Neparastākie kapi Latvijā ⟩ Aplī guldītie vācieši (2)

Kā salds medus vilina biti, tā mani uz Siguldu atvilināja šie visai neparastie brāļu kapi. Neparasti tāpēc, ka tie ir apjozti ar apaļu mūri, kas pārsteidzoši labi saglabājies, un kapu kopiņas, spriežot pēc akmens krustu atliekām, izkārtotas apļveidā gar mūra iekšmalu.

Kapos apglabāti vācu karavīri, kas krituši Pirmā pasaules kara laikā no 1917. līdz 1918. gadam, tomēr no individuālajiem krustiem vai pieminekļiem saglabājušās tikai retas drupas. Kā savā grāmatā “Īkšķojot pa Latviju” raksta Alfrēds Stinkuls, “senāk katram kritušajam bijis savs krusts. Pēc 1944. gada tie pakāpeniski nolauzti, apgāzti un sadauzīti. Austrumvācijas kompartijas ģenerālsekretāram apciemojot Latviju, Valters Ulbrichts un „svīta" apmeklēja daudzos vācu karavīru kapus (Ulbrichta vēlēšanās), problēma tika ļoti vienkārši atrisināta. Lai Siguldas kapi izskatītos sakopti, aplauza un aizvāca pārējos, vēl palikušos krustus, atstājot vienīgi kopējo pieminekli — milzīgu granīta bluķi, kurā ieraksts par kritušajiem utt. Jādomā, „satelītu vadonis" palika apmierināts.”

FOTO: APĻVEIDA BRĀĻU KAPI "KRONENBERG"

Savukārt “Geocaching” informācijā (kā ķirsis strazdu mani uz šiem kapiem vilināja arī slēpnis) rakstīts, ka pļavas apkārt kapu uzkalniņam jau sen sadalītas apbūvējamajos gabalos, turklāt katram piešķirta sava adrese. Ja nebūtu notikusi ekonomiskā krīze, tad, visticamāk, kapiem visapkārt slietos dzīvojamās ēkas.

Visai interesanti būtu dzīvot vietā, kur pa logu var vērot apļveida brāļu kapus. Man kā kapu cienītājam tas, zināms, ir sapnis, tomēr jaunajām ģimenēm varbūt šāda, lūk, privilēģija nešķistu tik jauka. Var jau būt, ka kapi būtu nolīdzināti, tomēr tad dzīvi nepanesamu padarītu karavīru rēgi, kas klīstu apkārt un sūdzētos par tiem laupīto miegu.

Lai nu kā, ēkas tur nav uzceltas un kapi, krietni apkopti, stāv uzkalniņā un priecē vēstures cienītājus vai vienkārši atpūtniekus, kas alkst piesēst ēniņā. Dižāki prāti var mēģināt atšifrēt uz atlikušo pieminekļu drupām cirstās burtu zīmes vācu valodā vai arī uz centrālā pieminekļa rakstīto. Manam prātam vai acij gan tas neizdevās īpaši labi, tiesa, dzelzs krustu atpazinu gan, uzreiz nostalģijā atminoties, ka sazin kāda iemesla dēļ mēs ar klasesbiedru 12. klasē par žetoniem izvēlējāmies gredzenus ar vācu dzelzs krustu.

Jādomā, ka šī tiešām ir unikāla vieta Latvijā, jo, pavirši meklējot, neizdevās uziet informāciju par citiem apļveida kapiem, tomēr kāds zinātājs komentāros noteikti mācēs pastāstīt kaut ko vairāk.

Tālāk mans ceļš veda uz Siguldas “Purva velna” piemiņas zīmi, jo velns mani allaž kārdina kā teļu silts piens.