Redzēt, bet nepazīt: noslēpumainais cietoksnis Jēkabpilī (2)

Par laimi, vārti bija līdz galam vaļā, un aiz tiem nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Devos iekšā un pirmo reizi mūžā nokļuvu tik tuvu objektam, par kura eksistenci zināju visu mūžu, tomēr skatījis to biju tikai no tālienes, garāmejot.  

Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika 

Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika darbojās līdz Pirmajam pasaules karam un bija lielākā mūzikas instrumentu ražotāja Baltijā. 19. gadsimta beigās tajā bija nodarbināti aptuveni 400 strādnieku, kas izgatavoja līdz pat 3000 instrumentiem mēnesī. Izgatavotas tika balalaikas, ģitāras, mandolīnas un kādu laiku arī klavieres. Laikraksta “Padomju Daugava” (Jēkabpils) 1968. gada izdevumā rakstīts, ka pirmšķirīgu materiālu mūzikas instrumentu izgatavošanai deva apkārtnes meži ar simtgadīgajām eglēm. Kugrēna fabrikā izgatavotie instrumenti esot bijuši iecienīti Krievijā un plaši pazīstami Ukrainā.  

Vai aizmirstas drupas? 

Kā redzams nedaudzajās vēsturiskajās skicēs, kas atrodamas internetā, atlikušie tornīši bija tikai pavisam neliela fabrikas daļa, jo, kā lasāms avotos, ražotnes ēkas arī aizņēmušas tagadējā stadiona teritoriju. Cietoksnim līdzīgā ēka, visticamāk, bija fabrikas priekšnams, pa kuru tika uzņemti viesi, klienti. Iespējams, “pils” ēkā atradās kādas administratīvās telpas vai kaut kas tamlīdzīgs. Jebkurā gadījumā šīs ēkas uzdevums noteikti bija reprezentēt fabriku.

Kā jau minēju, man palaimējās, ka apkārt neviena nebija, jo, manuprāt, būtu grūti kādam apsargam paskaidrot, ka, lūk, šeit reiz ražoja balalaikas, tāpēc es tagad gribu tur ielīst, sak, pieturiet suņus, labais ser. 

Sākumā jau nemaz nebiju domājis tikt pašā ēkā arī iekšā, tomēr šķirba parādes durvīs mani kārdināja kā sirēna pie masta piesējušos jūrnieku. Iemūžinājis patiešām glītos cietokšņa tornīšus, es metos pie atveres durvīs un iespraucos ēkā, nekavējoties uz naglas saplēsdams kreklu.  

Deju zāles, kristāla lustras, freskas un mākslas darbi – tas viss neatklājās manām acīm, kad biju iekļuvis "pilī". Tomēr neatklājās arī atkritumu kalni, tukšas alus bundžas, kakas un šļirces. Atklājās rūpīgi izslaucītas, nelielas istabiņas, no kurām dažās, kaudzē sakrautas, glabājās riepas. Protams, visas telpas, kas seko aiz tornīšiem, ir jaunāku laiku veikums, tāpat kā padomju būves tieši blakus tiem. Izskatās, ka tornīši pēdējiem spēkiem, veci un noguruši, stāv jaunāko ēku ielenkti un gluži vai lūdzas, lai ļauj tiem nomirt, jo dzīvots gana. 

Ātri izskrējis cauri istabiņām aiz cietokšņa mūra, es devos ārā pa atveri durvīs, atkal veikli saplēsdams sev kreklu līdz ar nabu. Bija jauki beidzot paviesoties ēkā, kuru visu dzīvi biji redzējis, bet nebiji pazinis. Prieks arī, ka telpas tiek izmantotas – kaut vai riepu vai akmens vates glabāšanai. Prieks, ka tornīši tomēr netiek nojaukti vai pamesti novārtā. Ceru, ka tagadējie Jēkabpils jaunieši, dodoties uz futbola treniņu, zinās, ka tur, lūk, reiz ražoja mūzikas instrumentus, nevis dzīvoja kaut kāds ķeizars. 

Devos atpakaļ. Mamma, kuru biju atstājis sēžam uz ciņa ceļmalā, gandrīz bija piezvanījusi policijai, jo, kā izrādās, es cietoksnī biju pavadījis krietnu pusstundu. Varena pusstunda. Ejam tālāk - aplūkot veikalu “Līdaciņa”, kur es pirmo reizi mūžā redzēju sagrieztu maizi iepakojumā un piedzīvoju iepirkšanos ar groziņiem.