Viņš atzina, ka Latvijai būtu jāzina, cik liela ir tās diaspora, kurās valstīs tā koncentrējusies un kāda ir tās struktūra. Tomēr atbildēt uz šiem jautājumiem neesot vienkārši, jo ļoti daudz kas atkarīgs no diasporas definīcijas, kas dažādām pētnieciskām vajadzībām var būt visai atšķirīga.
Ja diasporas definīciju izvēlas plašu, iekļaujot tajā gan esošos, gan bijušos Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, viņu bērnus, kā arī Latvijā dzimušos un emigrējušos cilvēkus neatkarīgi no pilsonības, tad var droši uzskatīt, ka visā pasaulē dzīvo ap pusmiljons šādu cilvēku, no kuriem aptuveni 400 000 dzīvo Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalstīs, klāstīja Hazans.
Savukārt, ja minēto diasporas definīciju sašaurina, neiekļaujot tajā Latvijā dzimušos, kuriem varbūt Latvijas pilsonība nemaz nekad nav bijusi, tad šis skaits sarūk līdz 300 000 cilvēku, stāstīja pētnieks.
Uz jautājumu, vai Covid-19 krīzes laikā īstenoto repatriācijas pasākumu ietekmē diaspora būtiski nesamazinājās, LU profesors atbildēja noraidoši. "Tas samazinājums, ja ir noticis, nav procentuāli ļoti liels. Ar repatriācijas reisiem, kā mēs zinām, atgriezās vairāki tūkstoši, kas salīdzinājumā ar pusmiljonu vai pat 300 000 cilvēku nav ļoti daudz," skaidroja pētnieks, uzsverot, ka cilvēki ar repatriācijas reisiem tomēr pārsvarā atgriezās Latvijā īslaicīgi, nevis uz palikšanu.