Mēs nekontrolējam digitālās tehnoloģijas - tās kontrolē mūs (9)

"Mēs esam pakļāvušies sava veida propagandai - ja tev nav, ko slēpt, tad nav arī jābaidās no mūsu sensoriem, ierīcēm, novērošanas," saka Zubofa. "Tā ir autoritārismam raksturīga propaganda."

Zubofa norāda, ka demokrātiskā sistēmā indivīdam ir brīvā griba, autonomija un rīcībspēja. Cilvēks tās izmanto, lai, analizējot ārpasauli, izdarītu morālus spriedumus un rīkotos saskaņā ar tiem. Demokrātiska sabiedrība arī ciena cilvēku tiesības uz privāto dzīvi un spēju lietot spriestspēju.

"Kad mēs nepretojamies idejai par pilnīgu [privātās dzīves] caurspīdīgumu, viņi piesavinās mūsu sejas, mūsu ķermeņus, mūsu asinsriti un visu pārējo, kas vien ienāk prātā, un izmanto tos datu kopu veidošanā," saka Zubofa, kā piemēru minot "Microsoft" sejas atpazīšanas mācību programmas pārdošanu bruņotajiem spēkiem - tai skaitā arī Ķīnā, kur šādas tehnoloģijas tiek izmantotas uiguru minoritātes novērošanai.

Brīva un demokrātiska sabiedrība iespējama tikai tad, ja tiek cienīts indivīds un tā privātums, uzskata Zubofa.

Taču mūsdienās tehnoloģija ielaužas teju katrā privātās dzīves aspektā. "Rietumvalstīs novērošanas kapitālisms ir radījis situāciju, ka no tā nav glābiņa. Jūs gribat uzzināt sava bērna atzīmes, savu veselības analīžu rezultātus, norunāt tikšanos ar draugiem - katra no šīm darbībām ved jūs cauri novērošanas kapitālisma piegādes ķēdei. Jūs gribat aiziet mājās un atpūsties, bet tur jūs sagaida viedais televizors un viedā trauku mazgājamā mašīna, matracī ir sensori. Mājas vairs nav nekāds glābiņš. Izbēgt nav iespējams," ieskicē Zubofa. 

Viņa norāda, ka Covid-19 pandēmija kalpoja kā "demokrātijas stresa tests" līdzīgi kā 2008.gada finanšu krīze atklāja finanšu sistēmas vājās vietas. Viena no mūsdienu pasaules vājībām, ko atklāja Covid-19 krīze, saistīta ar sabiedrības attiecībām ar digitālajām tehnoloģijām.

"Mēs būtībā kaili soļojam iekšā digitālajā gadsimtā - bez tiesību deklarācijām, juridiskajiem ietvariem, regulatoriskajām paradigmām, institucionālajām formām.

Bez tādas līderības, kas nepieciešama, lai digitālā nākotne būtu savienojama ar demokrātiju. Un lai tā demokrātiju pastiprinātu un padziļinātu," uzsver Zubofa. "Iedomājieties, ja mēs 20.gadsimtā gadu desmitu pēc gadu desmita būtu dzīvojuši bez likumiem, kas regulē bērnu nodarbināšanu, bez iespējas pievienoties arodbiedrībām, bez kolektīvajām prasībām un iespējas streikot, bez bezdarbnieku pabalstiem, darba apstākļu prasībām, pārtikas un medikamentu drošuma prasībām. Visi tie - un vēl daudzi citi - tiesību akti, juridiskie ietvari un institucionālās formas tika izgudroti 20.gadsimta trešajā, ceturtajā un pat piektajā gadu desmitā."

Uzskaitītie jaunievedumi ļāva demokrātijai sadzīvot ar industriālo kapitālismu, argumentē Zubofa. Taču attiecībā uz digitālo jomu šis process vēl nav noticis.

Viņa norāda, ka Ķīna šo sakarību sapratusi jau vismaz 2010.gadā un sākusi darbu, lai īstenotu savu vīziju par digitālo nākotni, taču tai, saprotams, nav nekāda sakara ar demokrātiju. Ķīna savu digitālo nākotni veido tā, lai atbalstītu pašreizējo autoritāro režīmu.

Savukārt Rietumvalstīm nav vīzijas par demokrātisku digitālo nākotni. Taču Zubofa uzslavē Eiropas Komisiju (EK) un citas Eiropas Savienības (ES) institūcijas, kuras ir sākušas meklēt risinājumus, "bez kuriem mēs nesaglabāsim demokrātiju". Par šo jautājumu domā arī Lielbritānijā un ASV.

Kad sākās digitālās novērošanas laikmets?

Zubofa norāda, ka problēmas, ar ko saskaramies mūsdienās, aizsākās ar 2001.gada 11.septembra teroraktiem. Pēc uzbrukuma, kurā bojā gāja gandrīz 3000 cilvēki, dramatiski mainījās diskusijas par informācijas atklātību internetā. Sabiedrībā bija pieprasījums pēc lielākas atklātības. Lai arī kompānija "Google" pirms 11.septembra jau bija iekļuvusi ASV Federālās tirdzniecības komisijas "melnajā sarakstā" kā privātuma nosacījumu pārkāpēja, kad tika izsludināts "karš pret terorismu", Vašingtonā radās nerakstīta doktrīna - jaunajām tehnoloģiju kompānijām būs ļauts izveidot savas novērošanas tehnoloģijas bez demokrātiskiem uzraudzības mehānismiem, lai vajadzības gadījumā valdībai būtu pieejams savāktais datu apjoms, uzskata Zubofa.

No tā attīstījās ekonomiskā loģika, ko Zubofa savā grāmatā The Age of Surveillance Capitalism: The Fight for a Human Future at the New Frontier of Power nosaukusi par "novērošanas kapitālismu".

"Pēdējos divos gadu desmitos esam izvēlējušies būt novērošanas sabiedrības, nevis demokrātiskas sabiedrības," pauž Zubofa, piebilstot, ka nevaram būt abi. "Nespēja izdarīt šo izvēli ir mūs sakompromitējusi, tā vājinājusi pilsoņu uzticēšanos valstij un padarījusi mūs uzņēmīgus pret autoritāru ekonomisko loģiku - novērošanas kapitālismu. Ar to vairs nenodarbojas jaunuzņēmumi-iesācēji, bet milzīgas informācijas impērijas, kurām nevienam nav jāatskaitās."

Zubofa aicina sakārtot likumdošanu, kas attiecas uz digitālo lomu, un pielikt punktu "novērošanas kapitālismam, kas ir jauna ekonomiskā autoritārisma forma un kam pašlaik ir hegemoniska ietekme uz sabiedrību".