Tērauds: Vajadzīgs suicīdu novēršanas plāns (86)

Kādi ir tie ceļi, kā pacienti nonāk psihiatrijas un narkoloģijas centrā? Kādi ir pacientu segmenti?

(Pirms atbildēšanas pasmaida.) Es pasmaidīju tāpēc, ka vienu laiku es lasīju lekciju kursu LU klīniskajiem psihologiem un tad viens no šiem psihologiem toreiz man teica: “Nu, vai tad jūs sabiedriskajā transportā nevērojat pacientus, nesaucat ātro palīdzību, nestiepjat viņus tur uzreiz uz slimnīcu?” Un es uzreiz tā apmulsu, jo faktiski jautājums bija nopietns. Tas sabiedrības viedoklis, pat jau tādas sagatavotas sabiedrības, reizēm joprojām ir pārsteidzošs. Šī saruna gan bija pirms kādiem gadiem desmit. Bet, ja es atbildu, tad - protams, ceļi ir visdažādākie. 

Ir cilvēki, kas paši ierodas gan pie valsts apmaksāta psihiatra, gan privātpsihiatra vai psihoterapeita, narkologa. Ir cilvēki, kas vēršas pie ģimenes ārsta un tad caur ģimenes ārstu tiek nosūtīti. Un ir, protams, cilvēki, kas nokļūst šeit ar ātro palīdzību un reizēm vēl arī policijas eskorta pavadībā tiek atvesti. Visdažādākajos veidos. Droši vien mēs visvairāk gribētu, ka cilvēki paši vērstos un šie ekscesi policijas pavadībā nebūtu nepieciešami. 

Ja mēs paskatāmies uz Latviju Eiropas kontekstā, bieži vien izskan, ka psihiskās veselības rādītājos mēs esam statistikas lejasgalā, īpaši pašnāvību rādītāji ārkārtīgi augsti. Kāds ir jūsu vērtējums mūsu sabiedrībai kopumā psihiskās veselības kontekstā?

Laikam divas daļas jautājumam.

Es domāju, ka psihisko traucējumu biežums un izplatība Latvijā būtiski neatšķiras no Eiropas rādītājiem, tikai mēs to neredzam atspoguļotu mūsu reģistrā pacientiem ar psihiskiem uzvedības traucējumiem, jo pietiekami daudzas institūcijas nesniedz datus reģistram, līdz ar to sanāk, ka tur ir tikai nosacīti smagākās diagnozes un tie ir tikai 90 tūkstoši pacientu.

Un ir pietiekami daudz problēmu ar šo jautājumu. Bet bija Rīgas Stradiņa universitātes pētījums, Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadīts pētījums, par depresijas izplatību, un izrādījās, ka mums ir apmēram 7 % no depresijas radītājiem, kas ir citās Eiropas valstīs. 

Kas attiecas uz suicīdiem, ir tāds, izrādās, Baltijas valstu fenomens, ka tomēr mums ir vairāk suicīdu nekā citās valstīs.

Jādomā, ka varbūt tur ir kaut kāda postpadomju ietekme, acīmredzot tur ir saistība tomēr ar mentalitāti, es domāju, tur ir saistība ar alkohola lietošanas paradumiem un tur ir saistība ar stigmatizāciju, ka joprojām, te gan jāsaka - vairāk vīrieši, nevēršas pēc palīdzības. Viņi izdomā šīs savas psiholoģiskās problēmas risināt visai radikāli, jo tieši vīrieši ir tā riska grupa šobrīd, kas izdara pabeigtas pašnāvības.

Kā šo situāciju varētu labot? Kas būtu darāms? Vai kaut kādi tādi konceptuāli soļi sperami, lai to mainītu?

Tādā plašākā skatījumā tomēr mums būtu vajadzīgs suicīdu novēršanas plāns, kas varbūt ir tāds birokrātisks instruments, bet jāsaka tā, ka mums viņa Latvijā šobrīd nav. Tas būtu tādā plašākā sabiedrības skatījumā, jo tur jau iesaistās ne tikai mediķi, tur iesaistās dažādas institūcijas. Bet tādā šaurākā skatījumā, jāsaka, ka šis tas mainās tomēr.

Arvien vairāk pie psihiatriem vēršas pirmreizēji pacienti, jauni cilvēki, tomēr tas stigmas līmenis attiecībā uz psihisko veselību mazliet pakāpeniski samazinās.

Tā ka es domāju, mēs varam cerēt, ka tuvākajā laikā tendence, ka pabeigto pašnāvību skaits samazinās, turpināsies.

Ja mēs runājam par stigmatizāciju kā tādu, arī jūs kā ārsts psihiatrs jūtat, ka uz jums skatās citādi nekā uz citiem ārstiem?

Jāsaka tā, ka laikam vairs es to tā neizjūtu no pacientu vides, jo pie manis pacienti nāk labprāt, pieraksti vienmēr ir pilni. Es domāju, ka tā stigmatizācija, ko es ik pa laikam jūtu, ir tāda pasmaidīšana kādreiz no savu kolēģu vidus, kas kādreiz, ar tādu drusku zemtekstu - ka psihiatrija ir tāda drusku pusmedicīna... Bet arī tur, kur jau saskaras ar šīm problēmām caur pacientiem, caur savu ģimeni, no savas pieredzes, beigās izrādās, ka tomēr ir medicīnas nozare, tikai ar savām īpatnībām, kā jebkura medicīnas nozare. Jo mums jau ir ārkārtīgi svarīga sadarbība gan ar klīniskiem psihologiem, gan ar citiem rehabilitācijas speciālistiem, katram pacientam, katram cilvēkam ir savs rakurss, kā mēs varam mēģināt palīdzēt.

Ja mēs runājam par komandu, kas strādā ar pacientu, - kas ir šajās komandās?

Tādā labākajā izpausmē šis komandas šobrīd ir ambulatorajos centros, tas ir ambulatorais centrs “Veldre” Juglā, ambulatorais centrs “Pārdaugava” Pārdaugavā. Tātad komandas vadītājs ir psihiatrs, komandas menedžeris ir mūsu psihiatrijas māsas, kas mēģina to visu - nodarbības, grafikus, plānus salikt kopā, un mūsu komandās ir klīniskie psihologi, mākslu terapeiti, ergoterapeiti, fizioterapeiti, uztura speciālisti... Faktiski tā komanda ir no kādiem septiņiem dažādiem speciālistiem šobrīd.

Un tad tiek piemeklēts konkrētajam cilvēkam tas labākais risinājums?

Droši vien jāsaka tā, ka mēs esam ceļā uz perfektumu, jo tās speciālistu slodzes, cik viņas ir, nu tā, lai mēs tā ļoti kvalitatīvi noklātu šo pakalpojumu vajadzību, tomēr mums vēl ir savs ceļš ejams, tomēr mēs cenšamies iespējami pielāgot katram pacientam individuāli komandu. Un mēs tikai redzam, ka nav pilnīgi pietiekami uz vienu pacientu psihologu konsultāciju skaits ārstēšanās laikā. Es ceru, ka tās tādas augšanas grūtības mums...

Bet ja mēs runājam par jaudām tieši šobrīd Psihiatrijas un narkoloģijas centram, tās ir pietiekamas, lai Latvijas sabiedrība saņemtu labāko, kas ir iespējams?

Jādomā jau, ka ne. Sanāk tā, ka reģionos nodrošinājums, šo te psihiatrisko gultu nodrošinājums uz iedzīvotāju skaitu ir 2-3 lielāks nekā Rīgas un Pierīgas reģionam, līdz ar to akūto gultu skaits mums pašreiz nav pietiekams Rīgai. Kas attiecas uz dažādām mūsdienīgas psihiatriskās aprūpes prasībām, tad, protams, mums pietrūkst psihiatriskās rehabilitācijas speciālistu, pietrūkst psihologu slodžu, un kā mums visakūtāk pietrūkst šobrīd - tās ir telpas, kur izvietot šos dienestus, jo viena no rehabilitācijas ēkām, kura ir slimnīcas pašā centrā, vēstures līkločos viņa ir tapusi par privātmāju. 

Faktiski mums nav, kur izvietot šos te rehabilitācijas dienestus, līdz ar to tas pilnīgi noteikti nav pietiekami. Es esmu viesojies Somijā Ūmeo klīnikā, kas ir aiz polārā loka, tur rehabilitācijas dienests ir milzīga četrstāvu māja, kur ir vesels stāvs dažādiem rehabilitācijas pasākumiem atvēlēts. Nu, mums ir atsevišķas telpas šur tur pa vienai izkaisītas šobrīd. Mums ir akūta telpu nepieciešamība, protams, arī speciālisti pakāpeniski jāpiesaista akūtām nodaļām.

Runājot par speciālistiem un viņu darba slodzēm, mums ir ierasts, ka visā veselības sistēmā strādājošie cilvēki ir pārslodzē. Kā ir psihiatrijā?

Psihiatrijai tas ir īstenībā tāds smags jautājums, jo mēs tomēr visu laiku strādājam ar pārslodzi gan stacionāru nodaļās, gan arī ambulatori.

Es domāju, ka šīs pārslodzes neatbilst Eiropas standartiem, bet tas viss atduras pret kaut kādiem finansējuma principiem. Protams, psihiatru skaits ir nepietiekams gan ambulatorajās struktūrās, gan stacionārajās nodaļās.

Pārejot vairāk uz tādu filosofiskas dabas jautājumu, kāpēc, piemēram, jaunam cilvēkam, kurš ir ieinteresēts medicīnā, kļūt par psihiatru? Kas ir tie cilvēki, kas kļūst par psihiatriem? Un kāpēc jūs pats kļuvāt par psihiatru?

Laikam jāsāk ar tādu pastāstu, ka kopš bērnības mūsu ģimenes draugs bija profesors Imants Eglītis, kas ir tāda slavena personība, kas padomju laikos uzrakstīja praktiski visas psihiatrijas grāmatas, ko mēs varam lietot pat šodien vēl, - par psihopatoloģiju, arī par dažādām nozoloģijām, par saslimšanām... Un man vienmēr mājās, kopš agras bērnības, bija psihiatrijas grāmatas, un es kādreiz viņas pašķirstīju, un man likās arī paša profesora Eglīša personība, tāda nu… nu, profesors - tāds interesants cilvēks, mazliet varbūt ar tādu pieskaņu - nu, viņš ir mazliet tāds dīvains, bet ļoti, ļoti, ļoti gudrs. Nu, tas kaut kur tā, no manas bērnības emocijām. 

Nu, jā, bet īstenībā medicīnai es jau savā profesionālajā darbībā pievērsos no 8.klases, nebija lielu izredžu kļūt par kādas citas profesijas pārstāvi. Es sāku strādāt ķirurģijā par sanitāru, visādu iemeslu dēļ pēc trešā kursa medicīnas institūtā, toreiz pat laikam tā bija Latvijas Medicīnas akadēmija, tie nosaukumi mainījās, tad es atnācu strādāt māsu praksē uz psihiatrijas nodaļu, šeit uz 9. nodaļu, vecajā ēkā, akūtā vīru nodaļa, nostrādāju trīs gadus par medicīnas māsu jeb brāli un tad likumsakarīgi pēc tam paliku šeit jau kā ārsts stažieris un turpināju strādāt psihiatrijas laukā. Nu, tāds mans ceļš ir uz psihiatriju. Bet, ja man droši vien kādos pirmajos kursos kāds būtu prasījis, vai tu gribi būt psihiatrs, manuprāt, ka tāda atbilde nebūtu bijusi. Droši vien es jau tāpat kā daudzi jaunie kolēģi domāju par ķirurgu būt vai varbūt vēl kādas citas specialitātes ārstu. Bet tā vēsturiski sanāca, ka esmu kļuvis par psihiatru.

Kas ir autoritātes personas psihiatrijā?

Protams, tie ir mani skolotāji, kas ir profesore Andrēziņa, profesore Kupča, profesors Caune. Man joprojām manas autoritātes ir nodaļu vadītāji, pie kuriem strādāju, kad biju jauns dakteris, - pirmā bija daktere Lutuma, daktere Rancāne, daktere Barsova, ilgus gadus strādāju kopā ar dakteri Zubaču. Es domāju, visi viņi ir manas autoritātes, es domāju virkne kolēģu. Es joprojām ļoti labprāt mācos, man liekas, ļoti labas lietas viņi dara, un ir kolēģi, par kuriem es vienmēr priecājos, kā viņi apraksta psihisko stāvokli, piemēram, ja atrod tādus izteikumus, tādus vārdus, kas ļoti precīzi parāda situāciju, es domāju, no katra kolēģa es varu mācīties. 

Tādā starptautiskā arēnā laikam jau, ka ir psihofarmakoloģijas guru - profesors Stefans Štāls. Es vienmēr eju uz viņa lekcijām, ja tieku kādā kongresā, bet domāju, ka daudz jau tādu redzamo autoritāšu, kas ir pirmajās rindās, kur es ļoti labprāt klausos lekcijas un arī vebinārus mūsdienās. Uzskatu, ka jāmācās ir visu laiku.

Rīt intervijas turpinājums par humānismu psihiatrijā, psihiatrijas metodēm un medikamentiem, filmu “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un rīcībspējas jautājumu.