," Skaidro Dr. Miksons. Beigu beigās trauksme rodas ne tikai par konkrēto situāciju, bet par visu, kas ar to ir saistīts.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma vai ir tāda "labā" vai "sliktā" trauksme, psihoterapeits pauž, ka, viņaprāt, to atdalīt "nevar vai nevajadzētu, drīzāk būtu vērtīgi paskatīties, par ko trauksme signalizē".

Ļoti bieži runa ir par jau iepriekš minēto negatīvo pieredzi, tomēr reizēm trauksme var būt nosacīti pozitīva.

"Man ir bijis pacients, kurš četrus gadus ir bijis vientuļnieks un tagad ir saņēmies, un gribētu aiziet uz kādu randiņu, izveidot attiecības. Pamazām viņš tiekas un iepazīstas ar meiteni. Pirms viena no randiņiem mums bija saruna ar pacientu, un viņš saka, ka viņam ir trauksme par to, kāds būs randiņš. Viņš sev pārmet, ka viņam ir trauksme. Šajā gadījumā ir svarīgi atdalīt, kurā brīdī tā ir "labā" trauksme. Cilvēks ir saviļņots un, iespējams, priecīgs par to, ka viņš beidzot šo sievieti satiks, viņš vairs nebūs vientuļš, turklāt pavadošas var būt bailes, ka kaut kas var neizdoties vai trauksme par atraidījumu," ilustrē speciālists.

Nav izslēgts, ka arī šajā gadījumā iespējami kādi "zemūdens akmeņi", tomēr kopumā trauksme šādā situācijā – kad plānots kaut kas sen nedarīts – ir normāli. Tomēr arī šādās situācijās svarīgi novērtēt, cik trauksme ir pamatota.

Pašreizējā Covid-19 pandēmija palīdz ilustrēt, kādās situācijās tā var būt pamatota un kādās – nepamatota. Dr. Miksons stāsta, ka Covid-19 krīzes laikā cilvēki nereti vēršas pie speciālista ar jautājumu – kāpēc man ir trauksme? Un paši apgalvo, ka tai nevajadzētu būt.

"Te mēs mēģinām diferencēt, vai tas ir situācijā, kur cilvēks ir distancējies, mazgā rokas, ievēro visus noteikumus, un tad joprojām ir trauksme, nu, tad ir kaut kādi individuālie faktori, jāskatās, kāpēc joprojām tā ir, ka pie drošas realitātes netiek justa drošība. Bet, ja cilvēks ir atnācis no darba, kur divi neapdomīgi kolēģi bija slimi ar Covid-19 un ar viņu ir sasveicinājušies, tad ir diezgan pamatoti just apdraudējumu, jo viņš ir potenciāli inficēts, tātad trauksme ir ļoti atbilstoša realitātei," skaidro psihoterapeits.

Līdz ar to divas galvenās lietas, kas runājot par trauksmi ir jādiferencē, ir tas, ka tas ir kaut kas par nākotnes paredzējumiem, kā arī jāpajautā, cik ļoti tā atbilst realitātei. Kā norāda speciālists, jo neatbilstošāka tā ir, jo grūtāk to būs mazināt.

Pajautā sev – par ko tev šobrīd ir bail?

Tā kā trauksmes fizioloģiskās īpatnības lielā mērā ir līdzīgas stresam, abus varētu jaukt. Vaicāts, kāda ir galvenā atšķirība starp abiem, Dr. Miksons aicina nodalīt – vai šobrīd ir par kaut ko reāli bail.

Tāpat viņš arī atgādina, ka runāt par "stresu" kopumā nav palīdzoši, jo stress pēc būtības ir ķermeņa atbilde uz konkrētu stresoru, un ilgstoša stresa gadījumā bieži var rasties trauksme. Tā vietā, lai runātu šādās kategorijās, lietderīgāk trauksmes gadījumā ir censties saprast, kas to ir veicinājis. Iespējams arī sākt ar to, ka cenšas izprast, ar ko trauksme ir saistīta – ar veselību, situāciju darbā, mājās vai ko citu.

Cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar savu izjūtu atpazīšanu, trauksmes aprakstīšana un izpratnes gūšana par to, ar ko tā ir saistīta, var būt labs sākums cīņā ar to, norāda speciālists.

Pēc tam, kad trauksme ir atpazīta, vajadzētu pajautāt sev – vai šobrīd iespējams kaut ko darīt, turklāt jābūt pēc iespējas godīgam un atbildēt, vai patiešām kaut ko var darīt, vai tikai tā šķiet.

"Piemēram, ejot uz randiņu, kas ir tas, ko tu vari izdarīt, lai justos ērtāk. Teiksim, es varētu izvēlēties sev zināmu vietu. Es varu izvēlēties aktivitāti, kur es jūtos pārliecināts un ko man patīk pašam darīt, novērst citus stresorus, lai justos gana labi, tāpat jāatzīst sev, ka tu tāpat visus novērst nevarēsi. Tas nav iespējams, kaut kāds nezināmā aspekts paliks," skaidro psihoterapeits.

Viņš norāda, ka tas pats attiecas arī uz Covid-19 cilvēki – var mazgāt rokas, ievērot distanci un veikt citus piesardzības pasākumus. Reizēm gan cilvēki var kļūt trauksmaini par to, kas uz viņiem neattiecas vai ko viņi nevar ietekmēt, piemēram, pašreizējā situācijā kāds izjūt trauksmi par to, ka citi neievēro noteikumus, ieejot veikalā, tas ir pilns. Šādos gadījumos Dr. Miksons aicina pajautāt – kā tas ietekmē tevi un ko iespējams darīt lietas labā?

Piemēram, ja rodas trauksme, ieejot ļaužu pilnā veikalā, pirmkārt, var mazināt riskus un līdz ar to trauksmi, ievērojot piesardzības pasākumus. Otrkārt, jāapzinās reālā situācija, tai skaitā pajautājot sev – vai tiešām man jābūt tieši šeit un tieši tagad, vai nav iespējams iepirkties citur.

Diemžēl problēma rodas tādēļ, ka, lai novērstu trauksmi, lielākoties nepieciešams kaut ko darīt, ko bieži vien cilvēki nevēlas. Cilvēkam rodas trauksme, bet viņš neko nedara, lai to mazinātu, un rodas "stagnācija", norāda speciālists.

No trauksmes izbēgt nav iespējams

Trauksmes cēloņiem ne vienmēr iespējams veiksmīgi "izsekot". Vaicāts, kādi varētu būt tās biežākie neredzamie iemesli, psihoterapeits norāda, ka ir "universālie notikumi", ar ko saskaras lielākā daļa cilvēku, piemēram, valsts eksāmeni, pārvākšanās, jauna darba uzsākšana vai zaudēšana, jaunu attiecību uzsākšana vai šķiršanās, bērna piedzimšana, tuvinieka nāve.

Tāpat trauksme var rasties no ikdienišķām lietām. Kā piemēru Dr. Miksons min, kad cilvēks aiziet uz veikalu, bet tas ir slēgts. Arī tas var radīt trauksmi, taču atšķirsies tās pakāpe. Tāpat kā eksāmena gadījumā, vienu tas ietekmēs, bet otru nē.

Kaut gan trauksme būs abiem, iepriekšējā pieredze un nozīme, kas tiek piešķirta notikumam, nosaka tās līmeni.

Psihoterapeits norāda, ka šajā sakarā nāk prātā divu tipu cilvēki – tādi, kas visu mūžu ir centušies kontrolēt ikvienu notikumu dzīvē, un tādi, kas pieraduši, ka lēmumi tiek pieņemti viņu vietā.

Pirmajā gadījumā problēmas rodas tad, kad agrāk vai vēlāk notiek kaut kas, ko ietekmēt nav cilvēka spēkos. Savukārt zaudējot kontroli, cilvēki vēl sāk sevi šaustīt arī par to. Turklāt cilvēkiem ir vēlme šo kontroli atgūt, un rodas situācijas, kā, piemēram, Covid-19 krīzes sākumā, kad cilvēki steidza iepirkt griķu, tualetes papīra un citu preču krājumus.

Savukārt otrajā gadījumā cilvēki ir nevis pieraduši kontrolēt notikumus, bet paši tikt kontrolēti. Līdz kaut kādam brīdim šāds stāvoklis ir norma maziem bērniem, tomēr ir arī gana daudz pieaugušo, kuri ir iemācījušies būt bezpalīdzīgi, nevarīgi un kuriem kāds cits visu nosaka, stāsta psihoterapeits. Šādiem cilvēkiem trauksme rodas situācijās, kad pašam jāuzņemas atbildība.

Neskaitot "universālos notikumus", ir dažādas dzīves situācijas, kas cilvēkiem rada trauksmi un tāpat kā citos gadījumos, reakcija un to ir lielākoties individuāls faktors.

Kā piemēru Dr. Miksons min vieglu autoavāriju. Kāds var reaģēt uz situāciju ļoti smagi, kamēr cits, kam būs bijusi šāda pieredze, jau zinās, kā rīkoties – zvanīt apdrošinātājiem, evakuatoram, policijai. Arī otrajā situācijā, visticamāk, būs trauksme, tomēr tā būs mazāka. Turklāt īpaši grūti šādās situācija var būt tiem, kuriem visu dzīvi kāds ir teicis priekšā, kas un kā jādara. Tāpat kā tie, kas visu centušies paši kontrolēt, arī kontrolētie var ļauties pašpārmetumiem un tā vietā, lai uzņemtos atbildību tagad, viņi sev pārmet, ka nav to darījuši agrāk.

Jābūt godīgam pret sevi

Ja gadījumā nav saprotams, kas rada trauksmi, Dr. Miksons norāda, ka "var iet mini detektīvu ceļu, kad tā sākās". Respektīvi, var atskatīties pēdējo dienu, nedēļu, mēneša notikumos un censties saprast, kurā brīdī bijušas kādas izmaiņas. Turklāt tas jādara gana godīgi, nevis uzreiz jāpieņem, ka nekas īpašs jau nav bijis.

"Visbiežāk praksē nākas saskarties, ka cilvēki nāk un saka – nu, man ir trauksme, es nezinu, par ko. Un viņi tiešām nezina. Es viņiem ticu. Bet pieņemsim, ka darbā viss forši, labi pelna, labas attiecības ar partneri, bet ir tēvs, kurš dzer, ar kuru īsti vairs neuztur kontaktu, nebrauc pie viņa. Trauksme parādījās tajā pašā dienā, kad mamma piezvanīja pateikt, ka tētis atkal ir dzēris. Cilvēks nebrauc pie viņa, jo tās attiecības ir principā pārtrauktas, bet nez kāpēc, tajā dienā parādījās tādi dīvaini sirds pārsitieni. Un cilvēks reaģēja tā, kā es pirms tam teicu – trauksme radās par tiem pārsitieniem, viņš pat neaizdomājas par to telefona sarunu, bet tas jau ir tas ierosinātājs," kā piemēru min psihoterapeits.

Trauksme var rasties arī par ikdienišķām dzīves situācijām, piemēram, ja darbā vai mācībās ir kāds uzdevums, kas ir ilgi atlikts un tuvojas tā nodošanas termiņš. Šim brīdim nākot aizvien tuvāk, trauksme pastiprinās, var rasties dažādas fantāzijas, kā tas ietekmēs nākotni. Tomēr tikpat labi, satraucošas domas nerodas, taču parādās fiziski simptomi, kuri netiek saistīti ar iekavēto darbu.

Tādēļ, ja, šķiet, ka ir trauksme, taču nav saprotams, kas to izraisījis, ieteicams atskatīties pēdējo laiku notikumos, esot gana godīgam pret sevi.

Katram trauksme būs citādāka

Trauksmei var būt daudz un dažādu veidu – situatīva trauksme, sociālā trauksme, panika, līdz pat dažādām fobijām. Katrai no tām ir arī noteikti simptomi, izpausmes, kas aprakstīti dažādos klasifikatoros. Tie ir noderīgi, lai palīdzētu izprast šos veidus kopumā, tomēr Dr. Miksons uzskata, ka tie maz dod, lai izprastu individuālus gadījumus.

Tā vietā, lai fokusētos uz to, kādas varētu būt cilvēka problēmas pēc definīcijas kāda klasifikatorā, Dr. Miksons stāsta, ka savā praksē cenšas izprast, kā tieši kādas grūtības ietekmē katra individuālā pacienta dzīvi, jo personīgā pieredze ar vienu un to pašu diagnozi diviem cilvēkiem "nekad nebūs vienāda".

"Piemēram, es atceros joprojām – bija viena paciente, kurai bija sociālā trauksme. Viņai patika sportot un arī tas sanāca, bet viņa izvairījās iet uz sporta klubiem, jo tur ir daudz cilvēku. Tas viņai bija grūti. Viņa atcerējās, ka vienā no pirmajām reizēm, apmeklējot sporta zāli, viņai bija panikas lēkme, un tā bija viena no pirmajām reizēm, kad sieviete piedzīvoja panikas lēkmi. Nu, un vēl cilvēki daudz apkārt.

Tinot lentu atpakaļ, noskaidrojām, kāpēc viņai no sociālām situācijām bija bail. Viņa vispār bija no ārzemēm, bet tagad dzīvoja Latvijā. Ārzemēs, man šķiet, Vācijā, iepazinās ar puisi, uzsāka foršas attiecības. Pēkšņi, viņai un puisim negaidot, romantiskas pastaigas laikā viņš ņem un saļimst. Sieviete sākumā domā, ka viņš ākstās. Bet viņa pieiet klāt, puisis ir bezsamaņā, tajā brīdī pieskrien cilvēki apkārt, viņai pašai trauksme, neko nesaprot, kas šobrīd notiek, izsauc ātros, aizbrauc uz slimnīcu.

Beigās izrādījās, ka viņam bija smags insults, kas, protams, arī viņai bija šausmīgi. Pēc insulta puisis joprojām guļ komā. Viņa vienā brīdī ir sapratusi, ka puisis nepiecelsies, visticamāk, viņa ir atvadījusies, lai gan viņš ir komā, un atbraukusi dzīvot šeit. Paciente to nevienam nebija ne īsti stāstījusi, ne risinājusi.

Nonākot saskarsmē ar kādu sociālu situāciju, teiksim, sporta klubu, kas tieši vai netieši atgādināja nepatīkamo notikumu ar puisi vai jebkuru citu atmiņu kopā ar viņu, tiek uzjundīts daudz nepatīkamu izjūtu, kas rada trauksmi," skaidro psihoterapeits.

Šis piemērs ilustrē to, kā traumatiska pieredze vienā konkrētā dzīves situācijā var transformēties par kādu no trauksmes traucējumiem.

Bailes zaudēt kontroli vai tikt kontrolētam

Trauksme visbiežāk būs saistīta ar traumatisku pieredzi, bet ne visas traumatiskās pieredzes ilgtermiņā radīs trauksmi. Tāpat arī iespējams, ka kāda pieredze regulāri atkārtojas nelielās devās, beigu beigās radot trauksmi vai fobijas. Turklāt nereti tas saistīts ar iepriekš minēto vēlmi vai bailēm tikt kontrolētam. Ilustrācijai Dr. Miksons piedāvā psihoanalītiķa Salmana Ahtara piemēru par agorofobiju, kas izpaužas kā bailes atrasties ārpus savas dzīvesvietas.

"Cilvēks ir dzīvoklī, diezgan ierobežots. Tagad viņš ir iznācis ārējā vidē, kur viņa personībai ir brīvas iespējas.

Ja cilvēkam iepriekš dzīvē ir iemācīts, ka ir jābaidās un jākaunas par savām izvēlēm, nonākot šādā vidē, kur ir tik daudz iespēju, viņš sabīstas no tā.

Ka viņiem vispār ir vēlme – iet pāri ielai, iet uz parku, un saprot, ka es taču varu iet, kur es gribu," skaidro speciālists.

Savukārt tad, ja cilvēks ir kopā ar kādu citu, trauksme mazinās, jo tā vairs nav "mana" izvēle – kaut ko darīt vai nedarīt, – bet gan "mūsu" izvēle. Šāds domu gājiens ir zemapziņā, apziņā ir tikai bailes, ka notiks kaut kas slikts, ja cilvēks pametīs savu mājokli, norāda psihoterapeits.

Savukārt jautājums par kontroli neatspoguļojas tikai sociālās fobijās. Kā paskaidro Dr. Miksons, piemēram, klaustrofobijas gadījumā bieži vien cilvēki baidās nevis no šaurības, bet gan no tā, ka kāds viņus varētu kontrolēt.

Tiesa, ne visiem pacientiem, kuriem trauksmes cēloņi ir smagi traumatiski pārdzīvojumi, ieteicams uzreiz "rakāties" šajās izjūtās.

"Ir cilvēki ar smagiem psihiskiem traucējumiem, kuriem līst neapzinātajās izjūtās ar psihoterapiju nedrīkst, jo viņiem tas radīs vēl vairāk trauksmes, ar ko viņi vēl nav spējīgi tikt galā. Iespējams, tādiem cilvēkiem var sākumā palīdzēt trauksmi mazināt ar medikamentiem, un pēc tam pievienot psihoterapiju."

Savukārt ar tiem, kuriem nav tik smagi traucējumi, vēlams par šo pieredzi runāt, lai to integrētu cilvēka personībā un viņš pārstātu no tās baidīties.

Pastāvīgās bailes nereti ir tik spēcīgas, ka tām tiek pakārtota ikdiena.

"Ļoti bieži, līdzīgi kā veģetatīvās distonijas pacienti, viņi pielāgo savu ikdienu tik fenomenāli, ka viņiem ar to problēmu nav jātiek galā. Piemēram, klaustrofobiķi vienmēr izvēlēsies plašākas telpas, kāpt pa trepēm, nebraukt sabiedriskajā transportā, lai viņus "neviens nevarētu kontrolēt"," paskaidro psihoterapeits.

Bieži vēlas novērst tūlītēju diskomfortu, nevis risināt problēmu

Vaicāts, vai praksē nākas saskarties ar daudziem cilvēkiem, kuriem trauksme ir tik traucējoša, ka tā ietekmē viņu ikdienu un spēju pilnvērtīgi dzīvot, speciālists atbild, ka "viennozīmīgi ir gana daudz tādu cilvēku". Tiesa, viņš norāda, daudziem lomu spēlē tas, kas ir dzīves laikā iemācīts. Daudziem iemācīts vai nu tas, ka pastāvīgi jābūt bažīgiem, jāapšauba spējas un iespēju pašam noteikt lietas.

Savukārt tas, kā tikt galā ar grūtībām, kas rada trauksmi, iemācīts nav.

Tā vietā, lai risinātu problēmas, cilvēki nereti meklēs veidus, ka novērst tūlītēju diskomfortu, piemēram, lietojot medikamentus. Psihoterapeits norāda, ka var tikt meklēti arī dažādi "ātrie" risinājumi, piemēram, narkotisku vielu lietošana, kas palīdzētu kaut uz mirkli nejust trauksmi. P

roblēma šādos gadījumos ir tā, ka cilvēkam visu laiku būs nepieciešams palielināt devu, lai nepatīkamas izjūtas mazinātu. Turklāt runa nav tikai par destruktīviem problēmu risināšanas mehānismiem, piemēram, atkarību izraisošu vielu lietošanu, tāpat cilvēki var sākt aizvien vairāk laika veltīt dažādiem vaļaspriekiem.

"Man ir paziņu lokā cilvēki, kuri nodarbojas ar sportu, jo tas viņiem palīdz relaksēties. Diemžēl, viņi savas problēmas nerisina, bet tikai izreaģē tās ar sportu. Un tas parādās tā, ka viņi ar sportu kāpina gradāciju – lielāks svars, attālums, augstāks sasniegums, bet nekad nav gana. Ļoti vajag to adrenalīnu, jo tas palīdz justies labāk, bet diemžēl aktuālā problēma netiek risināta. Un tad attīstās tāds maģiskais loks.

Tāpat kā ar medikamentiem, narkotiskajām vielām, arī ar šādu uzvedību viņi, to darot, vienā brīdī sev nodara pāri.

Tas rada trauksmi, jo tagad sākuma problēmu vēl mazāk var atrisināt. Un tad attīstās tas pats sniega bumbas efekts," skaidro speciālists.

Tomēr biežāk gan trauksmi izjūt tie cilvēki, kuriem iemācīts, ka viņi neko nevar izdarīt, kā arī tiem, kuri ir piedzīvojuši traumatiskas pieredzes – agrīnus zaudējumus, vardarbību, atstāšanu novārtā, negadījumus.

Vai man tagad kaut kas jādara, lai kļūtu labāk?

Ja cilvēks ir pamanījis, ka viņam ir trauksme, jāsāk ar to, ka atzīst – man ir trauksme, – norāda psihoterapeits. Otrā lieta ir pieņemt – tas ir normāli, ka es šobrīd kaut ko jūtu. Pēc tam speciālists iesaka katram individuāli sev pajautāt, vai tagad kaut kas ir jādara, lai pašam kļūtu labāk, turklāt jābūt godīgam un jāņem vērā savas paša intereses.

"[Labāk], nevis pareizāk," uzsver psihoterapeits, "priekš sevis jāsaprot, vai es to varu izturēt, vai arī tā ir tik paralizējoša, ka vajadzīga palīdzība."

Lielākoties cilvēkiem uzreiz nav nepieciešama profesionāļu palīdzība, der arī kāds tuvinieks vai draugs, norāda speciālists, ar kuru pārrunāt radušos situāciju vai izjūtas, un tas bieži vien noved pie skaidrības vai vismaz paver iespēju ieraudzīt potenciālu risinājumu.

"Ja var darīt, tad dažreiz ir vienkārši jādara," aicina Dr. Miksons.

"Vai, ja tu nedari, pieņem šo realitāti, ka tu izvēlējies nedarīt. Nešausti sevi par to, nepārmet sev, nedomā – kā būtu, ja es būtu izdarījis, tas ir bezjēdzīgi. Izdari, rēķinies ar sekām, vai arī nedari, un pieņem to, ka tu izvēlējies nedarīt."

Tomēr daudzi rīkojas tieši pretēji – kad pamana trauksmi, neko nedara, sevišķi ja ir dažādas blakus lietas, piemēram, ģimene, darbs. Taču ne vienmēr nekā nedarīšana ir kaut kas slikts, norāda psihoterapeits: "Ļoti bieži notiek tā, ka nekas nav jādara, tu piedzīvo emociju spektru, un viss, kas jādara, ir jānogaida brīdi – rīcība nav nepieciešama."

Vai citi cilvēki ir tava atbildība?

Lielākoties, redzot, ka kādam tuviniekam ir grūti, rodas vēlme palīdzēt. Vaicāts, ko mēs varam darīt, ja redzam, ka kādam ir paaugstināta trauksme, it īpaši, ja šis cilvēks pats to sev rada, piemēram, nemitīgi lasot ziņas, Dr. Miksons uzsver, ka vēlme palīdzēt ir jauki, taču ir jānodala tas, cik ļoti otrs cilvēks ir tava atbildība un vai viņš vispār vēlas palīdzību.

"Ja to teiktu vecāki par bērnu – es redzu, ka mans piecgadnieks ir satraucies par šo situāciju, tad jāmēģina saprast, kas tas tieši ir, ko tas nozīmē, tā ir vecāku atbildība. Ja to apgriež otrādi, saka par vecākiem, draugu, draudzeni, tu vari piedāvāt palīdzību. Sākumā – es redzu, ka šī situācija tevi satrauc, vai es tev varu kaut kā palīdzēt?

Ja šo palīdzību noraida vai sāk minēt vai pieprasīt lietas, kuras tu saproti, ka nevari izpildīt, nav jēgas censties. Grūtākais ir pieņemt, ka iespējams tu šajā brīdī neko nevari mainīt," stāsts psihoterapeits.

Savukārt tas, ka nav iespējams palīdzēt tuviniekam, pats par sevi var radīt trauksmi tam, kurš šo roku sniedz. Tādēļ ir ļoti svarīgi nodalīt, kas ir cilvēka atbildība un kas nav. Var citiem sniegt ieteikums, censties palīdzēt un uzklausīt, taču, ja otrs ir noraidošs, tas ir jāpieņem. Turklāt jābūt iecietīgam, jo, jebkas, ko centīsies uzspiest, atspēlēsies, norāda speciālists, jo cilvēks domās, ka viņam māca kā dzīvot, ka viņu nesaprot.

"Jā, tu vari līdz kaut kādai robežai palīdzēt, bet tā ir viņu izvēle, vai to pieņemt" rezumē psihoterapeits.

Vienmēr ir vairāk nekā divas izvēles

Vaicāts, kā rīkoties, ja trauksmes cēlonis nav viegli novēršams, piemēram, par Covid-19 ļoti satrauktam cilvēkam, strādājot vietā, kur nemitīgi ir daudz ļaužu, kad viens variants varētu būt ik dienu atgriezties vidē, kas rada trauksmi, bet otrs būtu darbu atstāt, tādējādi riskējot palikt bez ienākumiem, kas arī, visticamāk, satrauks vairumu, Dr. Miksons atgādina, ka lielākoties nav tikai divi varianti.

Viena lieta, ko cilvēks var darīt konkrēti šādā gadījuma, ir censties pielāgot darba vidi tā, lai būtu pēc iespējas mazāks risks inficēties. Tāpat iespējams runāt ar priekšniecību par iespēju uz laiku mainīt amatu. Cilvēkam jāspēj saskatīt realitāte un tas, ka ir dažādi varianti, ko var darīt.

"Ja tas arī neder, tad diemžēl no šī darba ir jāiet projām. Nu jā, tam būs sekas, ka kādu laiku var būt mazāk naudas, bet nav tā, ka tev bija tikai divi varianti," skaidro Dr. Miksons.

"Aiziet prom nav obligāti palikt bez darba. Tas ir uz to brīdi, bet ir citi darba sludinājumi, amati, citas iespējas. Tāpat kā palikt darbā. Ja tev liekas, ka vienīgais variants ir stāvēt pie kases, vai tu esi runājis par citām opcijām?

Ja cilvēki saka – man jau visi atteiks, tu neesi runājis par opcijām, tu dzīvo izdomātā pieredzē, kad tavu lūgumu atraida.

Un ir gadījumi, kad tas tā būs. Un tad viņi teiks – es jau teicu, ka tā būs. Nē, tas ir šis konkrētais gadījums," norāda psihoterapeits. Viņš aicina "sevišķi šādā krīzes situācijā, censties neieslīgt tajā dogmatiskajā, ka ir tikai balts vai melns, bet paskatīties, ko es varu darīt, lai savu ikdienu padarītu kaut nedaudz vieglāku."

Tāpat nav tikai divi varianti, kā cīnīties ar trauksmi vai trauksmes traucējumiem. Ja vairums, iespējams, pieļautu, ka to var ārstēt tikai ar medikamentiem, psihoterapiju vai abu kombināciju, Dr. Miksons atgādina, ka ne vienmēr psihisku traucējumu gadījumā tie ir nepieciešami.

"Reizēm cilvēks pats tiek galā vai ir gana laba atbalsta sistēma – tuvinieki, draugi, paziņas, ģimene, kas palīdz izrunāties, dot padomu, iedrošinājumu, variantus.

Parunāties, piemēram, ar kolēģi, kas arī ir sabijies un iesaka variantu, kā padarīt to situāciju vieglāku, un, ja tev tas palīdz, tu esi atrisinājis to problēmu, tev vairāk neko nevajag," skaidro psihoterapeits. Savukārt tad, ja kaut kas ir mēģināts, bet trauksme saglabājas, vai pat ir bail kaut ko pašam mēģināt, viņš iesaka vērsties speciālista, nevis turpināt atrasties izmisumā.