Universālie pamata ienākumi
Pasaulē ir veikti vairāki izmēģinājumi attiecībā uz universāliem (vai beznosacījumu) pamata ienākumiem. Šī ideja ir guvusi pastiprinātu uzmanību tieši pandēmijas ietekmē. Spānijā valsts veica dažādus maksājumus nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena norāda, ka “universālo pamata ienākumu” laiks ir pienācis.
Šīs idejas piekritēji norāda, ka tas darbiniekiem dotu lielākas iespējas noraidīt darbus, kas nelabvēlīgi ietekmē viņu pašu vai planētas labklājību. Tas arī varētu piešķirt finansiālu neatkarību tiem, kas nodarbojas ar svarīgu, taču neapmaksātu darbu, kas daudziem no mums dod iespēju iesaistīties tādās aktivitātēs kā brīvprātīgais darbs un resursu organizēšana vietējā līmenī ārpus tirgus ekonomikas.
Tagad, kad ir radušās iespējas ieguldīt savā apkārtējā vidē, cilvēki varētu mazāk pievērsties "kompensējošajam patēriņam" – dažādu dārgu priekšmetu pirkšanai, lai justos labāk, neatkarīgi no tā, vai tie ir statusa simboli vai sevis lutināšana, kad jūtamies izdeguši.
Universālie pamata ienākumi tiek piedāvāti arī kā risinājums cilvēkiem, kuri zaudē darbu, piemēram, mākslīgā intelektā intelekta sistēmu dēļ. Grieķu ekonomists Jannis Varufakis ierosina universālos pamata ienākumus finansēt, izmantojot dividendes no korporatīvās peļņas, nevis darbaspēka nodokļiem.
Patēriņš padara mūs laimīgus, vai arī nodrošina maksimālu peļņu?
Savā 1930. gadā publicētajā esejā “Mūsu mazbērnu ekonomiskās iespējas” Džons Meinards Keins prognozēja, ka automatizācijas dēļ cilvēki varēs strādāt vien 15 stundas nedēļā. Frajs norāda, ka Keins un citi tā laika ekonomisti nespēja pat iedomāties, cik milzīga problēma pasaulē būs pārmērīgs patēriņa līmenis. Tagad, 90 gadus pēc esejas uzrakstīšanas, iespējams, ir īstais laiks, lai atbildētu uz jautājumu – kam tad patiešām ir domāts mūsu resursu patēriņš?