Uga Dumpis: Par otro Covid-19 vilni vairs nerunājam (18)

Ir pagājusi nedēļa pēc Jāņiem. Kā ir vērtējama pašreizējā epidemioloģiskā situācija Latvijā?   

Izskatās, ka draudi mums pamatā ir no ārzemēm. [Inficēšanās] gadījumi ir saistīti ar iebraucējiem un kontaktiem ar tiem. Ja sabiedrībā notiktu vīrusa izplatība, tad Jāņu svinēšana  noteikti būtu ar sekām, bet situācija ir samērā mierīga. Lai gan būtu jāpagaida vēl vismaz piecas dienas, lai to izvērtētu. Bet iespējams, ka Jāņi, tāpat kā iepriekšējie svētki, paies bez nopietnām sekām.   

No trešdienas sabiedriskajā transportā vairs nav obligāti jāvalkā sejas maskas. Kā jūs to vērtējat?  

Es nekad arī neesmu to īpaši atbalstījis. Kā mēs zinām, sabiedriskajā transportā risks ir ļoti neliels, un tomēr tas ir apgrūtinājums cilvēkiem. Maskas jālieto pareizi. Tāpēc es pozitīvi vērtēju šo atvieglojumu un domāju, ka to varēja izdarīt arī nedaudz agrāk.  

Tad kāpēc tas vispār bija nepieciešams? 

Doma bija tāda: cilvēki atgriežas reālajā dzīvē, darbā un tad sabiedriskais transports kļūst pārpildīts, t.i., [cilvēku skaits] atgriežas agrākā līmenī. Tur ir zināma loģika, jo nebija skaidrs, cik pilns būs trolejbuss vai tramvajs, piemēram, atceļot ierobežojumus. Šāda prakse ir daudzās valstīs.   

Manuprāt, galvenais arguments, kāpēc šīs maskas nav vajadzīgas, ir tāpēc, ka Latvijā nav nekontrolētas vīrusa izplatības sabiedrībā.

Ja tāda būtu, tad maskas būtu jālieto. Maskas ir rekomendētas valstīs, kur ir nekontrolēta vīrusa izplatība sabiedrībā.  

Ko teiksiet par citu ierobežojumu mīkstināšanu? Piemēram, ārtelpās tagad var pulcēties līdz 1000 cilvēkiem.  

Nu skaidrs, ka mēs riskējam. Protams, iekštelpās ir daudz lielāki riski nekā ārtelpās. Bet mēs neesam vienīgie, kas riskē. Tas, protams, ir apdraudējums, ja tur nonāk kāds [Covid-19] pozitīvs pacients. Bet tāda ir tā ekonomiskā realitāte. Mēs varam atļauties riskēt, jo pagaidām mums nav datu par vīrusa iekšējo transmisiju. Bet es vēlreiz atgādināšu, ka visi šie atvieglojumi jebkurā brīdī var tikt atcelti, ja situācija pasliktinās.  

Un mēs vairs nerunājam par otro vilni. Mēs runājam par to, ka tur, kur ievieš atvieglojumus, tur situācija pasliktinās. Tātad tas vilnis, kas pats no sevis pāriet un nāk atpakaļ, tiek aizstāts ar pavisam citu konceptu. Tā iezīmes mēs jau šobrīd redzam Austrālijā, Čehijā, Horvātijā. Arī Vācijā ir atsevišķi reģioni, kur pilsētās ir noteikta karantīna. Tur tiek ieviesti pastiprināti pasākumi. Tāpēc ļoti grūti pateikt, kas būs augustā vai septembrī.   

Bet cik liela ir varbūtība, ka rudenī atkal visiem nāksies sēdēt mājās? 

Vairs nav teikts, ka tas ir rudenī. Varbūt tas jau ir augusts, varbūt tas ir decembris. Tas nav [atkarīgs] no klimata.

Problēma varētu būt ar gripu, kad būs kombinācijā abi šie vīrusi. Gripas epidēmija kopā ar Covid-19 epidēmiju. Varētu būt neskaidrība, ar ko kurš slimo.

Līdz ar to varētu būt lielāka noslodze slimnīcās un varētu tikt ieviesti ierobežojumi, ja abas infekcijas izplatīsies kopā. Šogad praktiski pārklāšanās nebija. Gripas epidēmija bija beigusies, kad sākās Covid-19. Diemžēl neviens nevar pateikt, kas būs rudenī. Bet ir skaidrs, ka šis uzliesmojums var atgriezties ātrāk par rudeni. Tas var notikt un nenotikt vispār.      

Tādā gadījumā kāpēc mēs riskējam?   

Tāpēc, ka vēl vairāki cilvēki acīmredzami pārkāpj visus ierobežojumus un nav spējīgi dzīvot ar ierobežojumiem. Mēs arī redzam, kas notiek, ja ierobežojumi tiek pārspīlēti. Redzam, kas notiek pēc šiem smagajiem “lokdauniem” (no angļ. val. – lockdown), tātad ir nemieri un ir psihosociālas sekas. Spiediens ir milzīgs arī no biznesa puses šos ierobežojumus atcelt. Zināmā mērā tur ir loģika, ka ir jāmēģina kaut ko atcelt. Un ir jāmācās.

Mums ir unikāla iespēja mācīties no citu [valstu] kļūdām, nevis no savām.

Tā ka es ļoti ceru, ka, vērojot to, kas notiek valstīs, kurās ierobežojumi tiek atcelti, kā viņi tiek galā ar šo situāciju, mēs spēsim reaģēt labāk.  

Ar tiem nemieriem jūs bijāt domājis ASV notiekošo?  

Nemieri ir daudzās valstīs, ne tikai ASV. Jo šis psihosociālais aspekts nenoliedzami ietekmē cilvēkus. Ir jāmēģina dzīvot pēc iespējas normālāk.  Daudzas valstis mēģina kaut kādā veidā sadzīvot ar šo epidēmiju, mēģina testēt limitus. Bet ir acīmredzami, ka cilvēki nespēj ievērot šos ierobežojumus. Tas ir kaut kāds sociāls fenomens.

Es esmu infektologs, nespēju izskaidrot, kāpēc, piemēram, Latvijā, kur ierobežojumi ir niecīgi, cilvēkiem tik ļoti gribas spiest roku cits citam vai bučoties sasveicinoties.

Absolūta riska uzvedība. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Vai tiešam bez tā nevar iztikt?   

Īstenībā šai brīdī daudz aktuālāk, ja mēs skatāmies uz ASV un Lielbritāniju, ir nevis zinātniski vai virusoloģiski  jautājumi, bet psihosociāli. Par valdības, politiķu rīcībspēju, kādā veidā [viņi] komunicē ar sabiedrību. Kā sabiedrība uzvedas, kā sadarbojas. Kā tikt galā ar vīrusu - mēs zinām, bet tas izpildījums vienkārši nesanāk. Mums jau pagaidām sanāk tīri labi, bet pēc tā, ko es redzu, daudziem liekas, ka tas ir par daudz.  

Ikdienā pret Covid-19 cīnās tūkstošiem mediķu. Bet valdība vēl aizvien ir kūtra uz algu palielināšanu. Ko jūs par to domājat?  

Mūsu veselības aprūpes sistēmas vājums ir viens no iemesliem, kāpēc mēs tik ārprātīgi baidāmies no šā vīrusa. Skaidrs, ka mūsu slimnīcas, ne infrastruktūra, ne personāls, nespēj izturēt tādas epidēmijas kā Vācijā vai Zviedrijā.  Tur epidemioloģiskais stāvoklis ir slikts, bet slimnīcas kaut kādā veidā tiek galā. Un mums, protams, tādus pacientu skaitļus nav iespējams pat iedomāties. 

Līdz ar to investīcijām [veselības aprūpē] jābūt tūlīt un tagad.

Jāatceras, ka veselības aprūpes sistēma ir novārdzināta gan procentā no IKP, gan personāla ziņā, gan personāla vecuma, gan infrastruktūras ziņā.

Latvijā, protams, ir viena no vissliktākajām situācijām Eiropā. Es nedomāju, ka tā problēma nav apzināta, bet skaidrs, ja mēs runājam kaut vai par šo rudeni vai ziemu, tur kaut kas būs jādara. Ir jāsaprot, ka cilvēki ir ļoti noguruši. Tas, kas ir noticis Latvijā [cīņā pret vīrusu], nav noticis pats no sevis. Tas ir smaga darba rezultāts.   

Vai šos cilvēkus, kas ir noguruši, varētu mierināt algu palielinājums par 10%?  

Nu, es domāju, ka arī tas netiek piedāvāts (smejas). Protams, jautājums par algām ir īpaši smags Latvijas medicīnā. Tur vairāk ir jautājums par principiem un sistēmām. Ir jāsaprot, ka šis algu jautājums ir fundamentāls. Protams, šis 10 procentu pielikums, ko neviens arī šogad nesola, ir ārkārtīgi nopietns jautājums. 

Tagad ir pilnīgi skaidri pierādījies, ka veselības aprūpe ir viena no galvenajām valsts funkcijām.

To tagad, es domāju, tikai retais apšaubīs.