Indas upes delfīnu glābšana Pakistānā

Pasaules dabas fonds kā otru lielāko apdraudējumu ilgtermiņā min Indas upes piesārņojumu ar rūpniecības un lauksaimniecības atkritumiem un notekūdeņiem. Laboratorijas pētījumos dzīvnieku audos konstatēts DDT un citi pesticīdi.

Vēl viens apdraudējuma faktors ir vietējie zvejnieki, kuri uzskata delfīnus par saviem konkurentiem, raksta "National Geographic". Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem šie dzīvnieki tika medīti gan pārtikai, gan arī tauku jeb trāna dēļ - sajaucot to ar eļļu, vietējie iedzīvotāji ieguva sev lielisku apavu smēru. Tolaik Pakistānas valdība sāka glābšanas programmu, kurā ietilpa delfīna medību aizliegums, kā arī vietējo iedzīvotāju izglītošana. Šobrīd Pasaules dabas fonds ar gandarījumu atzīst, ka šī programma ir nesusi augļus. Turklāt aizvien vairāk vietējo brīvprātīgi iesaistās glābšanas akcijās, atbrīvojot delfīnus, kuri iestrēguši pārāk šaurā kanālā vai nonākuši seklumā.

Indas delfīni evolūcijas gaitā ir ideāli piemērojušies dzīvei Indā. To pelēkbrūnais krāsojums ar vecrozā akcentiem nodrošina lielisku maskēšanos upes duļķainajā ūdenī. Tā kā labai redzei šajā vidē nav būtiskas priekšrocības, dzīvnieki ir teju akli.

Tie orientējas ūdenī, izmantojot savu dabisko eholotu - nosūtot skaņas signālu un pēc tā atstarošanās nosakot, kas atrodas apkārtnē. Šī sistēma ir tik filigrāna, ka dzīvnieks pēc skaņas vien spēj atšķirt dzīvu zivi no beigtas.

Delfīnam ir gara knābjveida mute ar asiem zobiem, kas ļauj efektīvi sagrābt laupījumu. Nelielā muguras spura nodrošina šā līdz pat 200 kg smagā dzīvnieka stabilu peldējumu.

Indas delfīni ir viena no divām delfīnu sugām, kas spēj peldēt arī uz sāniem. Šī prasme atvieglo seklāku vietu šķērsošanu, taču diemžēl nepalīdz tikt garām aizsprostiem.